Redzes traucējumi neliedz šaut ar loku

2016. gada 20. aprīlis 07:00

229

Fakts, ka Solveiga, Visvaldis un Artūrs divas reizes nedēļā trenējas Dienvidrietumu loka šaušanas sporta klubā (DLŠSK) nepiesaistītu īpašu uzmanību, ja vien šie cilvēki nebūtu pirmās grupas redzes invalīdi. Vai vispār iespējams tēmēt un šaut, absolūti neredzot mērķi, plecus paraustīs skeptiķis, bet Liepājas Neredzīgo biedrības pārstāvju entuziasmu tas nebūt nemazina.

Sports nav svešs
Solveiga Vildmane pirms gadiem piecpadsmit aizrāvusies ar volejbolu. Visvaldis Gansons, skolnieks būdams, trenējies vieglatlētikā, stāvējis vārtos futbolā un rokasbumbā. Artūrs Līvmanis skolas gados nodarbojies ar peldēšanu un vieglatlētiku.
Vaicāts, no kurienes šī interese par loka šaušanu, Artūrs teic, ka to rosinājis sporta kluba “Ezerkrasts” piedāvājums doties uz Aizputi, lai iepazītos ar loku un izšautu: “Iepatikās šis pasākums! Pirms tam jau biju pamēģinājis Nīderlandē, kur strādāju kā viens no instruktoriem – veidoju nometni cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Divu dienu programmā viņiem bija jāuztaisa plosts, jāiesaistās loka šaušanā un pēc taktilās kartes jāorientējas mazā ciematiņā. Taču loka šaušana pa īstam man un Visvaldim iepatikās tieši Aizputē.”
Visvaldis smej, ka iepriekš saskare bijusi vien bērnībā, kad ar paštaisītu loku tēlojis Robinu Hudu. Vērojot šo nodarbi televizorā, tā viņam šķitusi cēla, bet, pamēģinot pašam Aizputē, nobriedusi doma, ka individuālajam sporta veidam derētu pievērsties nopietni.
Solveiga par kolēģu nodomu uzzinājusi, ieklausoties viņu spriedumos, kā nokļūt līdz Liepājas 2. vidusskolai: “Uzprasījos, teicu: man taču ir suns pavadonis, ņemiet mūs līdzi!” Savukārt Raimonds Grietēns, DLŠSK vadītājs, entuziastus iedrošinājis: ļoti patīkami, nāciet tik šurp, iepazīsimies un parunāsim!

Trāpījumu mērķī sadzird
Pērn pirms Ziemassvētkiem, kad trīs potenciālie sportisti ieradušies klubā, izrādījies, ka uzreiz pie šaušanas klāt netiks. Vispirms jātrenē muskuļi, spēku vajag, saprot Solveiga. Līdz reālai šaušanai pagājis labs laiciņš. Fiziskie vingrinājumi, ķermeņa iesildīšana, pārsvarā plecu joslas, joprojām notiek pirms katras nodarbības. Dažas dienas pat līdz sviedriem, piebalso Visvaldis.
Precīzu savas redzes stāvokli Liepājas Neredzīgo biedrības pārstāvji nevar nosaukt, Artūrs un Solveiga redzot tikai gaismu, bet Visvaldis atzīst: man ir pilnīga un galīga tumsa.
Jautājums, kā zināt mērķa atrašanās vietu, Solveigu nesamulsina: priekšā taču! Patiesībā bultas virzienu koriģē speciāla palīgierīce, un ļoti svarīgi, kā sportists nostājas.
“Jebkuram šaujamrīkam tiek uzstādīts un piešauts tēmēklis, izstieptā roka mums visu laiku jānovieto pieregulētā palīgierīcē un precīzi jānostājas vienā pozīcijā. Kļūdīšanās pa milimetram tajā galā dod novirzi jau centimetros. Vai esam trāpījuši mērķī, paši neredzam, tikai dzirdam pēc skaņas. Arī, ja kāds bļauj, zinām, ka trāpīts,” atklāj Visvaldis.
Visi trīs sportisti atzīst, ka azarts ir virzošais spēks. Pagaidām gan sekmes esot mainīgas un neviens no trijotnes līderos nav izvirzījies.

Cenšas būt patstāvīgi
Plinti krūmos neredzīgie loka šāvēji negrasās mest, arī treneris pārliecinot, ka jātiecas uz dalību Paraolimpiskajās spēlēs. “Uz šīm esam nokavējuši, bet uz Japānu varam cerēt. Galvenais – iziet atlasi. Pa visu Latviju tādi redzes invalīdi esam četri, ceturtais, arī mūsu biedrības biedrs, aizputnieks Sigms Kidiks trenējas savā pilsētā. Mēs vēl ne, bet viņš jau sacensībās ir piedalījies. Pēc punktu skaita, šaujot pēc īstiem noteikumiem un uz īstu mērķi, mēs viņam esam garām,” palepojas V. Gansons, spriežot, ka loka šaušana kļūst arvien populārāka un Liepājā funkcionē vismaz trīs klubi. “Katrs savā klubā ar loka šaušanu nodarbojas mans dēls Edgars ar audžumeitu Līvu, kā arī znots Jānis Ronis ar manu mazmeitu Noru.”
Solveiga no mājām Dienvidrietumu rajonā uz treniņiem dodas kopā ar savu uzticamo draugu labradoru Ullu Bertu un paķer pa ceļam kaimiņu Visvaldi. Artūrs ar autobusu patstāvīgi ierodas no “Laumas” rajona. “Ir runājošie autobusi. Ja kāds šoferis neieslēdz digitālo sistēmu, man ir alternatīva – aizbraucu līdz viesnīcai “Līva”, ātri dodos uz tramvaja pieturu un tieku līdz “Maksimai”. Tā kā mana otrā profesija ir gids, to apguvu pirms četriem gadiem, vasaras sezonā vadāju tūristus pa pilsētu, un Liepāja man ir jāpazīst.”
Šīs zināšanas un iemaņas ļauj puisim pārvietoties diezgan pārliecinoši, un netikt uz treniņiem gadījies tikai dažas reizes. Piemēram, ziemā, kad liels sniegputenis, nepalīdz arī baltais spieķis: bumbiņa tā galā aizlīp. Iesaistīšanās sportiskajās aktivitātēs, kas nav vienīgā nodarbe, viņiem šķiet pašsaprotama, “cik tad var sēdēt mājās?”

Ja cilvēks grib, var visu
Visvalža hobijs jau desmit gadus ir pīšana, vairākas reizes nedēļā vīrietis Neredzīgo biedrības pīšanas darbnīcā darina liela izmēra traukus – tīnes, lādes, grozus. Solveigas galvenā rūpe pašlaik ir deviņgadīgā dēla Valentīna audzināšana, arī viņas rokām top glīti pinumi, bet brīvajā laikā sieviete muzikālā terapeita vadībā apgūst klavierspēli un vasarā braukā ar tandēmvelosipēdu.
Artūra hobijs ir latviešu filmu kolekcionēšana un audio grāmatu restaurēšana. “Dzīvoju viens, tikt galā ar visu palīdzēja Nīderlande. Priekšnieks tur mani nolika pie vietas, un par to esmu pateicīgs. Viņš sacīja – ja tu neko nedarīsi, es arī, sēdi!”
Trīsdesmit vienu gadu vecā Artūra mērķis ir aizbraukt ārzemju ceļojumā. Visvaldim – jau sešdesmit divi, viņš nospraudis uzdevumu noturēties esošajā līmenī, bet Solveiga apņēmusies šogad vinnēt suņu pavadoņu konkursā.
“Ja cilvēks grib, visu ko var! Tikt uz Paraolimpiskajām spēlēm – kāpēc gan ne? Slikts tas kareivis, kurš negrib kļūt par ģenerāli,” optimisma šiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kuru redzes pārpalikums procentos izteikts simtdaļās aiz komata, netrūkst.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Redzes traucējumi neliedz šaut ar loku

Kategorijas