Katra nodarbošanās uzliek savu zīmogu

2016. gada 9. maijs 07:00

269

“Akmeņi nav maize, ko pērk katru dienu,” teic Agris Jēkabsons, kurš paralēli darbam Piejūras slimnīcā ir reklāmas menedžeris IK “Granīts V”. Firmas autobusiņš ar piekabi parasti stāv pie Dienvidu kapiem un vajadzības gadījumā dodas uz jebkuru pilsētas vai lauku kapsētu. “Klientu plūsma ir lēna un neregulāra. Vecākiem ļaudīm patīk pienākt un tikai parunāties. Cilvēki interesējas, cik maksā brūnā un melnā granīta kapakmeņi, cik uzstādīšana,” atklāj pensionārs. “Varam pieskaņot apmalīti, dekoratīvos akmentiņus, piedāvājam visu veidu labiekārtošanu. Neatkarīgi no šrifta viens burts tiek iegravēts par 1,4 eiro. Darbnīcā to veic tehnoloģijas, arī aizgājēja portrets, vislabāk tumšā akmenī, ieliekams ar datora palīdzību. Ar rokām gravējumu papildina tad, ja lielo akmeni nevar noņemt.”

“Jūsu vēlmes, mūsu – darbs”
Piemiņas vietas izskatu nosaka pasūtītāja gaume un naudas summa, ko var ieguldīt. Liepājā akmeņus slīpē viens uzņēmums, šķēlēs sagrieztus, tos galvenokārt ieved no ārzemēm. Piemineklim der tikai tie akmeņi, kas guļ dziļi zemē. Laukakmens atmosfēras iespaidā kļūst trausls, plaisā un zāģējot salūst.
“Kapakmeņu dizains mainās līdzi laikam, un konkurence mūža māju labiekārtošanā ir liela – no malas neviens šajā biznesā nevar ienākt. Toties cenas turas aptuveni līdzīgas, iespējams arī vienoties. Jūsu vēlmes, mūsu – darbs,” atzīst Agris. “Ar laiku došanās Mūžībā tiek uztverta arvien mierīgāk, filozofiski. Ja iet uz baznīcu un dzīvo saiknē ar to, visu var pieņemt. Darba te nekad neaptrūks: medicīnai nav kvotu, bet kapiem pietiek,” balsī ieskanas sarkasms. Amerikāņu bēru bildēs pat pavadītājiem esot pieņemts smaidīt.
Agra lauciņš ir kapu kopiņu kopšana: “Piemēram, uz Krieviju kādam vīrietim regulāri sūtu fotoattēlus, kas apliecina – viņa tēva kaps ir sakopts, svece aizdedzināta un ziedi nolikti.”

Kas jāzina piederīgajiem?
Četrdesmit dienas pēc guldīšanas zemes klēpī jānogaida, taču nav rakstītu noteikumu, kad var sākt pēdējās atdusas vietas labiekārtošanu. “Ja zārks no ozola, kopiņa iekritīs pēc piecdesmit gadiem. Ja tik ilgi neko nedarīs, mirušais būs aizmirsts.”
Būvējot apmali, meistari pamatni noblīvē, taču ik pa laikam zemīte nosēžas un pēc gadiem desmit nākas papildināt grants vai citu klājumu, sašķiebušos kapakmeni piecelt. Lai kapavietu uzturētu skaistu, tā jākopj regulāri. Veikalos ir diezgan dārgi speciāli šķīdumi granīta tīrīšanai, bet tikpat labi rudenī kapakmeni var nomazgāt ar parastu ziepjūdeni un birsti. Nevajag noskalot, jo migla un rasa noēdīs. Rudenī tas jādara: augu sēkliņas vairs nelido, zaļās sūniņas neaug, skaidro A. Jēkabsons.
Pierakstot tekstu, ko piederīgie izvēlas kapa plāksnei, nekas vairs viņu neizbrīna. Kāda Gunāra mazmeita likusi iegravēt vārdu Gunis, bet aizgājēja sieva pēc tam lamājusies. “Ja strādā psihiatriskajā slimnīcā, visas nenormālības liekas normālas. Tur mani sauc par dakteri.”

Izmēģina dažādas jomas
A. Jēkabsons neapskauž tos, kuri visu mūžu strādā vienā profesijā: “Cilvēkam tad, šķiet, izveidojas kompleksi. Ja produkts vai pakalpojums kļūst nevajadzīgs, uzņēmuma izjukšana ir dabisks process. Katra nodarbošanās uzliek kādu zīmogu, ko cilvēks reizēm nepamana.”
Bijušais grobiņnieks Rīgas 3. tehniskajā skolā ieguvis kinomehāniķa specialitāti. “Uzcēlu kinoteātri “Liepāja”, biju tur tehniskais vadītājs, inženieris un paralēli strādāju par elektriķi “Sarkanajā metalurgā”. Saņēmu ceļazīmi uz Sopotas festivālu Polijā, iepatikās un kursos izmācījos par ekskursiju vadītāju. Vēlāk švāģeris uzaicināja apgūt pulksteņmeistara amatu. Aizputē biju galvenā persona, bet radiniece piedāvāja klusu darba vietiņu Ziemeļu kapos, kur taisīju apmalītes. Kapu sarga mājā sabrauca “biezie” un skatījās videofilmas, to nevarēja pieļaut, un 1986. gadā es tiku Ziemeļu kapu pārziņa vietā.”
Pie apbedīšanas piedzīvoti visādi kuriozi. Zārka nesēji reiz pikti devušies prom, atsacīdamies nest pārāk smago nelaiķi. Citkārt kapa racējs tā “saguris”, ka iekritis bedrē un aizmidzis ar lāpstu blakus. Bandīti piedāvājuši kādu aprakt pa kluso – uzliekot oficiāli bērējamā zārku virsū.
Deviņdesmito gadu sākumā Agris palīdzējis sievas brālim firmā “Pokers”; kad pašķīrušies, izveidojis savu uzņēmumu, ar augļiem un pārtikas precēm nostrādājis gadus piecpadsmit. “Bizness izjuka: ja vairākas kompānijas paliek parādā, likumīgi nauda nav atgūstama un bez lieliem ieguldījumiem nevar paelpot.”

Attieksmes jautājums
Agrāk kapus uzskatīja par cienījamu vietu, salīdzina pieredzējušais kapsētu darbinieks. Viņu sarūgtināta fakts, ka dome un Kapsētu pārvalde neatrod naudu Dienvidu kapsētas žogam, zagļi aiznesuši daudzas metāla detaļas un autovadītāji vasarā nekautrējas ar “gāzi grīdā” piebraukt pie kapa. Ar naudas iekasēšanu, izrakstot kvīti par iebraukšanu kapsētas teritorijā, arī neviens īsti negrib piņķerēties, un autobusu pietura – bez nojumītes.
Diezgan daudzi aizgājēji tiek apbedīti bez piederīgo klātbūtnes, un ik gadu ir pa pieciem mirušajiem, kuru identitāte paliek nenoskaidrota.
Arvien populārāka kļūstot kremācija. Piederīgie atvadās no aizgājēja Liepājas kapličā, ziedus kopā ar zārku ieliek apbedīšanas firmas mašīnā un aizved. Pēc ķermeņa atdošanas ugunij pelni no Rīgas krematorijas atgriežas kapsētas smiltājā. Doma par krematorijas būvi Liepājā nav atmesta, taču bremzē ļoti dārgais ekspluatācijas process.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Katra nodarbošanās uzliek savu zīmogu

Kategorijas