Elektrības vadu līdz “Zaļkalniem” nepietiek

2016. gada 29. aprīlis 07:00

1926

Elektrības vadu līdz “Zaļkalniem” nepietiek

Pirms 45 gadiem Katrīna un Ziedonis Līvbeķi nopirka “Zaļkalnu” mājas Papes ceļa malā Rucavas pagastā. Tolaik elektrības neesot bijis arī daudzās citās mājās. “Cik te nav braukuši kungi, cik nav izjautājuši, bet nevar to elektrību ievilkt un cauri,” “Kursas Laikam” atklāj saimniece. Vīrs Ziedonis izvadīts smilšu kalniņā, tā arī elektrifikāciju nesagaidījis.

“Ir sliktumi, kad elektrības nav. Vakaros tumši. Ir arī labumi. Jauni ļaudis ar to elektrību īsti nevīžā dzīvāt, skatās televizoru augu dienu – ir diži, ir maģi, pašu dzīvei laika neatliek. Man te ir jauka dzīve, tik Dabas fonda lopi dikti apsēduši. Viņu tur melnais tūkstotis blandās, bet, kad tiek manos rāceņos, melna zeme tik atliek,” stāsta K. Līvbeķe.

Mūžs pie petrolejas lampas
K. Līvbeķe jaunībā dzīvojusi netālu no pašreizējām mājām. Skolā gājusi Rucavā. “Skolā jau bija gaiši, bet mājās pie petrolejas lampas mācījos. Arī mani bērni dēls un meita tā šeit mācījās skolai. Visu mūžu ar petrolejas lampu esmu iztikusi, un tagad vecuma galā mainīt kaut ko nav vērts. Ja nu dikti sakārojas, tad dēls aizved ciemos televizoru paskatīties, bet man to nemaz negribas,” stāsta pensionāre.
Jaunību atceroties, K. Līvbeķe piemin, ka Papē kādreiz darbojies vietējais ģenerators. “Ducināja līdz vēlai naktij viņiem ģenerators. Tad jau vadus pievilka ciemiem, tad maģākām vietām, bet mums pagāja garām,” atminas sirmā kundze. Arī pēc brīvvalsts atjaunošanas labāk nav kļuvis. Braukuši kungi, skatījušies, bet elektrību ievilkt nevarot. “Pēdējā laikā naudu jau arī prasīja bargu. Mums tādas naudas nekad nav bijis,” atzīstas K. Līvbeķe.

Baiļojas, ka visu pārņems lopi
“Nesaprotu, kamdēļ tos lopus te vajadzēja ielaist. Nesaprotu arī, kam tie dara labu. Sliktu jau man nedara, tikai cilvēki te iznīkst, paliek aizvien mazāk. Visu pārjem lopi. Puķītes atnāk un izmīņā. Slikts jau nevienam nekas nav, bet smukuma arī vairs nav,” par dabas parka savvaļas govīm un zirgiem, kas regulāri izlaužas, sūrojas saimniece.
Meita dzīvojot Kuldīgā un uz māju bez elektrības dzīvot negrib nākt. “Es jau viņu saprotu. Visas cerības man uz dēlu, ka viņš mājas savāks. Viņš jau man brauc un palīdz visos darbos. Rāceņus, nezinu, vai šogad stādīsim. Nav nekādas jēgas, ja lopi visu izmin,” saka K. Līvbeķe un baiļojas: “Ka nepienāk tādi laiki, kad Latviju visu pārjems lopi! Uz četrām, kas visu izbradā. Uz divām tie, kas mēslus par maizi tur lielākā godā.”

Visa kā pietiek
Kopumā Katrīna Līvbeķe esot laimīga, tik kājas švakāk klausot. “Ja gribētu pate uz veikalu nobraukt, tad jau ved te busiņš sazapirkt, bet man visu dēls atved. Te, rau, divi mobilie telefoni, tos viņš pielādē, un tad mums ir sakari.”
Jautāta, kā tad malku sazāģē, ja nav elektrības, kundze teic, ka par to viņai tagad maza bēda. Dēlam esot benzīna motorzāģis, un mammas vajadzībām ar to pietiek. “Senāk gan ar vīru vilkām to lielo “tev – man” vai ar fuksīti,” smejas K. Līvbeķe.
Saimniecei mājās divi suņi – Ripa un Leda. Ripa sēž mājās, jo patīk uz ceļa skriet. Ripa sēž un klausās saimnieci. “Ar Ripu parunājos, visu dienu jau neklusēsi,” saka pensionāre. Leda – tā māju no lauka puses sargā; ja nu kāds nāk, tad brīdina Ripu. Arī kaķu pilna māja. “Dzīvo radību jau vajag, citādi vienai būtu garlaicīgi,” uzskata saimniece.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Elektrības vadu līdz “Zaļkalniem” nepietiek

Kategorijas