Viedtālruņu ērā spēj domāt par dzeju

2016. gada 8. aprīlis 07:00

417

“Par dzejoļiem nevienam neliek labākas atzīmes. Vairs neatminos, kāpēc viņus man sāka nest, un īsti nezinu, kādēļ bērni tos raksta, bet viņiem izdodas,” “Kursas Laikam” saka Vaiņodes internātpamatskolas infocentra vadītāja Daiga Tihomirova, jau divu skolēnu dzejoļu krājumu krustmāte.

Pirmais internātpamatskolas skolēnu dzejoļu krājums “Medus lāses” iznācis skolas 50 gadu jubilejā, bet otrais “Sapņu bites” – pērn, skolas 55 gadu dzimšanas dienā. “Katrs dzejolis ir solis uz gaismas pusi, daļa no skolas, laikabiedru un vecāku iedotā, daļa no Bērnības zemes, kurā bērni atļauj ieskatīties mums, lai pamodinātu mūsu dažkārt aizsnaudušās dvēseles,” “Sapņu bitēm” ievadā raksta Daiga Tihomirova. Ja viedtālruņi neatņems bērnus, tad iznāks arī trešais krājums.

Runā tiešu valodu
Pirmais “Kursas Laikam” uzšķiras nu jau 9. klases skolnieces Alīnas Carevas dzejolis. “Dvēsele var sairt nemanot, ja to piesien pie staba...” viņa raksta. Pērn trešklasnieks Aldis Skāvičs dzejolī, runājot par ikdienas sauli, konstatē: “Es sildos saulītē un augu!”
Šie nav tie diždzejnieku dzejoļi, par kuru autoriem viedie saka: “Viņš iemācījās mīlēt Raini!” Viņus lasot, noprotams, ka salīdzinājumi tiešām aug no zemes, no sadzīves, no pašu ikdienas un aug debesīs. Katrs vārds nes autora izjūtas un dzīves pieredzi, šaubas, bailes, cerības un sapņus. Laura Graudiņa iesāk dzejoli: “Tu smejies... Bet es domāju par Tevi...” Nav jābūt dzejas kritiķim, lai saprastu, par ko ir stāsts. Vienkārši, tieši, skaidri – no zemes uz debesīm, tāds ir jauno dzejnieku stāsts krājumā “Sapņu bites”. D. Tihomirova pati zīmējusi vāka attēlu bērnu dzejoļu krājumam, un izskatās, ka tas ir pašportrets.

Īpaši, ne atpalikuši
Runājot par internātpamatskolas skolēniem, D. Tihomirova piemin terminu “programmas bērniņi”. Kad lūdzam to izskaidrot, tad seko samērā gara runa. It kā viņi skolā nonākuši mācību grūtību dēļ, tomēr āķis ir citur. Bērni nav garīgi atpalikuši – viņiem vienkārši ir problēmas un tādēļ viņi ir īpaši. “Tas, ka viņi raksta dzeju, liecina, ka viņi spēj, var un vēlas gluži tāpat kā citi – vienkārši dažiem nav paveicies ar vecākiem, dažiem ar kādu skolotāju, daži paslinkojuši, kad nevajag,” bērnu atrašanos internātpamatskolā skaidro dzejoļu apkopotāja.
Turpat viena no programmas paziņo: “Nākamajā gadā es šajā skolā vairs nenākšu. Mamma mani laidīs citur. Te dikti ir jāmācās.” Paralēli šīm runām meitene ar “Kursas Laika” žurnālisti tīri veiksmīgi spēlē šahu. Arī viņa rakstījusi dzejoļus pēdējam krājumam.
Pavasara izjūtas internātā dzīvojošiem bērniem perfekti parāda septītklasniece Marta Sudmale: “Balti mākoņi papēžos viz, rādot man ceļu uz mājām...” Tas pats dzejolis arī pasaka, cik maz ir prieku, noslēdzoties ar vārdiem: “Ideāla diena... Žēl, ka viena...”

Puiši kautrējas
Pirmajā dzejoļu krājumā Aldis Mūrnieks publicējās kā 4. klases skolnieks. Viņa dzejolis arī otrajā krājumā. Tomēr visumā puišiem ar dzejoļu rakstīšanu esot sarežģītāk. Runa nav par nespēju, bet par uzskatu, ka dzeja nav puišu darīšana. “Tā nu viņi pie sevis iedomājušies un tad nes man savus dzejoļus uz mazas lapiņas. Arī iedod tā paslepus, lai citi neievēro. Īsta anekdote, bet jāturas nopietni, citādi zaudēšu viņu cieņu,” smejas D. Tihomirova.
Jautāta, vai bērniem svarīgi, ka viņus publicē, D. Tihomirova sākumā klusē, bet tad atzīstas: “Svarīgi, protams, ka svarīgi. Ne jau visi dzejoļi ir tā vērti, lai tos publicētu. Vairums jau nesanāk, un tad viņi jautā, kādēļ dzejolītis nav iekļauts. Nesaku, ka dzejolis nav sanācis. Baltus melus saku, ka nākamajā krājumā būs vieta,” atklāj krājumu veidotāja.
Kad sākt domāt par trešo krājumu, dzejnieku krustmātei ir skaidrs. “Tad, kad sanesto dzejas lapiņu čupa neietilps rakstāmgalda plauktā, ir vērts ķerties pie šķirošanas.” Viņa pieļauj, ka nākamais krājums varētu būt arī prozā. “Bērni raksta esejas, aizraujošas un interesantas. Varbūt ir vērts pamēģināt apkopot. Līdz Latvijas simtgadei un skolas jubilejai vēl ir laiks,” iespējas pārcilā D. Tihomirova, tajā pašā laikā izsakot bažas par skolēnu pašreizējo aizraušanos – viedtālruņiem. “Dzeju raksta aizvien mazāk. Bērni pazūd telefonu ekrānos. Spaida un glauda tos. Es ceru, ka tas pāries, jo citādi viss apsīks,” sūrojas dzejnieku krustmāte.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Viedtālruņu ērā spēj domāt par dzeju

Kategorijas