Ivaram Krastiņam teātris – svēta lieta

2016. gada 6. maijs 07:00

298

Vienojoties par intervijas vietu, aktieris Ivars Krastiņš, kurš Liepājas teātrī nospēlējis vairāk nekā simts lomas un filmējies sešās kinolentēs, pārsteidz ar dīvainu jautājumu: “Bet kā jūs mani pazīsit?” It kā viņš nebūtu viens no atraktīvākajiem Ziemassvētku večiem Liepājas pusē, it kā mākslas cienītāji varētu aizmirst viņa kolorītos tēlojumus.

Brīvlaišanas plusi un mīnusi
Uz kafejnīcu aktieris atbrauc ar velosipēdu, tas piederoties pie ikdienas. Kafiju gan biežāk baudot mājās: “Tur labāk, proti – lētāk. Tikko pensija, jāsāk domāt,” mākslinieka acīs iemirdzas nebēdnīga uguntiņa, bet aiz skanīgajiem smiekliem slēpjas smeldze. Dēļ sāpēm ceļgalos viņš pirms četriem gadiem priekšlaikus pensionējies: “Sapratu, ka nāks jaunie, režisors arī man liks lēkāt, mācīties salto. Ja nevarēšu, atlaidīs.”
Brīvlaišana pavērusi citu, brīnišķīgu pasauli. Gluži kā atmetot smēķēšanu, momentā uzrodas daudz jaunu smaržu un garšu. “Iestājos autoskolā, noliku tiesības, nopirku mazu mašīneli, izbraukāju visu Kurzemi un vēl tālāk. Pa kuru laiku to būtu darījis iepriekš: mēģinājumi un izrādes, mēģinājumi un izrādes. Kā iegāju teātrī desmitos no rīta, tā iznācu vienpadsmitos vakarā.”
Ar vecajiem aktieriem satikties sanākot galvenokārt teātra pasākumos un bērēs. “Bet ar draugiem tusējam. Pie Pudža (Edgars Pujāts – aut.), pie Dreiblata reizēm aizbraucu. Kārtis spēlējam, viņķeli paņemam. Šņabi tikai reizi gadā, jo nav kompānijas un man jau arī daudz vajag: no litra tikai sarkani vaigi.”
Ječos pie meža I. Krastiņam ir zemīte un “dāčele”, kur vasarā sabrauc draugi. “Kad sāku celt, materiālu dabūšanu blats noteica. Kā ķirbītis – katru gadu pa vienam ķieģelim pirku, vēl tagad jaunbūve skaitās, pabeigt nesanāk.”
Makšķerēšana gan nav mākslinieka mīļākā nodarbe: ja pusstundas laikā neraustās, met mieru. Ivaram netīk arī sestdiena un svētdiena: visu mūžu tad bijušas divas vai trīs izrādes, bet tagad nav, ko darīt.

Jaunie nepazīst leģendas
Skatuves cilvēkam nākas gan medus rausī iekosties, gan vērmeļu tējiņu padzert, un popularitāte ir neizmērāms lielums: “Kad vēl gāja privātie mikriņi, trīsdesmitgadnieki bieži atcerējās, ko, maziņi būdami, teātrī redzējuši: re, kur Dzelzs cirtējs kāpj iekšā! Izrāde “Smaragda pilsētas burvis” bija smuka – žēl, ka noraka. “Trīs draugus” arī vairs nerāda, bet vajadzēja zelta fondu turēt. Muzejā, šķiet, nav Liepājas teātra vēstures stūrīša, bet te taču Ēvalds Valters, Nikolajs Mūrnieks, Vera Šneidere, Uldis Pūcītis, Voldemārs Zandbergs un citi dižgari strādājuši.”
Pats uz teātri bieži neejot, lai jaunie iespēlējas. “Viņiem pilnīgi citāda domāšana, viņiem nemāca vēsturi. Pēc vienas izrādes pieņemšanas Uldis Dumpis uznāk un saka, ka viss ir labi, bet jaunie brīnās: kas tas par onkuli? Mums lika iekalt visu leģendu plejādi. Tas “vecais” teātris man vairāk pie sirds. Aktieris bija prestiža profesija, bet tagad baņķieriem klanās. Bērziņš pareizi pateica: vecs, slims un ja tev nekā nav, esi štrunts,” skan salīdzinājums ar jaunības gadiem, kad zāle šķitusi zaļāka, zvirbuļi lielāki un aktieri bieži aicināti uz sezonas izrīcībām laukos – rumulēšanos, apsējību, ražas svētkiem ar bagātīgi klātiem galdiem.

No ārsta – par aktieri
Ivars Krastiņš dzimis Dobelē 1953. gada 15. maijā, četrdesmit dienas pēc Staļina nāves. Viņa mātei ieteikts nomainīt zēna dzimšanas datumu (1934. gadā K. Ulmaņa apvērsums), tomēr pārāk nav uzspiests un tā palicis.
Mācoties R. Eihes 1. vidusskolā, puika piedalījies pašdarbībā, dažādos konkursos. “Dikti jau par ārstu gribēju, bet no asinīm sāk kņudēt paduses un dzelzs garša mutē.” Dzīve saistījusi ar nopelniem bagāto kultūras darbinieci Margu Teteri-Valdmani, kura savulaik uztaisījusi masu uzvedumu “Saulgrieži” un vēlāk kritusi nežēlastībā.
Lielupes kultūras namā bijis liels dramatiskais kolektīvs. Ansamblis, kurā spēlēja arī Jānis Kaijaks, Valdemārs Zembergs un Viktors Česnovs, braukājis apkārt ar Raimonda Paula mūziku un Jāņa Petera dzeju. Pārvietojušies ar veco autobusu “spicpurniņu”, kam šoferis durvis ar kloķi vēra un kam grūti bijis kalnā uzbraukt. Toties pēc viesizrādēm lielo naudu skaitījuši.
Astoņdesmitajos gados ārzemju latvieši Ogres parkā skatījušies tautisko koncertuzvedumu “Uguns sargs” un raudājuši, bet čeka režisorei piesējusi nacionālismu un norādījusi, lai nemāca bērniem prievītes ap kaklu siet.
“Kad totalitārais režīms “Uguns sargu” piebeidza, Marga Tetere-Valdmane teica: “Viss, zēni, ejiet uz Liepāju, tur Kroders taisa otro studiju!” Pirms tam bišķiņ pamācījos Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā.”

Kurzemē pat kaķi citādāki
Liepājā I. Krastiņš 1977. gadā ieradies kopā ar Indru Briķi, Anitu Kvālu, Mārtiņu Vilsonu, Maritu Lūriņu. “No sākuma viss šķita citāds – profesionalitātes līmenis, vide, pilsēta. Nu jau Liepāja sirdī ieaugusi, bet desmit gadu nevarēju pierast pie Kurzemes. Pat Kaķi savādāki. Zemgalē purniņi tik smuki, bet te – dusmīgi kā zviedriem. Dobelē mums pāri ceļam bija Pētera Upīša dārzs ar tik lieliem āboliem un bumbieriem, ka, uzkrītot uz galvas, nosist var. Bet te ābolīši sīki, piens piejūras grīslī zils un tad vēl tas vējš!”
Bijusī sievasmāte mudinājusi iet jūrā un nest mājās naudu. “Bet teātris man ir visa dzīve, svēta lieta kopš divdesmit divu gadu vecuma!” Kaut gan aktieris raksturo sevi kā pilnīgu optimistu, tomēr personīgajā dzīvē nevienu nelaiž iekšā: “Nelienat manā sirdī, makā un gultā! Ja izstāsta par daudz, pēc tam var dabūt ar ķieģeli.” Izlobi nu, cik daudz teiktajā humora, cik uz savas ādas pārbaudītā!
Ivars Krastiņš joprojām ir ārštata aktieris, un viņam, kā pats saka, ir smuka loma smukajā bērnu izrādē “Sniegbaltītes skola”. Visas savulaik spēlētās lomas bijušas mīļas, dažai tikts klāt ātrāk, ar citu nācies pamocīties, bet dažkārt skaidrība nākusi tikai pēc pirmizrādes. Tekstu itin visām atceroties kā vakar iemācītu. Starp mīļākajām aktieris atzīmē izrādes “Seši mazi bundzinieki”, “Trīs draugi”, “Paula kungs”. Paticis strādāt pie režisoriem Haralda Ulmaņa, Naura Klētnieka, Oļģerta Krodera, tuvas ir režisora un pedagoga Jura Rijnieka veidotās izrādes. “Žēl, ka Liepāja nepaturēja, un žēl, ka neuzņēma televīzija. Mēs ar Miglu šad tad satiekamies. Viņš saka: nesatraucies, jauni laiki, jaunas zvaigznes. Mums bija savas debesis ar savām zvaigznēm. Bet vai jūs domājat, ka pasaules dramaturģijā nav vecu cilvēku lomas?” Sarunu skatuves cilvēks grib noslēgt ar citātu no Igo “Kastīliešu goda”: “Un beigās jautāju, kur kļūdas manas. Tu teici – piedošanas. Mēs ne, Dievs piedos.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ivaram Krastiņam teātris – svēta lieta

Kategorijas