“Pa tukšo akurāt neesmu dzīvojis”

2016. gada 27. aprīlis 07:00

462

Ierodoties Grobiņā, Indriķis Tauriņš ieņemot pilnu krūti elpas: tur viņa dzimtene, tur skaistākie bērnības gadi pavadīti. “Novedu ģimenīti parādīt pilskalna mūrus, Skābaržkalnu, kur ar puikām spēlējām “žiferos”. Viens policists, pārējie – ķerami rokā. Dažreiz pamatskolā sarunājām iet izkauties. Ne jau naida dēļ, bet lai pārbaudītu, kurš ir stiprais varonis. Gāju otrā vai trešā klasē, kad Grobiņā ieradās Ministru prezidents un mēs kaisījām Kārlim Ulmanim priekšā uz ceļa puķes. Stadionā viņš teica runu, pārmetot pilsētniekiem, ka tie negrib braukt strādāt laukos un ka jāieved strādnieki no Polijas, es tur stāvēju goda sardzē,” atceras I. Tauriņš.

“Strādāju kā nēģeris”
Pērn Latvijas dzimšanas dienas sarīkojumā “Par mūža devumu Nīcas novadam” godinātais agrākais I. Sudmaļa kolhoza priekšsēdētājs darba gaitas sācis Grobiņā. “Jauns būdams, intensīvi strādāju. Vēl nebija astoņpadsmit, kad mani iecēla par Grobiņas rūpkombināta ar astoņiem cehiem vadītāja vietas izpildītāju. Līdz ar pilngadību nāca pavēle iecelt par vadītāju. Šeftes tur gāja baigi labi, plānus izpildīju ar uzviju. Trešajā dienā pēc atgriešanās no armijas mani aicināja uz rūpkombinātu un iecēla atpakaļ par direktoru. Noorganizēju galdniecību, kas strādā joprojām, un pieņēmu darbā daudzus vecos amatniekus, kuri bija atgriezušies no 1945. gada izsūtījuma. Ražojām maizes vedamos furgonus padomju armijas automašīnām, militāristi par cenu nekaulējās, un vīri nopelnīja ļoti labi.”
No kā Indriķim tāds darba spars, viņš nevar pateikt. Tēvs Grobiņā bijis vienkāršs strādnieks, zirgu turējis un Patērētāju biedrībā preces izvadājis. Mamma liela adītāja bijusi. “Toreizējais kompartijas pirmais sekretārs Kupčs noskatīja, ka esmu enerģisks čalis, un atsūtīja mani uz Bernātiem par kolhoza “Imants Sudmalis” priekšsēdētāju. Savos divdesmit sešos gados biju jaunākais kolhoza vadītājs Liepājas rajonā, ķerties pie atbildīgā posteņa nemaz nebija bail. Strādāju kā nēģeris – no agra rīta līdz vēlam vakaram. Dažs teica, ka Tauriņš ir traks, tā plēsdamies. Pa tiem deviņpadsmit gadiem govīm un cūkām sacēlu jaunas fermas ar ražošanas palīgtelpām. Kūtis, pagrabus, klētis un kaltes uztaisīju. Arī garāžas un mehāniskās darbnīcas mašīnām un traktoriem.”
1976. gadā, kad kolhozu pievienoja padomju saimniecībai “Nīca”, tās vadītājs Vilsons enerģisko vīru iecēlis par direktora vietnieku ražošanas darbā. Tagad vairs to nespētu, secina I. Tauriņš, kurš atbildīgajam amatam veltījis septiņpadsmit mūža gadus. “Nīca” ražojusi labību, dārzeņus, kas ar lielām mašīnām vesti uz karaspēka daļām no Kaļiņingradas līdz Dņepropetrovskai un Maskavai.

Citi laiki, citi tikumi
Līdz ar Atmodu sākusies stiprās saimniecības mantības izdalīšana. “Žēl, ka viss tika nopostīts. Mums kolhozā vien bija 400 slaucamas govis. Savos 0,2 hektāros izaudzētos kartupeļus divu nedēļu laikā pārdevu, un par to naudu varējām izbraukāties pa ekskursijām. Liepājā pašlaik varbūt ir sešdesmit tūkstoši iedzīvotāju, agrāk bija divtik un viņi visi iepirkās tirgū. Tagad novedu uz pilsētu piecus, septiņus pūrus, samaksāju tirgus naudu, pārdevējam un pašam paliek knapi daži eiro. No Liepājas braucot, reti kurā namelī redz govi. Rietumu valstīm esam vajadzīgi kā patērētāji, nevis ražotāji, cilvēki mūk prom no laukiem. Tāpēc arī mēs vairs nepūlamies.”
Ārijas, ar ko Indriķis ir kopā jau turpat četrdesmit gadus, ģimene atnākusi uz Liepāju no Priekules. Sovhozu laikā sieva bijusi Bernātu, Pērkones, Kalnišķu, Nīcas veikalu vadītāja. “Noslimoja sieviņa pusgadu, bija pavisam slikti, bet dakteri izglāba. Viņa par mani piecpadsmit gadu jaunāka, laikam jāņem vēl jaunāka,” sirmgalvim prāts uz jokiem nesas. Pašam veselība daudzmaz turas, jo viņš par to rūpējas.
Ne makšķerēšana, ne medības dūšīgo vīru nekad nav aizrāvusi, toties brīvais laiks netiek žēlots amatnieka darbnīcā. “Paštaisīta ēvelmašīna, virpa un frēze – mans mierinājums un prieks joprojām.”

Vajag četrus bērnus
Indriķi Tauriņu satrauc demogrāfiskais stāvoklis Latvijā. “Latviešu pāriem, kuri var, jārada četras atvases: pa vienam sievai un vīram, viens tautas pieaudzināšanai un vēl viens par tiem, kam nav neviena. 1975. gada novembrī sāku dzīvot “Ritmos” ar sievu un diviem bērniem. Iznāca tā, ka sieviņa aizgāja bojā, apprecējos otro reizi, un piedzima vēl divas meitas. Pa tukšo akurāt neesmu dzīvojis. Visām meitām ir augstākā izglītība. Sandra Zēns “Metalurgā” bija galvenā mehāniķa Kronberga sekretāre, pēc rūpnīcas likvidēšanas nu dzīvo pa mājām. Vecākā no dvīnēm Līga Tauriņa ir privātā bērnudārza vadītāja, drīz precēsies, bet otra dvīnīte Kristīne Miļevska strādā Tieslietu ministrijā, ārzemju komandējumos braukā un angliski laiž.”
Pirms atbildēt uz jautājumu, kā klājas dēlam, Indriķis mirkli iepauzē: “Ar viņu neveicās, jau četrus gadus guļ kapos. Puika visu ko mācēja darīt, strādāja Nīcas galdniecībā, bet nodzērās kā kleburs. Aknu ciroze. Kad ieraugu cilvēku dēla gados, žēlums.”
Tauriņiem ir četri mazdēli. Mazākajam, Kristīnes dēliņam Pāvilam opis iekristījis otru vārdu – Jānis, “lai pa Jāņiem nav apkārt jāvazājas un var savās mājās svinēt”. Vecākais mazdēls Mārtiņš Zēns brauc par pirmo stūrmani uz liela prāmja. Mazbērni no dēla puses Kristaps un Kaspars papelnīja naudu ārzemēs. “Mācīties nevīžoja, un perspektīva nav tāda kā izglītotiem cilvēkiem. Viens tagad dzīvo Kapsēdē, otrs – Liepājā.”

Cer uz jaunāko paaudzi
Divus gadus pēc likumīgā pensionēšanās vecuma, kamēr spēks un enerģija turējusies, I. Tauriņš nostrādājis algotā darbā. Arī savus divpadsmit arpus hektārus ar tehniku vēl ilgi apstrādājis, turējis līdz septiņām govīm un nodevis pienu. 2014. gada augustā saimniecību bijis spiests likvidēt, “jo manos gados govis neviens vairs neslauc”. Zemīte, lai nepiesārņotu to ar nezāļu sēklām, tagad izrentēta Viesturam Svilim. Siltumnīcā, kur savulaik audzētas rozes, tagad ģimenes vajadzībām zaļo dilles un citi vitamīni.
“Pie krieva viss bija noteiktāk un korektāk,” vērtē bijušais kompartijas biedrs. “Piemēram, zināja, ka sieviete var pensionēties 55 gados un vīrietis – sešdesmit. Taču agrāk man sirds sāpēja un vēl tagad pārdzīvoju, ka ar to savu krieviskumu par daudz bāzās virsū. Piepludināja Latviju ar krieviem, kas ar savu skaitlisko pārsvaru latviešus nomāc.”
Runājot par Latviju šodien, sirmgalvis saredz problēmu loku: “Tā, kā tagad strādā valdība, diez vai mums labi ies. Piemēram, uzblīdušais Valsts ieņēmumu dienests (VID), kam Rīgā uzcelta liela ēka uz rentētas privātas zemes. It kā nebūtu valsts zemes! Viens VID darbinieks gadā saņem vidēji 15 tūkstošus eiro, simts septiņdesmit darbinieki ir Rīgā un kur vēl citās pilsētās. Cik izmaksā nodokļu iekasēšana? Vai tā var saimniekot? Mediķu algas palielināšanai naudu neatrod, man pie pensijas, kas nedaudz pāri 270, pielika trīs eiro, bet deputātiem – sešsimt un astoņsimt.”
Netaisnību viņš saredz arī privātas lietās: “Aramzemē kolhoza laikos nebija brīv mežus stādīt, bet kaimiņš nesen tā izdarīja. Ar savām priedēm pusi mana lauka noēno, un tur nekas lāga neaug. Sūdzēt tiesā – baigā klapata, ej nu kašķi meklē! Lai kāds likums, bet otram kaitējumu nedrīkst nodarīt!” spriež sirmgalvis.
Divstāvu namiņā, ko Indriķis savām rokām uzbūvējis, dienas nu paiet divatā ar dzīvesbiedri. Pēc norēķināšanās par elektrību, trīs kravām malkas ziemai, ēšanai pietiek. Ietaupīt, nekurināt otro stāvu gan nav iespējams, jo ik nedēļas nogali ciemos brauc meitas ar znotiem un mazbērni.
“Desmitgadīgajam Jānim varbūt tā vēl bērnišķības spīts, bet ļoti grib braukt ar traktoriem. “Belarusu” stūrē manā klātbūtnē, bet ar “divdesmitpiecnieku” jau viens pats vālē vaļā. Jāuzar pusotra hektāra zemes, malka jāsakrauj, izraktajās bedrēs gribu iestādīt izmeklētu šķirņu pundurābelītes, ko atvedīs no Dobeles,” tuvākos pavasara plānus atklāj “Ritmu” saimnieks.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Pa tukšo akurāt neesmu dzīvojis”

Kategorijas