Dod pajumti divdesmit kaķiem

2016. gada 11. aprīlis 07:00

2125

Kas mainījies pēc balvas “Latvijas lepnums” saņemšanas pagājušā gada decembrī? Dzīvnieku aizsardzības biedrības “Liberta” vadītāja Ildze Leimante nešaubās – tā ir Liepājas iedzīvotāju un pašvaldības attieksme. Šobrīd bezpeļņas organizācija iekārtojusies divās istabās Celtnieku ielā un dod patvērumu divdesmit diviem kaķiem. Šis skaits ir nieks, salīdzinot ar sešdesmit minkām agrāk. Biedrība drīz pārcelsies uz plašākām telpām Eduarda Tisē ielā, bet adresi neuzsver apzināti. Tad “apzinīgie” pilsoņi vēl biežāk pie durvīm atstātu “apgrūtinājumu”.

Viens nav karotājs
Ildze pati strādā ar informāciju, tīra telpas, ved kaķus uz klīniku, pati arī baro un brauc ķert. Neredzot citu iespēju, kā to attīstīt, pirms diviem gadiem 2014. gada 7. aprīlī nodibinājusi dzīvnieku aizsardzības biedrību.
“Kas manī vienā klausīsies? Bet, ja ir biedrība, cita lieta. Braukājam pa skolām un stāstām, esam bijuši mācību iestādēs Liepājā, Grobiņā un Vaiņodē. Projektu nedēļā bērni ierodas pie mums, drīz brauks ciemos no Kapsēdes skolas.”
Ildze priecājas par krietnajām palīdzēm, septiņām sievietēm, kurām var uzticēt dažādus darbiņus. Piemēram, Liepājas 5. vidusskolas skolotāja Gita Zemarāja neatsakās patīrīt telpas, Iveta Magone labprāt aizved uz klīniku vai piegādā smiltis no “Depo”. Ar transportu palīdz un telpas šad tad uzpoš Daiga Skukina.
“Sievietes, kuras baro ielu kaķu kolonijas, zina manu telefona numuru un ziņo, pamanot kādu traumētu vai pieklīdušu kaķi, kas tiek abižots. Drīz sāksies kaķēnu dzimšanas laiks, tie būs jāizķer. Dažreiz ķepainis pats ieiet konteinerā, kur ielikta barība, citkārt esmu sakosta un saskrāpēta.”

Klauvē pie sirdsapziņas
Nereti uz ielas nonāk mājas kaķene ar visiem jaundzimušajiem: “Ja tu ņem dzīvnieku, domā par sterilizēšanu! Runcis tad neiezīmēs teritoriju, kaķene nemeklēsies.”
Dzīvnieciņa raksturs pēc operācijas mainās uz labo pusi, to apliecina pieglaudīgā Simba. Trīskrāsaina kažociņa īpašniecei nepatīk mazi bērni, toties pensionāram būtu laba kompanjone. Kaķene, tāpat kā viņas dzīvesbiedrs Vasilijs, te nokļuvusi pēc saimnieka nāves.
Pēdējā laikā aizvien vairāk ir gadījumu, kad likteņa varā nonāk kaķi, kuru saimnieki aizbrauc uz ārzemēm vai nomirst. Vairāki murrātāji atvesti no sociālās dzīvojamās mājas Karostā, jo cilvēki vairs nespēj par mīluli parūpēties. Ļoti veci ļaudis mēdz zvanīt pirms likšanās slimnīcā, jo nezina, vai no turienes atgriezīsies.
“Viena sieviete aizbrauca peļņā uz ārzemēm un pēc tam mums uzticēto kaķīti savāca. Diemžēl vairāk ir tādu, kuri sola atgriezties, bet tālruņa adresāts vairs nav sasniedzams. Dažam nepietiek drosmes pateikt: meklējiet jaunas mājas!”
Lielākoties visiem kaķiem tās atrast izdodas. Iemidzināti tiek vienīgi bezcerīgi slimie. Par kādu atvesto runci bez neviena zoba mutē cilvēki teikuši “viņš ir vecs kā pasaule”. Pēc vairākiem mēnešiem senioram sākusies ādas slimība, satūkušajos ķepu spilventiņos veidojies šķidrums, kaķis atteicies staigāt, ēst un iet uz smilšu kasti.
Ārstēšanas, sterilizācijas un eitanāzijas pakalpojumus biedrība var veikt tikai par saziedotajiem līdzekļiem, kas tiek savākti ziedojumu kontā, veterinārajās aptiekās un klīnikās izvietotajās ziedojumu kastītēs.
“Nereti sagadās, ka naudas nav, bet ir ļoti pretimnākoši sadarbības partneri – barības piegādātāji un ārsti, piemēram, Endija Venškevica. Mums ir tekošais rēķins, maksājam, kad ir – neviens dzīvnieks nepaliek bez ārstēšanas.”
Kaķis pie jaunā saimnieka nonāk pret simbolisku ziedojumu, ar adopcijas līgumu, vakcinēts, kastrēts, čipēts.

Sava hierarhija
Kamēr Ildze stāsta, četrgadnieks Mursis, kurš pārējiem uzmeties par bosu, aktīvi pieprasa kopējas uzmanību. Svītrains kaķu zēns Čiko uzdrīkstas pietuvoties un dabū šņācošu brīdinājumu.
“Runcīti adoptējušajiem cilvēkiem pietrūka pacietības: pusaudzītis rūca uz mājas veco kaķi, bērns raudāja: kaķēns ar viņu nedraudzējas. Pēc dažām dienām viņu atveda atpakaļ. Daži visur iedzīvojas uzreiz, bet citiem vajag vairāk laika. Potenciālo kaķa gribētāju nereti baida dzīvnieka vecums. Bet kur garantija, ka kaķēns nodzīvos ilgi? Tāpat grūti saprast, kāpēc izprašņāju, kāpēc pašiem jābrauc šurp iepazīties.”
Kaķiem ir sava hierarhija. Šefam soļojot, garām neviens nedrīkst iet. Kad parādās jauniņais, scenārijs atkarīgs no kaķa rakstura. Vistrakāk, ja barā ienāk nekastrēts runcis: viņš grib būt svarīgākais un visu iezīmēt, novērojusi Ildze un piebilst: “Arī ar dominantu kaķi ir traki. Pēc cīņas gan ātri tiek noskaidrots stiprākais. Līdz Murša ierašanās brīdim te galvenā bija Ulla, bet abi vienojās par ietekmes sfēru sadalījumu un viens otra darīšanās nejaucas. Par guļvietām kaķi nestrīdas, bet spilvens uz palodzes pieder Kleopatrai.”

Ar misijas apziņu
“Katram ir jāsaprot, kas dzīvē jādara. Es savu misiju saskatīju brīdī, kad Liepājā nebija, kam prasīt palīdzību, ja uzradās kāds pamestais.” Vienam vai vairākiem dzīvniekiem Ildze devusi pajumti kopš mazotnes. “Ap gadiem divpadsmit biju starp bērniem – hendleriem. Skolotāja, pamanot uz ielas kādu ar savainotu ķepu, aicināja palīdzēt. Pati pieņēmu sētā atrastus kaķēnus, lai atrastu tiem mājas. Kad pārcēlos uz Smilteni, lai tehnikumā mācītos Veterinārmedicīnas programmā, cilvēki turpināja mani meklēt. Laikabiedri sākumā nesaprata, kam man to vajag, arī vecāki teica, lai liekos mierā.”
Pirms pieciem gadiem vēlu vakarā Ildze saņēmusi satraucošu telefona zvanu par galīgi nobadinātu suni ar brūcēm līdz kaulam un piezvanījusi policijai. Kad satikušies Grobiņā, policists bijis šokā: septiņpadsmitgadīgajai meitenei prasīts uzrādīt dokumentus un iepūst “trubiņā”. “Suns dzīvoja pie mums, izārstējām, atkopām. Arī tagad pie manis dzīvo problemātisks suns, ko iepriekšējais saimnieks bija turējis voljerā. Vēl man mājās pašai ir pieci kaķi – viens pilnīgi akls, trīs pensionāri un jaunulis, kam meklēju mājas.”
Vaicāta, vai tiešām kaķi tik ļoti patīk, jauniete atbild pārsteidzoši: “Nē, esmu suņu cilvēks. Bērnībā līdz asarām baidījos no kaķiem kā daži no zirnekļiem. Bet pietiek vienreiz paņemt rokās, un bailes pazūd. Tagad neliekas šausmīgi apstrādāt dzīvnieka brūces, likt sistēmas vai katetru vēnā. Sakārtošu lietas tā, lai “Liberta” var pastrādāt arī bez manis, un tad, iespējams, turpināšu izglītību veterinārmedicīnas jomā. Bet mans lielākais sapnis ir izveidot dzīvnieku aprūpes centru, kurā palīdzēt arī lielākiem dzīvniekiem.”

+ 9

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dod pajumti divdesmit kaķiem

Kategorijas