Profesija, kura liek augt

2016. gada 27. aprīlis 07:00

142

Skolotāja. Vārds, kas daudziem saistās ar aizvadīto, piedzīvojumiem bagāto skolas laiku, bet tikpat daudziem – iespējams, ar grūtībām, kuras piedzīvotas, gatavojoties kārtējam kontroldarbam, kā arī ar mūžīgo mājasdarbu pildīšanu. Pati īpašākā no skolotājām lielai daļai ir tieši pirmā skolotāja. Tā, kuru tu pirmoreiz satiec 1. septembrī un kura, ja zina, kā atrast kopīgu valodu ar saviem skolēniem, kļūst par tavu otro mammu. Tāda noteikti ir arī Ezerkrasta sākumskolas skolotāja Dzintra Akmene.

Viss mūžs – vienā skolā
Dz. Akmene nāk no Ogres. Uzaugusi ģimenē starp diviem brāļiem un par to, kā nonākts līdz skolotājas profesijai, saka: “Kā jau lauku skolā man vienmēr bija lauku bērni apkārt, un es nezinu, kāpēc, bet vienmēr biju tā, kas visus komandēja. Man patika spēlēt skolās, un mani brāļi mani klausīja – tas viss no turienes,” šodien ar smaidu atceras pedagoģe.
Beidzot vidusskolu, kādas skolotājas mudināta, meitene uzsākusi mācības Liepājas pedagoģiskajā institūtā – pedagoģijas specialitātē. Nu skolā nostrādāti jau 42 gadi. “Viss mūžs – vienā skolā. Sākumā tā bija 6. vidusskola, tad, kad atdalījāmies, pārcēla uz šejieni.”
Par to, vai nevienā brīdī nav radušās šaubas par to, ka šī tomēr nav īstā vieta un īstā profesija, sākumskolas skolotāja saka: “Mani aicināja uz bērnu istabu strādāt ar nepilngadīgajiem, bet es pateicu nē. Kā iesāku, tā te paliku. Ir kolēģi, ar kuriem esmu visu mūžu kopā nostrādājusi, esam kā ģimene jau – tā ir sarasts.”

Jaukāka amata nav
Stāstot par savu profesiju, Dz. Akmene saka: “Man liekas, ka jaukākas profesijas vispār nav. Grūta, bet jauka.” Arī par darbu ar sākumskolas skolēniem viņa stāsta: “Man patīk tas vecums. Viņi ir patiesi, īsti. Šis prieks, ko mazie bērni rada. Lielajiem ir cita domāšana.” Pašas bērni gan brīžiem brīnoties: kā tev var būt tik liela pacietība, lai sēdētu ar kādu bērnu pēc stundām, kamēr viņš iemācās mācību vielu? Taču pieredzējušajai pedagoģei uz to ir sava atbilde: “Viņš man pēc tiem trīs gadiem atnāk un pasaka: paldies! Un tas paldies vien jau ir to vērts.”
Skolotāju priecē arī tas, ka mūsdienu bērni ir ļoti radoši. Viņiem vairs neder kādreizējais princips – burtnīca un grāmata. Viņiem patīk pašiem eksperimentēt, kaut ko veidot, darināt, veikt pētniecisko darbu. Taču mainījušās ir arī bērnu vērtības. “Viņi vairs nepieņem tās vērtības, kādas ir mums. Piemēram, glītums burtnīcā – viņiem tas nav vajadzīgs. Viņi grib brīvā tekstā rakstīt visu. Ļoti daudz raksta dzejoļus,” atklāj skolotāja.

Svarīgi – iedot pamatus
“Es neesmu ideāla skolotāja,” atklāta ir Dz. Akmene un turpina: “Ko vispār nozīmē ideāls skolotājs? Krīt un ceļas par visu – es tāda neesmu. Man patīk radoši pieiet. Piemēram, mājās izdomāju, kā gribu darīt, bet atnāku uz skolu, man ir pilnīgi cits garastāvoklis, un es izdomāju, ka gribu ko citu darīt, un tā arī daru.”
Kādām īpašībām tad būtu jāpiemīt labam skolotājam? “Jābūt taisnīgam – ļoti. Arī pret sevi. Jāmāk savas kļūdas atzīt. Radošam noteikti. Un jāmīl bērni. Ja nemīl bērnus, tad nekas nesanāks.”
Sākumskolas skolotāja atzīst, ka viņas galvenais uzdevums ir bērniem iemācīt četras svarīgākās pamatprasmes – klausīties, rakstīt, lasīt un runāt. “Ja tu pirmajā klasītē viņu noliksi ar “tu nekas neesi!” un nospiedīsi zemē, viņš nekad neizaugs. Mēs iedodam pamatus, bet, ja neiedodam, viņš neiet tālāk.” Pieredzes bagātā skolotāja arī atzīst, ka šajā vecumā, kamēr bērns vēl ir gatavs runāt un nereti uztver skolotāju kā otru mammu, ir svarīgi viņu uzklausīt, būt līdzās, lai veidotos abpusējs kontakts un sapratne.

Darbā arī ārpus darbalaika
Sākumskolas skolotāja atklāj, ka viens no mīnusiem darbā ir nenormētais darbalaiks. “Jebkurā laikā vecāks man var piezvanīt, ja viņam kas ienāk prātā, ja vajadzīga palīdzība. Skolotāja darbs uzliek lielu atbildības sajūtu.” Skolotājs nav arī tāda profesija, par kuru, izejot no skolas, vari nedomāt. Tu esi un vienmēr būsi skolotājs arī ārpus skolas. Viena situācija, kas to ļoti labi pierāda, ir staigāšana pa veikaliem vai došanās uz kafejnīcu. “Es sēžu kafejnīcā, un man no blakus galdiņa saka: labdien, skolotāj! Nekur no tā nevar izbēgt,” smej Dz. Akmene.
Protams, nevarot noliegt, ka vēl joprojām liels mīnuss un reizē problēma ir neatbilstoši zemais atalgojums, kura dēļ šobrīd arī daudzi jaunieši nelabprāt izvēlas šo profesiju. Tālab trūkst jauno profesionāļu, kas nāktu pieredzējušo skolotāju vietā.
Pie galvenajām priekšrocībām, kas sastopamas profesijā, noteikti pieskaitāma izaugsme. “Es visu laiku mainos, nekad neesmu vienāda,” tā par sevi saka Dz. Akmene. Viņa pastāsta, ka laiks un izmaiņas, ko tas nes sev līdzi, liek skolotājiem visu laiku augt kopā ar bērniem. Ir jāapgūst jaunas lietas, jaunas tehnoloģijas. “Citās profesijās tā izaugsme varbūt nemaz nav nepieciešama, tu to savu lietu apgūsti, un viss, bet te ar katru gadu, ar katru jaunu klasi ir jāaug.”
Pedagoģe pastāsta, ka vislielākais prieks ir brīžos, kad redzi, ka esi paveicis ko labu. “Es varu ne no kā izveidot kaut ko – to nevar izstāstīt nevienam,” ar smaidu atzīst skolotāja.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Profesija, kura liek augt

Kategorijas