Runas daktere

2016. gada 9. maijs 07:00

331

“Ja runāšanu varētu salīdzināt ar sarežģītu mūzikas instrumentu, kura spēli cilvēks apguvis agrā bērnībā un spēlē visu mūžu, tad logopēds ir speciālists, kuram jāprot saklausīt, atšifrēt minētās spēles nepareizo skanējumu un iespēju robežās palīdzēt to novērst,” tā savu profesiju raksturo Liepājas Pirmsskolas izglītības iestāžu logopēdu metodiskās apvienības vadītāja, logopēde Māra Domiceviča, kura šajā specialitātē strādā jau 20 gadus.

Vēlme palīdzēt
M. Domiceviča logopēda profesiju apguvusi Liepājas pedagoģiskajā institūtā (šobrīd – Liepājas Universitāte), turklāt tur apgūta ne tikai logopēda specializācija, bet arī speciālā pedagoga un pirmsskolas pedagoga specializācija. Jau no bērnības M. Domiceviča vēlējusies savu dzīvi saistīt ar medicīnu, bet dažādu apstākļu sakritības dēļ medicīnas studijas tomēr izpalikušas. Taču vēlme savu nākotnes profesiju kaut kādā mērā saistīt ar medicīnu un palīdzības sniegšanu citiem nekur nepazuda, tādēļ brīdī, kad uzzinājusi par iespēju apgūt logopēda profesiju, sapratusi, ka tas ir tieši tas, kas vajadzīgs.
Vēl mācoties institūtā, M. Domiceviča savas darba gaitas uzsāka kā latviešu valodas skolotāja pirmsskolas izglītības iestādē. Tikai pēc tam nācis uzaicinājums no Liepājas Izglītības pārvaldes pārstāves Austras Gūtmanes strādāt par logopēdi pirmsskolas izglītības iestādēs. Tajā laikā M. Domiceviča bijusi logopēde, kuras aprūpē bijuši veseli deviņi pilsētas bērnudārzi.
Galvenais pienākums jaunajai logopēdei bijis pārbaudīt un novērtēt bērnu runu, sniegt konsultācijas vecākiem un pedagogiem, kā arī veikt logopēdisko korekcijas darbu bērniem, kuriem tika konstatēti runas un valodas attīstības traucējumi. Tā īsumā varētu raksturot logopēdes M. Domicevičas ikdienu. Nu profesijā nostrādāti jau 20 gadi, taču savu izvēli viņa ne dienu nav nožēlojusi.

Plaša profila speciāliste
M. Domiceviča atzīst, ka darbs nepavisam nav viegls. “Logopēda profesijā ir jābūt zināšanām psiholoģijā, medicīnā, pedagoģijā un, vēlams arī, speciālajā pedagoģijā,” atklāj logopēdijas speciāliste. Tāpat viņa atzīst: lai varētu šajā profesijā strādāt un kļūt par jomas speciālistu, ir jāmīl izvēlētā profesija, jābūt pacietīgam, kā arī jābūt vēlmei pilnveidoties un augt. “Es pastāvīgi papildinu savas zināšanas semināros, kursos, piedalos jauno logopēdu paaudzes izglītošanā. Jau vairākus gadus sadarbojos ar Liepājas Universitātes Logopēdijas programmas vadītāju Gundegu Tomeli, vadu studentu prakses un studiju darbus, piedalos valsts eksāmenu komisijā,” tā pieredzējusī logopēde.
Svarīgi esot iet līdzi laikam, apgūt un praktiski izmantot jaunas darba metodes un paņēmienus, jo arī bērnu runas traucējumi kļūstot arvien sarežģītāki un komplicētāki. “Agrāk bija nepareiza tieši skaņu izruna bērnam vai, teiksim, agramatiska runa, tagad papildus klāt nāk arī uzvedības, uzmanības un veselības traucējumi. Logopēdam noderīgas ir arī zināšanas speciālajā pedagoģijā. Tas man ļoti, ļoti palīdz, ka man ir šī papildu specialitāte,” tā M. Domiceviča.

Jāmāca ar piemēriem
Logopēdijas speciāliste atzīst, ka viņas un kolēģu pieredze rāda, ka tieši pirmsskolas vecumā lielai daļai bērnu dažādu iemeslu dēļ konstatēti runas un valodas attīstības traucējumi un šai situācijai nav tendence samazināties. Runa attīstās atdarinot, tā ir iedzimta prasme, kura ir neapzināta, kuras rezultātā bērns atdarina skaņu, vārdu. M. Domiceviča uzskata: lai bērna runa un valoda pilnvērtīgi attīstītos, nepieciešama trīs iesaistīto pušu sadarbība. Pirmkārt, šajā procesā pašos pamatos jāiesaistās tieši ģimenei, otrkārt – atbalsts mācību procesā jāsniedz arī pirmsskolas izglītības iestādei un treškārt – jāiesaista darbā arī speciālisti, kuri, veicot diagnostiku, ieteiks un uzsāks nepieciešamo korekciju.
“Logopēds izglītības iestādē jau lielākoties cīnās ar sekām,” ar nožēlu atklāj logopēde un atzīst: “Sākums, protams, ir ģimene. Vecākam ir jārunā ar savu bērnu, jānodarbojas, vienkārši ar bērnu ir jārunā pēc iespējas vairāk. Nevar piesēdināt pie televizora vai datora un gaidīt, ka tagad bērns sāks pēkšņi runāt. Protams, viņam šīs te krāsainās, kustīgās bildes un skaņas dod kādu informāciju, taču, ja tas netiks praktiski izrunāts, apskatīts, aptaustīts, izspēlēts, bērnam tas nepaliks prātā un nesaistīsies ar asociācijām.”

Vislielākais prieks – rezultāts
Vaicāta par profesijas pozitīvajiem aspektiem, M. Domiceviča atbild: “Viennozīmīgi – palīdzība citiem.” Logopēde atzīst, ka tas ir liels gandarījums – redzēt, kā mainās bērna runa, bagātinās valoda, redzēt, ka bērns kļūst pašpārliecinātāks un uzlabojas viņa sasniegumi. Redzot sava darba veiksmes un rezultātus, viņa saprotot, ka savu misiju – kādam palīdzēt – ir izpildījusi veiksmīgi.
Logopēda profesijas pārstāve gan nenoliedz, ka nākotnē labprāt sagaidītu logopēdu skaita palielināšanu pirmsskolas izglītības iestādēs un būtu labi, ja katrā šādā iestādē būtu savs logopēds un būtu iespēja palīdzēt visiem bērniem, kuriem tas nepieciešams.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Runas daktere

Kategorijas