Katrs skatītājs ir kritiķis

2016. gada 15. aprīlis 07:00

388

Liepājas teātra aktieris Edgars Ozoliņš šosezon izpelnījies nopietnu pārbaudījumu – ārsta Frederika Trīvsa lomu izrādē “Ziloņcilvēks”. Liela loma izrādē ir tieši Edgara atveidotajam varonim, kas izrādes recenzijās jau nodēvēts par viscilvēciskāko šajā izrādē.

Izrāde ar vēstījumu
Aktieris gan smej, ka gatavošanās izrādei un iejušanās tēlā nu liekas gana sena, jo izrāde savu pirmizrādi piedzīvoja jau 26. februārī. Taču viņš atzīst, ka loma vērtējama kā viena no nozīmīgākajām un sarežģītākajām, jo izrādei ir nopietns vēstījums un tas jāatklāj skatītājiem veselu trīs stundu garumā.
Aktieris arī neslēpj, ka izrāde liek aizdomāties par to, kurš tad īsti ir slims – Ziloņcilvēks sava kroplā izskata dēļ vai sabiedrība, kura nespēj pieņemt viņu kā vienu no savējiem? “Cilvēki domā, ka Meriks ir slims un viņu vajag adaptēt sabiedrībā, bet patiesībā cilvēkiem jāiemācās adaptēties pašiem,” par izrādi stāsta viens no tās varoņiem.
Vaicāts par to, kas tad ir kopīgs pašam aktierim ar viņa atveidoto varoni, E. Ozoliņš saka: “Kādreiz arī man bija tāds kategoriskums – dalīju visu melnā un baltā. Gribēju citiem mācīt dzīvot, domāju, ka zinu, kā ir labāk, bet tagad saprotu, ka jāļauj katram pašam darīt tā, kā viņam šķiet pareizāk, jo nav tāda viena pareizā veida.”

Liek domāt
Izrādes režisore Laura Groza-Ķibere nereti dēvēta par režisori, kura izceļ gaismā jaunus talantus, lai parādītu skatītājiem, uz ko aktieris spējīgs. Vaicāts, vai šī loma arī varētu kalpot par lēcienu vēl kam lielākam un nozīmīgākam, jaunais aktieris pārliecinoši atbild: “Strādāšana teātrī ir kā makšķerēšana – tu nezini, kad noķersi to lielo lomu.” Un piebilst: “Ir arī tā, ka tu nospēlē vienu lielo lomu, esi virsotnē, bet tas arī viss. Tālāk nekas nenotiek, un tas arī nav labi.”
Lūdzu raksturot vidējo teātra skatītāju Liepājā. “Skatītājs ir prasīgs.” Aktierim šķiet, ka katrs skatītājs reizē ir arī kritiķis un ir jāsniedz pats labākais, lai kritiķis ar redzēto būtu apmierināts. Taču izpatikt katram ir ļoti grūti. Pat neiespējami. “Laikam jau tā ir, ka daudziem tā dzīve tāpat šķiet diezgan drūma diemžēl un viņi vairs negrib to drūmo, nopietno skatīties teātrī, tāpēc prasa – kas jums tāds viegls gabals, kur var pasmieties?”
Tomēr E. Ozoliņš uzskata, ka viss repertuārs uz vienām komēdijām vien balstīties nevar un skatītājam jāpiedāvā dažādība. “Bet domāt tomēr vajag, tāpēc man liekas, ka Liepājas teātris ir ļoti dažāds – mums ir gan komēdijas, gan nopietnās izrādes, katru sezonu ir pa kādai izrādei bērniem – teātris aug,” tā par savu darbavietu saka aktieris.
Citādi esot ar bērnu un jauniešu izrādēm – tur nekad nevar zināt, ko sagaidīt. “Uz bērnu izrādēm, piemēram, nāk bērnudārza grupiņa, un tu nezini, vai par to, ka būs jāiet uz teātri, viņi priecājas vai ne. Tas tomēr vairāk vai mazāk ir tāds piespiedu brīvā kārtā apmeklējums. Tad, kad bērni nāk ar vecākiem, teiksim, sestdienā vai svētdienā, tad ir atkal tā, ka ir divi vecāki un viens bērns, un sanāk, ka divas trešdaļas auditorijas ir pieaugušie un tu spēlē viņiem.”

Mazā forma nebaida
E. Ozoliņš arī zina, ko nozīmē mazās formas izrāde. Viņš piedalījies iestudējumos pie aktiera Kaspara Goda viņa dibinātajā Goda teātrī un atzīst, ka tas ir pavisam kas cits, salīdzinot ar darbiem, kurus rāda uz lielajām skatuvēm. Ir cita skatuve, cits stāsts, cits skatītājs, bet tieši tas esot lielākais izaicinājums – darīt kaut ko ārpus ierastā.
“Ar Goda teātri mēs pārsvarā braukājām pa skolām, vedām izrādes, kurās jaunieši var saskatīt dažādas sev pazīstamas situācijas, jo vest viņiem “Hamletu” vai Čehovu īsti nav vērts, diez vai jaunietis spēs tik daudz iedziļināties.” Būt aci pret aci ar jauniešiem dažādās skolās esot viens no pārbaudījumiem, kāds sastopams, strādājot ar mazās formas izrādēm. “Citā skolā ir tā, ka tu spēlē un zālē ir kapa klusums, var redzēt, ka skolotāji izdresējuši, bet citur ir bijis tā, ka zālē ir tāds šums, ka tu pat sava kolēģa tekstu nedzirdi.”
Tomēr aktieris uzsver, ka pats svarīgākais, strādājot mazajā formātā, ir intimitāte, kas valda starp aktieri un skatītāju. Aktieris darbojas tik tuvu, ka var šķist, ka skatītājs ir daļa no izrādes, ka viņš ir viens no lugas varoņiem. Tiek nojaukta ilūzija starp neaizsniedzamo skatuves mākslinieku un skatītāju. Tas noteikti dēvējams par galveno trumpi šāda veida izrādēm – iespēja aktieriem satikties ar skatītāju un otrādi.
Mazās formas izrādēs galvenā dominante ir tieši aktieru tēlojums. Scenogrāfijai un gaismai šeit nav tādas nozīmes, kā tas ir ar lielās zāles izrādēm. “Braucot uz skolu, īsti jau neko līdzi nevar paņemt, tad galvenā ir darbība un scenogrāfija it kā pavirzās otrajā plānā. Kā saka Gods – mēs nepārdodam scenogrāfiju, mēs pārdodam attiecības,” atklāj E. Ozoliņš.

Izcils kolektīvs
Vaicāts, vai starp aktieriem nevalda konkurence un cīņa par lomām, jaunais skatuves mākslinieks tikai nosmej un atzīst, ka kolektīvs Liepājas teātrī ir vislabākais. “Nevaru iedomāties citu tik labu kolektīvu, esam ļoti saliedēti un draudzīgi.”
“Ar kursabiedriem vispār esam kā saauguši: ja kopā spēlējam kādā izrādē un kādam kas misējas, tad jau zinām, kas jādara vai jāsaka, lai palīdzētu, zinām un jūtam cits citu bez teikšanas,” domās dalās aktieris. Tā kā mēģinājumu periodā teātrī nereti tiek pavadīta gandrīz vai puse dienas, tad kopības sajūta rodas gribot negribot.
E. Ozoliņš smejot saka: “Nezinu, kā mēs varētu būt vēl tuvāki, ja nu vienīgi dzīvotu visi vienā mājā.” Tomēr atzīst, ka teātri jau droši var dēvēt par otrajām mājām, jo pārsvarā ir tā, ka biežāk sanāk būt kopā ar kolēģiem uz skatuves, nevis mājās ar ģimeni.

Sezonas bilance – pozitīva
Lūgts raksturot nu jau finiša taisnei tuvojošos teātra sezonu, E. Ozoliņš saka: “Šī sezona ir bijusi ļoti optimāla un veiksmīga. Esmu ticis pie lomām vairākās jaunās izrādēs, piedalījies arī bērnu izrādē, slodze ir bijusi liela, bet ne tik, lai nevarētu tikt galā. Ja ir ļoti daudz jaunu lomu un izrāžu, tad ir grūti.”
Par saviem atvaļinājuma plāniem viņš vēl nav īsti pārliecināts: “Pēdējos četrus gadus ar sievu (aktrise Agnese Jēkabsone) braucām uz Ameriku, šogad ģimenes pieauguma dēļ braukšana nesanāks, tāpēc visticamāk atpūtīsimies laukos pie upes.” Aktieris atklāj, ka ceļošana ir lielisks veids, kā atpūsties un smelties iespaidus, tāpēc ceļošana jau kļuvusi par viņu ģimenes ikgadējo pasākumu.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Katrs skatītājs ir kritiķis

Kategorijas