Mācītāja: “Dievs ir demokrāts”

2016. gada 18. aprīlis 07:00

1074

Cilvēkam nepieder dzīvības un nāves ostas atslēgas, toties viņš var izvēlēties navigāciju. Daudziem nenomaldīties palīdz ticība. Tā sniedz piedošanu, mieru un ir glābšanas riņķis, kam pieķerties priekos un vēl vairāk – bēdās. “Bieži cilvēks meklē ceļu pie Dieva, kad ir riktīgi slikti, kad iekūlies nepatikšanās līdz ausīm un saprot: saviem spēkiem vairs ārā netikt, un visi muguru uzgriezuši. Atkarīgs arī, cik katram cieta sirds un bieza āda. Dažkārt nevajag ne dzīves lauzienu, ne bedri. Iet cilvēks, vēro dabas norises un pēkšņi sev uzdod jautājumu: no kurienes tas viss?” dažādos ceļus uz baznīcu ieskicē Liepājas un Tāšu metodistu draudzes mācītāja Gunta Grīna-Sologuba.

Kopš bērnības atvērts logs
Satiekoties ārpus dievnama sienām, var maldināt gan viņas āriene un vaļasprieki, gan runas veids. Ne kā no kanceles jaunā mācītāja skaidro pat Dieva atklāsmi: “Tas ir klikšķis! Tāpat kā man bija klikšķis, kad iemīlējos savā vīrā. Ja tu uzaudz baznīcā, tur tev iemāca ticēt, bet lēmums vienā brīdī, vienalga, jāpieņem pašam.”
Sākoties Atmodai, mamma Niāra Grīna aizvedusi savu meitiņu uz Svētās Annas baznīcu, trīsgadīgo knīpu svētdienas skolā pat lāga nav gribējuši pieņemt. Mārtiņa Lutera draudzē Guntu kristījis Juris Rubenis. Vēlāk, kad luterāņu mācītājam Ārijam Vīksnam piedāvāts atjaunot padomju laikā slēgto metodistu baznīcu, daļa draudzes, ieskaitot Grīnu ģimeni, viņam sekojusi.
Jautāta, ar ko metodisti atšķiras no citiem kristiešiem, G. Grīna-Sologuba atteic, ka atšķirībai nevajadzētu būt: “Man žēl, ka ir tik daudz konfesiju: neticīgajiem tas parāda, ka nevaram vienoties. No otras puses, vēsturiski tā izveidojies – cilvēki ir ļoti dažādi. Vienam, lai izjustu Dieva klātesamību, vajag liturģiju, dziedājumus, citam – brīvību, lai var celties, sēsties un krist ceļos, kad grib. Secīgi tā bijis dēļ ticīgo vadītāju atšķirīgās pieredzes un pārliecības, kas vedusi uz atšķelšanos. Arī metodisti ir reformas rezultāts. Anglikāņu mācītājs Džons Veslijs 18. gadsimtā negribēja veidot jaunu konfesiju, bet gan atmodināt iesnaudušos. Mums, tāpat kā citās kristīgās baznīcās, ir divi sakramenti: kristības un Svētais Vakarēdiens. Divas reizes mēnesī Liepājā un vienu reizi Tāšu draudzē šī mistērija – Svētais Vakarēdiens – ir pieejams ikvienam. Nevaram būt tiesneši, nosakot, kurš ir un kurš nav tā cienīgs. Metodisti Latvijā atšķiras arī ar sieviešu ordinēšanu. Man jau kopš bērnības logs bija atvērts, jo priekšā bija mācītāja Inese Budņika. Runājam par atšķirīgo, taču svarīgāk ir atrast kopīgo. Manuprāt, visi, kas tic trīsvienīgam Dievam, nonāks vienās debesīs.”

Pirmā “pelde” Kuldīgā
Pēc studijām Latvijas Universitātes Teoloģijas un reliģiju fakultātē metodistu vadība – bīskaps un superintendante – jauno mācītāju norīkojusi uz Kuldīgas metodistu draudzi.
“Pirms astoņiem gadiem man bija divdesmit viens gads. Biju tur kopā ar vecāko mācītāju jeb elderi Inesi Budņiku, man uzticēja darbu ar jauniešiem un bērniem. Sākām ar dažām meitenēm, izaugām līdz astoņpadsmit jauniešiem, beigās puišu bija vairāk nekā meiteņu. Reizi mēnesī tiku virzīta sludināt, vēlāk arī vadīt dievkalpojumu pilnībā. Kamēr Inese atradās blakus, jutos stabila un droša. Bet tad viņa aizgāja dekrētā, pēkšņi paliku viena. Jauns pievelk jaunos, bet Kuldīgas draudzē tobrīd bija stabila senioru paaudze – ap gadiem sešdesmit. Lai atļautos iebilst cilvēkiem, kuri ir trīs reizes vecāki par mani, vajadzēja piepūlēties sevi pārvarēt un nobriest. Gan Dievs, gan draudze mani audzināja. Ar kolēģi Vivitu Bārenīti bijām vienaudzes, draivs iekšā nenormāls: remontu sākām, nakts pasākumus jauniešiem rīkojām un ko tik vēl ne. Laika skaitījums bez ģimenes ir savādāks. Lai taupītu budžetu, bijām kaislīgas stopētājas un tā nokļuvām uz Bībeles studijām, kā arī jauniešu vakariem Kuldīgā.”
Iepazīšanās ar nākamo vīru Robertu notikusi vasarā pirms deviņiem gadiem, viņš enerģiskajai otrajai pusītei iemācījis svarīgas lietas. “Pirmā – pateikt “nē”. Piemēram, kad kārtējo reizi jāuzņemas kaut ko vadīt. To mācos joprojām – Dievam jābūt pirmajā vietā, ģimenei otrajā un kalpošanai pēc tam.”
Atbalsts ir svarīgs
Kalpot nozīmē vairāk dot nekā ņemt, bet jākalpo arī savā ģimenē, uzskata Gunta. Tā kā jaunieši dienā mācās un pieaugušie strādā, pārsvarā kalpošana notiek vakaros. Balansēt nav viegli, atzīst liepājniece.
Trīs pēdējos no pieciem Kuldīgā kalpotajiem gadiem Gunta paralēli bijusi arī jauniešu un bērnu kalpošanas mācītāja dzimtajā pilsētā. “Ar savu automašīnu esmu nobraukusi tūkstošiem kilometru. Tālo ceļu dažkārt nācās mērot arī, lai atrisinātu akūtas lietas savā draudzē. Vienlaikus šis laiks pie stūres noderēja saturīgām sarunām ar kolēģēm vai pārdomām un lūgšanām klusumā.”
Vaicāta, kam šajā laikā uzticēts dēliņš Marks, Gunta atsmej: zelta fondam. Ar abu vecāku atsaucību varējusi atgriezties Liepājas draudzē, kad puisēnam bijuši tikai trīs mēneši. “Tā bija baznīcas vadības izvēle 2012. gadā nozīmēt mani šeit kopā ar mācītāju Edgaru Šneideru. Ir brīnišķīgi kalpot divatā! Kad vairs nav iekšā, otrs saka: būs labi, lūgsim vēl, saņemies, nenāc šosvētdien, ievelc elpu, sakārto sevi! Man ļoti patīk tas, ko daru, nespēju sevi iedomāties citā vietā. Bet, ja grūti lūgt palīdzību, ja nemāki sevi apštopēt, ikvienā darbā draud izdegšana.”

Var runāt arī par seksu
Reizi gadā Gunta kopā ar savu vīru Robertu izlaužas kādā ceļojumā un ir pateicīga mammai, kura tad apņemas pieskatīt bērniņu. “Varam būt divi vien, baudīt randiņus. Tas ir ļoti svarīgi laulībā – ieplānot un atvēlēt laiku sarunām nevis par to, ko ēdīsim, bet par to, kas svarīgs otram.”
Mācītājai par laulību un intīmās dzīves tēmām nākas runāt arī ar draudzes locekļiem. Jaunieši esot pārsteigti, uzzinot, cik svētīgi ir saglabāt nevainību savam dzīvesbiedram. Abi metodistu draudzes vadītāji kā komanda, kas visu dara kopā, aicina ģimenes gan uz individuālām sarunām, gan laulību kursiem par dažādām reālām tēmām. Piemēram, par konfliktu risināšanu, par ietekmi no ģimenes, kurā esam uzauguši, arī par seksu.
“Pēdējos gados arvien biežāk uz baznīcu nāk vīrieši, kam pieņemt Kristu parasti traucē lepnība, biezā āda un racionalitāte. Jo pieņemšana nozīmē atzīt, ka viss no kaut kā ir radies, ka neviens cits bez Dieva no bedres neizvilks. Daudz kas no Bībeles ir zinātniski pierādīts, bet ticība nav izskaidrojama, tā ir paļaušanās uz neredzamām lietām.”
“Laulātie un pāri, kuri dzīvo kopā bez oficiālas attiecību reģistrēšanas, tiek aicināti uz astoņu nodarbību ciklu. Vakariņojam un sarunājamies kamīna zālē pie galdiņiem. Laulību kursa ideja nāk no alfas kustības, kursa par kristietības pamatvērtībām. Sākot ar to “kas ir Jēzus” un beidzot ar “kam man baznīcu?””
Kad pašai nepietiek padoma, ar ko dalīties, Guntai palīdzot viena no Zālamana lūgšanām “Dievs, dod man gudrību!”. Uzklausot neparastāku situāciju, impulsus, nācies arī godīgi atzīt: “Nezinu, ko tev teikt, bet mēs varam kopīgi lūgt Dievu”. “Citkārt iesaku vērsties pie kristīgā psihologa. Labs līderis atsevišķas problēmas uztic speciālistam. Baznīcai ir jāsadarbojas ar zinātni, ko Dievs cilvēkam ir ļāvis atklāt.”

“Būšu mācītāja uz moča”
Gunta zina stereotipus par mācītājiem, kas ir vai nu supervaroņi, vai tādi, kuri dzīvo centimetru virs zemes – bez ikdienišķiem pienākumiem un intīmām attiecībām. “Mēs esam tādi paši cilvēki, atšķirība ir dzīves ritumā un tajā, kas ir mans Kungs, mans Boss. Ikviens var pasauli mainīt ar maziem darbiņiem. Tam, kurš nopukstējies, novēlu jauku dienu, dažreiz veikalā samaksāju, ja kādam pietrūkst. Kāpēc Dievs, kurš ir pieejams un klātesošs, pieļauj tik daudz nejēdzību, noziegumu? Viņš ir demokrāts! Cilvēku radījis pēc sava tēla un līdzības, bet ar brīvo gribu. Tā ļauj izvēlēties – lūgt Viņam padomu vai ne, piekaut kādu vai arī ko labu izdarīt.”
“Manam vīram pieder galdniecības firma, kas nodarbojas ar koka apstrādi un iekštelpu remontdarbiem. Roberts arī man tos ir iemācījis, piedalos ar lielāko prieku: arī tas ir laiks, ko pavadām kopā. Kad miesa strādā, prāts atpūšas, sakārtojas. Esmu pateicīga, ka blakus ir racionāls dzīvesbiedrs, kurš palīdz emocijas nolikt malā un padomāt loģiski. Aizpagājušogad iegādājāmies jaudīgo motociklu “Kawasaki”. Vīram patīk ātrums, bet es džinsos un melnā ādas jakā esmu līdzbraucēja, vēja un smaržu baudītāja. Varbūt kādreiz braukšu arī pati, tad būšu mācītāja uz moča.”
Ģimenei patīk aktīva atpūta: braukt ar divriteņiem, skatīties autoralliju Vairākas reizes nedēļā Gunta dodas uz krosfita treniņiem. Otru fizisko slodzi sagādā dārza darbi.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mācītāja: “Dievs ir demokrāts”

Kategorijas