Profesija, kurā neiztikt bez godaprāta

2016. gada 20. aprīlis 07:00

705

Iespējams, viena no senākajām un plašāk zināmākajām profesijām ir policists. Kurš gan kaut reizi mūžā nav saskāries ar kādu kārtībsargu, ziņojot par pārkāpumu vai lūdzot palīdzību nepatīkamas lietas atrisināšanā? Visos laikos policijas pārstāvji iemantojuši iedzīvotāju cieņu un nereti arī bijību. Par to, vai tā tas tiešām ir un vai policista profesija vēl joprojām skaitās prestiža, jautājām Valsts policijas (VP) Kurzemes reģiona pārvaldes (KRP) Kārtības policijas biroja Patruļdienesta rotas kārtībniekam kaprālim Valentīnam Lavreckim.

Niršanas dēļ izvēlas Liepāju
V. Lavreckis uz Liepāju pārcēlies no Bauskas. Jaunais kārtībsargs Rīgā beidzis Valsts policijas koledžu un sadales rezultātā norīkots darbam Kurzemes reģionā. Pilsētu, kurā strādāt, jaunais policists gan varējis izvēlēties pats. Liepājai devis priekšroku viena konkrēta iemesla dēļ: “Tāpēc, ka Liepājā ir Ūdenslīdēju skola, kas visvairāk mani vilināja, jo mana lielākā specializācija ir ūdenslīdējs. Esmu sertificēts nirējs. Tāpēc vēlējos tuvāk iepazīties ar saviem kolēģiem citās struktūrās.”
Nu Liepājā nostrādāts jau gads, un par to pašam prieks. “Es īstenībā neko negribētu mainīt, šeit ir lielisks kolektīvs, pretimnākoša priekšniecība, tādā ziņā viss kārtībā,” savu darbavietu raksturo puisis.
Jaunais kārtībsargs gan atzīst, ka nav bijis viens no tiem, kuri jau no bērna kājas zinājuši: gribu būt policists! V. Lavreckis vēlējies kļūt par nirēju, taču dažādu apstākļu sakritības dēļ nonācis policijā, ko gan nevienā brīdī nav nožēlojis. Nesen VP KRP saņēmusi jaunu aprīkojumu – motorlaivu, kas nu kalpos par palīgu dažādu pārkāpumu novēršanai uz ūdens. V. Lavreckis cer, ka ar jaunā aprīkojuma palīdzību būs iespēja likt lietā savas iemaņas niršanā un palīdzēt cilvēkiem, ar kuriem notikušas nelaimes uz ūdens.

Noziedznieki zina noteikumus
Raksturojot savus ikdienas pienākumus, V. Lavreckis ir kodolīgs: “Esmu konvoja darbinieks.” Taču paskaidro, ka šobrīd viņa galvenajos pienākumos ietilpst apcietināto nogādāšana uz tiesas sēdēm. “Palīdzam arī izolatora darbiniekiem, kinologam,” savus tiešos pienākumus raksturo policijas darbinieks. Vai, pildot darba pienākumus, nav piedzīvotas kādas bīstamas un nepatīkamas situācijas? “Strādājam mierīgi. Ja kaut kas liels notiek, tad parasti brauc specvienība no Rīgas. Bīstamības vairāk piedzīvo rotnieki, kuri patrulē pa pilsētu. Bet mums, cik esam pa tiesām braukuši, nekas nav bijis. Cietumnieki jau arī ir samācīti, ka sprēgāt nevajag. Tādā ziņā viss kārtībā.”
Vaicāts, vai policista profesija mūsdienās uzskatāma par prestižu un cienījamu, V. Lavreckis nespēj viennozīmīgi atbildēt: “Es domāju, ka tas vairāk ir individuāli. Katram cilvēkam savi uzskati – cits uzskata, ka policijas darbinieki soda visus un ņem kukuļus. Citi saprot, ka ir tādi, kas grib valsts labā strādāt, palīdzēt citiem.” Pašam galvenais esot godaprāts un savu pienākumu apzinīga pildīšana.

Kuram katram nav pa spēkam
Lai kļūtu par policistu un tiktu pilnvarots darbam policijā, ir jāiziet gana garš un sarežģīts ceļš. “Bija jāiziet fiziskais tests, psiholoģiskais tests, medicīniskā komisija, vērīguma un atmiņas tests,” iestājpārbaudījumus uzskaita V. Lavreckis. Viņš neslēpj, ka kuram katram šie pārbaudījumi nav piemēroti. Jābūt ļoti labam veselības stāvoklim un psiholoģiskajai noturībai, kas mūsdienu dzīvesveida un dažādu kaitīgo ieradumu dēļ daudziem varētu sagādāt problēmas.
Tāpat jaunais kārtībsargs atzīst, ka mācības un pienākumu pildīšana reālajā dzīvē ir divas dažādas lietas. “Ļoti jādomā līdzi. Situācijas nav vienādas. Grāmatās kaut kas līdzīgs ir uzrakstīts, bet dzīvē tas viss ir atšķirīgs,” profesijas specifiku raksturo V. Lavreckis un pastāsta, ka ne vienmēr darba diena sākas astoņos no rīta un beidzas piecos pēcpusdienā: “Oficiāli mūsu darbalaiks ir no astoņiem līdz puspieciem no pirmdienas līdz piektdienai. Bet ir tāda lieta, ka mūs jebkurā laikā var izsaukt, tā kā esam Patruļdienesta rota. Piemēram, ja slimnīcā būs kāds jāapsargā, tad mūs var izsaukt.”

Ēnas puses nesaskata
Taujāts par galvenajām priekšrocībām, kādas sastopamas policista darbā, V. Lavreckis saka: “Pensija, viennozīmīgi. Nebūs tāds jautājums, ka man tur kaut kas nesanāk. Es tomēr esmu amatpersona, un pensija man būs. Otrs – veselības apdrošināšana un tas, ka es algu saņemu konkrētajā datumā. Man nav tā, ka jādomā – būs šomēnes vai nebūs?” Liels pluss ir arī tas, ka mācības apmaksā valsts un par budžeta vietu cīnīties nav nepieciešams. “Mums maksā stipendijas, un, kamēr mācies, tu jau skaities dienestā,” par ikdienu, mācoties Policijas koledžā, pastāsta V. Lavreckis.
Kādus lielus mīnusus vai ēnas puses savā profesijā jaunais policists nesaskata. “Es apzinos, ka var sanākt dažādas bīstamas situācijas, tomēr, kad sanāks, tad arī attiecīgi reaģēsim. Vienīgais, kas varētu būt – algas varētu mazliet lielākas būt. Aprīkojumu varētu uzlabot. Ir mums tomēr salīdzinoši novecojis aprīkojums. Bet, nu, neko, strādājam,” tā kārtībsargs.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Profesija, kurā neiztikt bez godaprāta

Kategorijas