Pavasara prelūdija “Līvās”

2016. gada 9. maijs 10:24

2685

Reti kura pavasara puķe spēj sacensties ar pieneņu triumfu. Bārtas pagasta “Līvās” dzelteno uzbrukumam spītīgi turas pretī tulpes. Spilgtas, veselīgas, gandrīz visās varavīksnes krāsās. Pavisam drīz tās aizvietos citi ziedētāji. Ceri jau pumpuros, cik vairs ilgi līdz zilajiem zvaniņiem. Lupīnas patvaļīgi iesējušās, lekni saaugušas un netiek ārā dzītas, tāpat vēja atnestie gaiļpieši, labā maizē tikuši, nu viesmīlību steidz atdarīt ar spirgtu košumu. Gunta Meļķe apgalvo, ka viņai vienlīdz mīļas itin visas sezonas puķes, tomēr centrālajā dobē, kas agrāk tikusi atvēlēta zemenēm, pamanāma nopietna pujeņu kolekcija.
Divas reizes “Līvu” saimnieki saņēmuši pagodinājumu par sakoptāko sētu novadā, sumināti arī agrāk, kad vēl Bārta nebija pievienota Grobiņai.

Enerģija – no darbīgā mūža
Abi dzīvesbiedri ir vietējie un teic, ka dzīvošana Bārtā ir laba: pierasts un citur nemaz negribas. “Pat kad aizbraucam uz kādu pasākumu Liepājā, gribas ātrāk tikt mājās. Te katrs stūrītis mīļš un cilvēki pazīstami. Jebkurā brīdī palīdzēs.”
Aivars Meļķis agrāk strādājis par šoferi un, nenojaušot, ka šeit pašam nāksies dzīvot, zemajā, slapjajā vietā, kur pavasaros zosis un gulbji peldējuši, līmeni uzpildījis, savedot diezgan daudz grants kravu. Vēlāk sava dārza ierīkošanai nācies krietnu melnzemes kārtu gādāt.
Smaids no Guntas Meļķes sejas pazūd reti. Cilvēks, kurš visu mūžu radis aktīvi darboties, mierā nespēj nostāvēt. Savulaik viņa rosījusies kolhoza dārzniecībā, pastā, kultūras namā, govis slaukusi, tad bijusi dispečere un beigās – iecirkņa priekšniece. “Mūsu bērnībā Krūtē bija kolhozs “Varavīksne”, te “Brīvais solis”, uz Kalētu pusi “Vētra”. Kad tie trīs apvienojās, izveidojās kolhozs “Bārta”,” zina bārtenieki.
Pavasarī enerģiskajai saimniecei vienmēr turas īpaši labs garastāvoklis, ko dod rūpēšanās par skaistākajiem dārza iemītniekiem. Iepriekšējā ziemā gan nācies zaudēt daudzas narcises un tulpes. Pat ķiploku sīpoli nez kādēļ mīksti palikuši.
Jautāta, vai ir kas tāds, ar ko ļoti gribētos sava dārza košumu papildināt, Gunta neslēpj: “Siekala jau tek, ieraugot interesantas lietas, piemēram, Stādu gadatirgū Liepājā Rožu laukumā. Savas puses dārzus labi pazīstam, ar kaimiņienēm ar puķu stādiem pamaināmies. Braucam skatīties arī smukos dārzus Nīcas novadā un Grobiņā. Šogad nopirku un izmēģināšu zinātāju ieteiktās titānijas sēklas.”
Aivars nevar nepieminēt, kā iegrābušies ar holandiešu katalogu “Bakker”: “Daudz ko pasūtījām, jo nevarējām glābties: nāk tik virsū, aicina un sola tik dāvaniņas. Dažā paciņā atnāca vārgi augi vai ar sakaltušām saknēm. Sūtījām atpakaļ. Sieva zvanījās, dzirdēju, ka skaļāk runāja. Tagad vairāk nepiedāvājas.”

No dzīvokļa – uz māju
Kolhoza laikā celtajā Līvānu mājā Meļķu ģimene dzīvo kopš 1989. gada, līdz tam mituši daudzdzīvokļu mājā centrā. Ar trīs bērniem privātmājā tomēr būs ērtāk nekā trīsistabu dzīvoklī, sprieduši. Kad piedāvāts vai nu māju īrēt, dažs kaimiņš to vēl tagad darot, vai pirkt par pajām, Meļķi nosvērušies par labu pēdējam variantam. Mājai sākotnēji bijis cits nosaukums, un ciema sekretāre dusmojusies, kad Gunta izlēmusi “Viršus” pārkristīt par “Līvām”.
“Mēs ienācām, bet apkārtnē viss pliks bija, tad nu aši stādījām, kā pratām. Viena porcija jau ir izplēsta, vietā aug priedītes. Man teica, lai bērzus zāgāju nost, bet atsakos. Sulu no šiem bērziem netecinām: iet taču mašīnas garām. Lielā egle slimo, bet žēl atvadīties. Zinu, ka arī Nīcas centrā egles kalta nost un dabūja nozāģēt.”
Padomju laikos, kad augļu koku punduri un puspunduri vēl nebija pieejami, pēc stādiem braukuši uz Gaviezi. Neko jau nevarēja dabūt, stādi vesti arī no leišiem, bet tur daudzi augi atgādāti no Polijas, izsalst. Tā smukais nokarenais vītoliņš aizgāja postā, labiekārtošanas darbu epopeju atceras Gunta un Aivars.
Lielas rūpes sagādā blakus esošais putekļainais lielceļš, tāpēc vienlaikus ar ābeļu dārzu tapis dzīvžogs no mūžzaļiem augiem un ceriņiem. Arī no stiprā vēja jāpasargājas. “Kad pūš niknais no rietumiem, vakaros namelis trīc un dreb. Baidāmies, ka tik neaizķer veco šīferi un nepaliekam ar zvaigznēm virs griestiem.”
Par veselībai kaitīgu atzītais jumta segums būtu jāmaina, saimnieki saprot, bet katram jārēķinās ar savām iespējām. Gunta un Aivars jau četrdesmit septiņus gadus kopā nodzīvojuši un, kā paši smej, tagad saņem stipendiju. “Pavisam mums ir 24 hektāri zemes kopā ar mežiņu. Ir sava tehnika, bet tagad sējam un stādām pavisam maz – pa 0,4 hektāriem kartupeļus, miežus, kviešus. Sienu pašiem daudz nevajag, palīdzam to nopļaut un atdodam, kam vajag. Pašlaik turam divas govis, vairāk nav vērts. Pienu nododam lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvam “Alpiņi”. Neko jau nemaksā – sešpadsmit centus par litru, bet ko darīsi?”
Pavasarī darbs dzen darbu un Guntai jau tuvāko dienu plāniņš prātā: “Siltumnīcai jaunu plēvi nopirkām, kūdru atvedām. Sīpollokus, gurķus, tomātus savām vajadzībām audzējam. Ap 15. maiju stādīsim, lai nenosalst.”

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pavasara prelūdija “Līvās”

Kategorijas