Mežzinis pensijā pie televizora nesēž

2016. gada 25. aprīlis 07:00

485

Dievidkurzemes virsmežniecības vecākais mežzinis Andris Zaļkalns jau vairākus mēnešus kā pelnītā atpūtā, tomēr brīvā laika tāpat neatliek. Pāvilostas novada domē priekšsēdētāja vietnieka pienākumi, mājās palīdz meitai viesu namā “Laikas” un beidzot rūpīgāk ķēries pie ģimenes īpašumā esošiem mežiem.
“Ejot pensijā, nemaz nedomāju nosēsties pie televizora. Tas būtu garlaicīgi, bet man nepatīk, kad ir garlaicīgi. Esmu pieradis būt pie dabas, darbos un tā arī domāju turpināt. Nupat kā talkojām. Tad vēl par ģimenes mežiem jāpadomā, kāds projekts Eiropai jāuzraksta, citādi valsts līmenī sūdzas, ka mēs nemākam Eiropas naudu paņemt,” stāsta A. Zaļkalns. Tā arī iegrozījās “Kursas Laika” saruna – par darbiem, dabu, mežu un medībām.

Katrs zariņš nav jāpaceļ
Jau kādu laiciņu mainījusies mežsaimniecības kopējā uztvere, tomēr vēl aizvien privātīpašnieki daudzviet savu stūrīti meža vairāk cenšas uztver kā parku. Tā to mācījuši vectēvi. Katru zariņu vajag uzlasīt, katru kritušo koku novākt. “No malas nenovākts mežs izskatās pabriesmīgi, noteikti arī tādēļ kārtīgi ļaudis mēģina visu uzlasīt, tomēr šā brīža attieksme ir mazliet mainījusies. Mežā nedzīvo tikai koki, tādēļ pārējai dzīvai radībai vajadzīga vide, kur mitināties. Tur ir tūkstošiem dažādu sīku kukaiņu, kuriem pat es kā mežzinis nezinu nosaukumus. Ja visu smuki izvāc, tiem nav, kur palikt. No otras puses, privāts mežs nav arī dabas liegums, kur vispār nekā nedrīkst darīt. Ir jādara, bet nevajag pārspīlēt,” stāsta A. Zaļkalns.
Jautāts par negantiem kukaiņiem – ērcēm, A. Zaļkalns atzīst, ka potējas regulāri. “Bez tā mežā nevar, jo ērces tur dzīvo. Ērces bija arī iepriekš, bet encefalītu, ja nemaldos, ievazāja padomijas laikos, kad ieveda jenotsuņus no Sibīrijas. Tādēļ ar svešzemju radību ieviešanu mūsu zemē vienmēr vajadzētu būt apdomīgiem. Te varētu runāt gan par Amerikas ūdelēm un svešzemju bitēm, kuru nodarīto skādi var jau manīt.”

Jāļauj dzīvot pie jūras
Nevilšus nonākam pie “zaļās” tēmas. Cik ļoti daba būtu jāsargā un vai vispār tas jādara, ja reiz esam viena no apmežotākām valstīm Eiropā. “Dabas aizsardzība ir nepieciešama. Ja paskatāmies Dānijā, tad tur mežu praktiski nav. Privātīpašnieki domā aizvien ātrāk un tiecas pēc ātrākas peļņas. Tas arī ir dabīgi,” uzskata A. Zaļkalns. Tajā pašā laikā viņš atzīst, ka teritorijās, kur daba tiek sargāta īpaši, cilvēku paliek pavisam maz. “Cilvēki grib dzīvot pie jūras un vienmēr to ir darījuši. Latvieši savā zemē nevar būvēt mājas, ja vien tur nav vecu pamatu. Tas ir absurds. Zeme nevar palikt tukša. Padomju laikos cilvēkus sadzina ciematos un likvidēja viensētas. Tagad mēs likvidējam veselus ciematus. Daļēji cilvēku aiziešanu no laukiem regulē laikmets. Tas, ka iedzīvotāju laukos paliks mazāk, bija zināms jau pirms 20 gadiem, tomēr vajadzētu atstāt iespēju cilvēkiem dzīvot piejūras reģionā,” uzsver A. Zaļkalns. Par ne mazāk svarīgu viņš uzskata arī pilsētnieku piekļuvi jūrai. “Cik tad tādu vietu ir, Kurzemes piekrastē, kur var piebraukt pie ūdens?”
“Ir labumi no dabas aizsardzības un tie ir acīmredzami, un ir sliktumi. Visā ir jāatrod līdzsvars. Lai putns lidotu, vajag divus spārnus. Nav jau noslēpums, ka mēs, cilvēki, uz pasaules esam par daudz, bet vai tā ir Latvijā?” pārdomām vietu atstāj pensionārs.

Atbalsta mednieku draudzību
A. Zaļkalns “Kursas Laikam” atzīstas, ka laiku, kas izbrīvējies, aizejot pensijā no mežniecības, izmantos, lai aktīvāk piedalītos medībās. “Esmu kaislīgs mednieks, tā lieta man patīk,” saka nu jau bijušais mežzinis.
Viņš arī piedalījies novada mednieku kopā sanākšanā, kas, iespējams, kļūs par tradīciju. Šogad balle notika Pāvilostā, bet nākamgad solās būt Vērgalē. “Galvenais labums no tā, ka novada mednieki sanāk kopā, ir labu attiecību uzturēšana. Ja var kopā pie galda sēdēt un kopīgi medījumu nogaršot, tad viss ir kārtībā,” uzsver A. Zaļkalns, piebilstot, ka zina medību kolektīvus citos novados, kas viens otru nevar ieredzēt. “Muļķīgi strīdi par medību teritorijām nonāk pat līdz nopietniem konfliktiem. Sanāktu veči kopā, izrunātu, un viss būtu labi. Es domāju, ka Pāvilostas novada mednieku būšana varētu būt paraugs dažiem citiem, kā var draudzīgi dzīvot,” pauž A. Zaļkalns.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mežzinis pensijā pie televizora nesēž

Kategorijas