Kad mežs un dārzs pie sirds

2016. gada 6. aprīlis 07:00

460

Daiļdārzniecei jeb ainavu tehniķei Valdai Čaurei šogad sezona sākusies neparasti agri. Jau 25. februārī apgriezti augļu koki un jau 8. martā pārstādīti pirmie augi. “Īsto rosīšanās brīdi dārzkopis nosaka pēc augsnes atlaišanās, un šoziem zeme bijusi sasalusi tikai īsu brīdi. Kamēr viss nav sazaļojis, nedrīkst nokavēt stādīšanu un pārstādīšanu,” teic SIA “Piejūras dārzi” vadītāja.

Gan Liepājā, gan novados
Par profesionāļa veikumu visspilgtāk runā viņa darbi. Privātmāju dārzi, kuros realizētas daiļdārznieces idejas, nav saskaitāmi: tie veido lielāko daļu pasūtījumu apjoma. Regulāri V. Čaure un viņas brigāde kopj pašu veidotos stādījumus. Redzamākie no sabiedriskajiem objektiem Liepājā ir mūzikas skolas iekšpagalms, apstādījumi pie restorāna “Libava”, kā arī pie “Hotel Promenade”, pēdējā vieta labiekārtota sadarbībā ar mākslinieci Liu Ģibieti.
“Grobiņas centrālais skvērs starp domi un “Top!” veikalu ir manis projektēts un ierīkots, to gan tagad kopj vietējie cilvēki. Cīravā pirms pāris gadiem bija Eiropas projekts, pašvaldībai radās ideja pie dīķa, kur ilgi stāvēja kūts drupas, izveidot akmeņdārzu. Pieaicinātās ainavu arhitektes izprojektēja, un es apstādīju.”
Pēc Bulduru sovhoztehnikuma jaunā speciāliste piecus gadus dzīvojusi Vecaucē un kopusi augus Vecauces parkā un siltumnīcās. “Kad dzīvē sagribējās pārmaiņas, atnācu uz Nīcu un rosījos kopā ar dārznieku Sandiju Timbru. Apprecējos ar nīcenieku, dzīvojām lauku mājā. Apstādījumus veidoju arī Otaņķos, pie uzņēmēja Andruļa desu un maizes ceha, bet tie nu jau sen aizauguši.”

Rīgā – neparko
V. Čaure ir dzimusi un vidusskolu beigusi galvaspilsētā, taču profesijas izvēli ietekmējuši Lilastē meža vidū dzīvojošie vecvecāki. “Skaidri zināju, ka Rīgā nekad nedzīvošu: man vajadzēja tikai laukus. Vectēva mežsarga māja atradās ļoti skaistā vietā pie Lilastes ezera. Tagad tur top kārtējais sapņu ciemats. Es, mežā augusī, gribēju iet uz mežsaimniekiem, jo man tas mežs pie sirds. Vecaistēvs atrunāja, jo uzskatīja, ka sievietei mežā ir par smagu. Paklausīju, bet līdz šai dienai nožēloju. Gan jau sev nodarbošanos būtu atradusi, ne jau visas sievietes iet medībās.”
Apgūstot dārznieces profesiju, jauniete pārliecinājusies, ka sapņi ne vienmēr sakrīt ar realitāti: “Klienti bieži saka: cik jums skaists darbs, un šī frāze man liek smaidīt. Par skaistumu varu padomāt vien darba dienas vakarā. Pēc strādāšanas ar lāpstu un zāģi, pēc nepārtrauktas locīšanās un smagumu nešanas tirpst un sāp roka, pleci. Profesionālās slimības noteikti saistās ar to, ka cieš mugura, spranda, jostasvieta. Dārza kopēja pienākumos ietilpst arī darbošanās ar ķīmiju: augi jāmiglo pret slimībām un kukaiņiem,” atzīst V. Čaure. “Fiziski, protams, grūti, turklāt profesijai raksturīga sezonalitāte: novembra beigās ieziemo rozes, un ziema tad kaut kā jāpārlaiž. Bet kurš darbs ir bez garoziņas! Toties dvēsele gūst gandarījumu par citiem sagādāto prieku. It sevišķi, ja pēc gadiem aizbraucu uz objektu un redzu – viss tiek kopts ar mīlestību, viss aug un zaļo. Pie dārznieka darba plusiem pieskaitāmi arī atrašanās svaigā gaisā, organisma norūdīšanās.

Jāsāk no apakšas
“Kāda es vairs vidzemniece, ja kopš 1991. gada dzīvoju šeit. Pašlaik īrēju dzīvokli Liepājā,” atklāj Valda. “Neviena no abām meitām gan nav izvēlējusies mammas profesiju. Pusaudžu vecumā mēģināju likt pie darba, lai nopelna sev kādu naudiņu, un viņas iepazina sūrumu.”
Vecākā meita Dace ir pabeigusi Stradiņa universitātē multimediju komunikāciju, apgrozās radošās jaunatnes sabiedrībā un pašlaik strādā “Dienas žurnālos”. Jaunākā Aija šogad beigs Liepājas Valsts tehnikumu un būs tūrisma komercpakalpojumu darbiniece.
“Daudzi bļauj, ka nav darba, bet grūti atrast labiekārtošanas strādnieku, kuram varu uzticēties, kurš prot strādāt arī ar smadzenēm. Labāk izdaru pati nekā ar pirkstu visu laiku rādu,” krietnu palīgu deficītu ieskicē SIA “Piejūras ainava” vadītāja.
Divas meitenes apzinīgi strādā jau ceturto gadu, vasarā, iespējams, pievienosies trešā. Dārzniecei ir patiess prieks par jauno ainavu arhitekti Lauru Stilbiņu, kura nebaidās no fiziskā darba. “Pēc ainavu arhitektiem, kas prot tikai projektēt, nav pieprasījuma. Jelgava joprojām sagatavo, bet kur viņi visi liksies? Darbs ir tikai pirmajiem diviem izlaidumiem, ko izķēra pašvaldības un lielās apzaļumošanas firmas.”
V. Čaure ir Latvijas Ainavu arhitektu biedrības biedre un zina, ka Vācijā, lai kļūtu par vadošo speciālistu dārzkopībā, iziet visu procesu no paša pamata, jo cilvēks, kurš pats to visu nav darījis, nezina ļoti daudzas lietas. Vērojot mūsu jauno ainavu arhitektu darbus, viņa un kolēģi pamanījusi gan labi ieliktos arhitektūras pamatus, gan lielu nekompetenci, diletantismu augu izvēlē. “Jaunie strādā ar katalogiem, bet viņiem pietrūkst reālas prakses. Ja Latvijas klimatā ieprojektē bambusus un divmetrīgus krūmus gar celiņa malu sastāda piecdesmit centimetru attālumā, tad tas ir tas, kas nav iemācīts.”

Par aplamībām saķer galvu
Jautājums, vai dārzu mode mainās, V. Čaurei liek aizdomāties: vienubrīd populāras ir cirptas, regulāras formas, citkārt – brīvas. Periodiski visiem ievajagas žurnālā noskatītas puķes. “Tāpat kā apģērbu modē, arī dārzos valda diezgan liela demokrātija: katrs dara, kā ir ērti un piestāv. Tomēr bieži gadījies ieraudzīto aplamību dēļ saķert galvu. Cilvēkam liekas, ka dārzā var kā vannas istabā – izflīzē un desmit gadus nekas nav jādara. Dārzs ir process! Dažam neienāk prātā, ka dārzs ir regulāri jākopj un tas prasa arī naudas izdevumus. Dažs pārsteigts, uzzinot elementāro – dārzs ir jālaista. Pēc pāris tādām reizēm esmu sapratusi, ka tas ir jāpiekodina.”
Dārznieci skumdina ļaužu lētticība. Visbiežāk iekrīt pensionāres, kuras kārdināšanā iedzen pastkastītē iemestais krāšņais ārzemju katalogs. Kopā ar kaimiņieni tiek pasūtīts kārtējais modes augs par vairākkārt augstāku cenu, nekā būtu dabūts vietējās kokaudzētavās. Nereti paciņā pienāk izkaltis, pa noliktavām nomētājies importa augs, kas vēl beigās iznīkst, jo mūsu specifiskajā – svārstīgajā – klimatā neiztur. Stādi pa Eiropu ceļo: ja pirkts Polijas kokaudzētavā, nav teikts, ka nav audzēts Spānijā vai Itālijā. “Šobrīd, kamēr nav modušies lapu koki, ir īstais laiks apgriezt spirejas, klinšrozītes un pēdējais brīdis apgriezt augļu kokus. Ziemcietēm, krūmiem var kaisīt mēslojumu, kas vēl mitrajā zemē labi izšķīst un uzsūcas.”
Ierobežojumus augu aizsardzības līdzekļu tirgošanā un lietošanā V. Čaure uzskata par pārspīlētiem. Ja dārznieks bez mācīšanās kursos nevar nopirkt insekticīdu, fungicīdu, raundapu, tā ir ierēdņu pārcenšanās.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kad mežs un dārzs pie sirds

Kategorijas