Lauku tūrismu iespaido ūdens tuvums un sezonalitāte

2016. gada 22. aprīlis 07:00

1267

Lauku tūrismu iespaido ūdens tuvums un sezonalitāte

Ko grib cilvēks, meklējot atpūtas vietu pie dabas? Būt prom no pilsētas trokšņiem, burzmas un vienlaikus baudīt civilizācijas labumus. “Interesentu pirmais jautājums ir: cik tālu atrodas jūra?” novērojusi viesu mājas “Jūrmaļjēkuļi” saimniece Vēsma Buligina. “Divsimt piecdesmit metri no vecvecākiem mantotā īpašuma Bernātos līdz pludmalei mums ir īsta Dieva dāvana.”

Pieprasīti – divus mēnešus
Piezemētu, latvisku gaisotni “Jūrmaļjēkuļos” rada nepārspīlēti kopta apkārtne, divas simtgadīgas un viena jauna ēka, ko apžūžo priedes un jūra aiz kāpas. Neticami, bet bijusī zvejnieka sēta piedāvā daudz. Kemperu izdevīgumu novērtē riteņbraucēji un soļotāji gar jūru – bezmaksas transporta novietne, duša, tualete pie telšu un treileru laukuma, iespēja pagatavot ēdienu un skatīties televizoru nojumītē, lietot bezvadu internetu.
Labiekārtotas naktsmītnes piemērotas dažādai rocībai un prasībām – no pieciem līdz piecpadsmit eiro no personas diennaktī. Gana iecienīta, jau līdz augustam rezervēta, ir apmešanās “ekonomiskajā klasē” – lielā, vienkāršā istabā ar sanitāro mezglu.
Divstāvu māja, kur apvienotā virtuves un viesistabas zonā omulību vairo kamīns, paredzēta piecu cilvēku ģimenes dzīvošanai. Bet gadās visādi, leiši samaksā par piecām personām, bet saaicina savējos un ārā nāk divpadsmit. It kā neko sliktu nedara, tomēr elektrību un ūdeni patērē vairāk, novērojusi saimniece.
Tīrīšana un vākšana pēc atpūtniekiem ne Vēsmu, ne viņas čaklāko palīgu dēlu Ervīnu neapgrūtina. Kad vien iespējams, talkā nāk Vēsmas bērni Boriss, Vineta un mazbērni. Meitai Jolantai izdodas atbraukt retāk, jo pieci bērni un mazā skolotājas aldziņa liek strādāt divas slodzes.
“Pagaidām tiekam galā paši: palīgiem no malas nebūtu, ko samaksāt. Intervāls telpu sakopšanai gan pārāk īss. Viesiem būtu jāizvācas divpadsmitos, bet viņi vēl izdomā aiziet uz jūru un pēc tam nomazgāties dušā. Reāli aizbrauc vienos vai divos, kad nākamie jau klāt.”
Mantu pazušanu lauku sētas saimnieki nav piedzīvojuši, vienīgi kāds amerikānis pamanījies aizlaisties ar visu grāpīti. Aizmāršīgie viesi atstātos datorus, bērnu rotaļlietas, atslēgas, spilvenus, pat alus muciņas pēc tam meklē. Nācies sūtīt gan pa pastu, gan ar kurjeru vai paziņām.
Biznesa ēnainā puse ir neprognozējamas vasaras, klientu pieplūdums galvenokārt no Jāņiem līdz augusta otrajai pusei, kad bērnus sāk gatavot skolai. Gadās, ka vasaras vidū mītni pasūtījusī ģimene pēc dienas pošas prom, jo iestājies lietus periods vai aukstums. Saimnieki to uztver ar sapratni: katrā istabā ir pa elektriskam radiatoram, bet cik ilgi sēdēsi telpās?!
Istabiņu izvietojums atsevišķās ēkās ļauj ietaupīt kurināmo sezonā, kad atpūtnieki uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Taču dažs pasākums pulcējis pilnu sētu arī ziemā. “Meita Jolanta strādā par skolotāju bērnudārzā un ar savējiem te svinēja Ziemassvētkus. Ziemas autorallija laikā numuriņi bija aizņemti. Te dzīvoja pazīstamie autobraucēji igaunis Sīms Plangi un anglis Ārmstrongs. Lustīgi puikas bija sportistu un mehāniķu komanda no Ungārijas.”

Ar jauniešiem – prātīgi
Katras ciemiņš ir svarīgs, bet apmierināt visu vēlmes nav iespējams. Īpaši skaistajās dienās, piemēram, pasaules čempionāta sērfošanā laikā.
Kāzu rīkošanu te nepraktizē, jo trūkst piemērotas virtuves un arī pastāvīgajiem klientiem pieprasītākajā periodā nāktos atteikt.
Pirms izīrēšanas Ervīns telefoniski noskaidro potenciālo ciemiņu vecumu un skaitu, bet, ja bez pieteikuma atbrauc devītklasnieki, lai patusētu bez vecākiem, viņš atbild, ka brīvu vietu nav. “Ja ir pieci, nekas, bet jauniešu kompānija pāri par divdesmit nav valdāma. Sadzeras, strīdas, naktī aizklīst, pārējie meklē. Nereti pazūd viens no sakašķējušās pārīša.”
Reiz mežā kopā ar draugiem pamatīgāk iedzēris kāds no pastāvīgajiem klientiem. No rīta sieviete satraukta skraidījusi: vīrs naktī pikts devies uz jūru mazgāties. Tur čības un drēbes ir, bet paša nav. Noslīcis? Nē, šis reibumā devies gar krastu uz priekšu, atžirdzis, kad nonācis līdz kādai mājai Jūrmalciemā. Klauvējis, lūdzies, bet naktī tāds resns, pliks, paģirains, ar resnu zelta ķēdi kaklā nav ielaists. Izgājis uz šosejas un mēģinājis apturēt kādu mašīnu. Uz jautājumu, kur dzīvo, pratis vien atbildēt: “V kustah!” (krūmos – no krievu val.) “Kad tautieši viņu pārveda un izlaida sētā, bija laimīgs.” Buligini piekrīt – māju nosaukums grūti izrunājams pat latvietim, kur vēl ārzemniekam.
Ziemā sadzēries cits vīrs ar picu rokās un polšu kabatā izgājis “pastaigāt gar jūrmalu”, tur būdīgajam uznācis snaudiens. Makšķernieki aizmigušo atraduši, nav varējuši pamodināt un izsaukuši policiju, kas nogādājusi atskurbtuvē.

Sazinās vairākās valodās
Piejūras mītnes iecienījuši dažādu tautību pārstāvji, bet krievu tūristu skaits rubļa krišanās dēļ jūtami samazinājies. Toties ar kādu vācu mācītāju Buliginiem izveidojusies draudzība, kurzemnieku ģimene paviesojusies Vācijā.
“Jūrmaļjēkuļu” saimnieki ar viesiem sazinās arī lietuviešu, krievu un angļu valodā, to pārzina mazdēls. Ervīns savukārt leišu mēli labi apguvis bērnībā. “Foršākie klienti! Drosmīgi, atklāti: ja kaut kas nepatīk vai trūkst, pasaka uz aci. Apartamentus īrējuši vairāki turīgi lietuviešu politiķi, bet teltīs nakšņo un no rīta uz darbu brauc tie Palangas iedzīvotāji, kuri savas mājas vasarā izīrē. Lietuvieši bieži atbrauc un aizbrauc ar ciemakukuli, tikmēr vācietis ir pedants – ne centa pa virsu neatstāj. Igaunis aizmuka, nesamaksājis pilnu summu. Tāpēc pārsvarā norēķināšanās notiek caur Rīgas un Lietuvas firmām, kas piedāvā savus klientus,” teic Ervīns, viņš strādā “Liepājas Autobusu parkā” par šoferi.
Jau vairākus gadus no Rīgas uz Bernātiem atpūsties brauc kāds ļoti pazīstams ārsts ar ģimeni. Kad Liepājā atklāts Spoku koks, te viesojusies Elita Veidemane ar kompāniju.
“Pagājušajā vasarā uzņēmām japānieti, kura pēc strīda ar vīru vācieti nolēma ceļot apkārt Baltijas jūrai. Atbrauca uz vienu dienu un gribēja nakšņot mašīnā, bet iedevām istabiņu, un viņa palika nedēļu. Sapratāmies vāciski. Vēl bija divas kompānijas no Indijas.”

Senas dzimtas pēcteči
Vēsmai Buliginai šī jau septiņdesmit sestā vasara, tāpēc atmiņas par opapu Miķeli Stendzi un omammu pabalējušas: vecvecāki miruši, viņai vēl mazai esot. “Septiņi bērni nācām pasaulē ik pa gadam un tepat visi dzīvojām. Tēvs Žanis gāja jūrā, māte bija izpalīdze. Mēs, bērni, staigājām pa apkārtnes mājām, siļķes pārdodami. Kad tēva brālis aizbrauca uz Ameriku, tēvam noņēma kapteiņa atļauju, viņš strādāja būvbrigādē, bet māte līdz pensijai – Bernātu dārzniecībā, es turpat,” stāsta Vēsmas kundze. Viņa pieļauj, ka nosaukums “Jūrmaļjēkuļi” saimniecībai dots, jo Bernātos atrodas “Lankasjēkuļi”, iespējams, pavisam vecos laikos zemes bijušas kopīgas un radi vēlāk pašķīrušies.
“Izvešana ģimenei gāja secen, jo vecaistēvs bija invalīds uz kruķiem, bet mani vecāki te skaitījās kalpi.”
Doma par viesu nama ierīkošanu ienākusi prātā Vēsmas dēlam Ervīnam. Jo nodarboties ar lauksaimniecību baltajā, skopajā piejūras smiltiņā nav dižas jēgas. Tagad pļavas tiek iznomātas, bet divpadsmit hektāros ļauts augt jaunam mežam.
“Pirms desmit gadiem pie mums vasaras nometnes taisīja baznīcēni, jo mazbērni gāja pie baptistiem svētdienas skolā. Nebija īsti, kur palikt, un izdomājām uztaisīt jaunu koka māju. Pirkām tikai materiālus, bet darījām visu paši: bērni, abi znoti, brālēni. Pa Jāņiem sākām un uz Ziemassvētkiem bija gatavs.”
Pamazām par nopelnīto ik gadu izremontēta pa dzīvojamās mājas bēniņu istabai. Augšstāvs nu gatavs viesu uzņemšanai un nu jau arī vecais šķūnis, ko te sauc par lustūzi. Agrāk atpūtniekiem piedāvāta arī pirts un kubls, bet apkopi saimnieki nav varējuši pavilkt. Tagad tā darbojas mājinieku vajadzībām.
“Divriteņus, makšķeres, nūjošanas inventāru iegādājāmies par Eiropas naudu, uzrakstot projektu. Gribējām arī saules baterijas, lai taupītu enerģiju, bet to projektu noraidīja. Apgrozījums esot par mazu, lai piecu gadu laikā atmaksātos,” tā Ervīns.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Lauku tūrismu iespaido ūdens tuvums un sezonalitāte

Kategorijas