Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

Ļaujoties bišu “dziesmai”, par veselību nesūdzas

VALIJA BELUZA
Laikraksta arhīvs

2016. gada 13. maijs 07:00

1466
Ļaujoties bišu “dziesmai”, par veselību nesūdzas

Bārtas pagasta “Kalna Baložu” saimnieks Andris Zūns ar bitēm pazīstams jau ilgus gadus. “Cukura mūsu mājās nav. Ļoti daudz medu lietojam, visu ar to saldinām, savu reizi rausīti uzcepam. Medus, ziedputekšņi, bišu inde, propoliss – viss taču dziedniecisks,” teic bitenieks un stāsta, ka piecpadsmit saimes atrodas pāri ceļam un vēl dažas citā Zūnu īpašumā, mežā.
Domu par to, ka varētu dažādot čaklo nektāra vācēju pakalpojumus, bārteniekam piespēlējusi problēma ar asinsvadiem. “Kā nāca ziema, tā man tirpa roka un pat acs sāka rauties ciet. Izbraukāju, kur vien iespējams, bet dakteri – neko. Sāku iet pie bitēm, viņas, protams, man iekož diezgan daudz, bet tad pāriet. Bijis pat tā, ka speciāli iebāžu roku stropā, lai sadzeļ. Ja nekož, vēl piesitu pie mājiņas sienas.”

Burvju namiņš ar piramīdu
Andris vairs īsti neatceras, kur pirmo reizi lasījis par bišu brīnumainajām dziedināšanas spējām, bet atradis ziņas par kādu saimnieku, kuram Latgalē pieder bišu dziedniecības namiņš, un steidzies ciemos. Vecais vīrs to noskatījis Ukrainā, kur šī lieta esot populāra, un apliecinājis, ka ar nepacietību gaida katru pavasari: pēc pagulēšanas virs bišu stropiem jūtoties kā pavisam cits cilvēks. Jau viņa vectēvs pusdienlaikā mēdzis nolikt ķeblīti pie bišu skapīša, lai tur pasnaustu. Deviņdesmit divos gados šis apglabāts ar visiem zobiem mutē, bet septiņdesmit piecos pie viņa kaimiņienes līdušas pa logu istabā. “Nav ko kaunēties. Potence ir kas? Asinsrite!” pasmaida bārtenieks.
Vai nu krietnam latvietim grūti tādu pašu feinu namiņu uzcirst savā īpašumā? Kad tapusi četrkantīgā vienstāva koka būve ar piramīdas formas jumtu (lai piesaistītu kosmosa enerģiju), kaimiņi minējuši: ko viņš tur ceļ – pirti vai lapeni?
No ārpuses kokmateriāls apstrādāts ar lineļļu, bišu māja pagriezta tā, lai stropu izejas būtu pavērstas uz dienvidiem un dienvidaustrumiem. Sešu bišu saimju enerģija pie cilvēka nonāk, kad viņš apgulstas uz viena no koka lāviņām ar speciālām atverēm. Sietiņš neļauj lidonēm iekļūt dziedinātavas telpā. Ja arī kāda nejauši izsprūk, tā ātri meklē izeju, nevis domā par dzelšanu, apgalvo saimnieks.
Guļvietā, ja šķiet par cietu, var pārklāt lina paladziņu vai mājās austu segu, bet tas gan jāievēro: telefonam un citām ierīcēm jāpaliek ārpusē.
Andris atceras, kā pērn pirmo reizi bažīgi devies dziedināties. Domājis, kā nu iemigs uz dēļiem, bet momentā uznācis miegs. Arī labais kaimiņš, kuram vienīgajam zirgs Bārtā palicis, ieprovēdams jaunievedumu, stipri šaubījies, vai spēs aizmigt, jo pat naktī nevar pagulēt. Pēc krietna laiciņa Andris ielūkojies pa lodziņu – nāburgs guļ kā lācis.

Uzticas tautas medicīnai
Kāda ekstrasense par bišu enerģiju izteikusies atzinīgi, pieredzējusi daktere atcerējusies, ka sešdesmitajos gados medicīnas institūtā studentiem par to stāstījis sirms profesors. Galvenais tautas medicīnas kritērijs tomēr paša pieredze – pēc seansa kājas tik vieglas, cilājas taktī kā prasmīgam dancotājam.
Kāds paziņa sūdzējies par sāpēm ceļos, tikko uzklāts “propolisa deķis”, kļuvis vieglāk. Atzinības vārdus pelnījuši arī ziedputekšņi, piekrīt Andris, bet spiests mest akmentiņu dāņu un mūsu lauksaimnieku dārzā. “Visapkārt ir tikai kvieši, nav vairs pļavu ar lauku puķēm. Pats diezgan daudz sēju bišu augu facēliju. No ziedošiem kokiem bites arī kaut ko salasa.” Andris dzirdējis par pārvietojamām bišu dravām ar riteņiem, ko var aizstumt, piemēram, pie bišu lauka. Bet tas ir kaut kas pavisam cits. 
“Šo mājiņu cēlu tikai sev, vasarā regulāri te nokrītu pagulēt pusdienlaiku, un, ticat vai neticat, man tas palīdz. Arī dēlam un meitai, visai radu saimei te patīk, brīžiem pat rindele veidojas. Draugus paretam palutinu. Nav vēlams gan ilgāk par pusotru stundu, tad modinu aizmigušo. Māsai pirms gadiem sešiem izgrieza vēzi, operācijai sekoja ķīmijas terapija un pēc tam pazuda i oža, i garša. Viņa ļoti nopietni šo dziedniecību ņem un pagājušogad kā mazs bērns bļāva, atskārstot, ka atkal var saost.”
No dziedinātājām medutiņš netiek prasīts. Andris piebarošanu ar sīrupu īpaši nepraktizē, atstāj dakterītēm pašu sanesumu. “Ja ir barība un nav ne mitruma, ne slimību, bite varot izdzīvot pat baznīcas zvanā.”

No maija līdz septembrim
Lai čaklajām palīdzēm būtu omulīgāk, namiņa vienai pusei dubults dēļu klājums, tad vēl gaisa sprauga dod siltumu. Bišu skapīšu siltināšana ar putuplastu Eiropā tagad esot aizliegta.
Vienu saimi pagājušajā ziemā gan nācies zaudēt, Andraprāt, ne dēļ aukstuma. “Viņas patērējušas savu enerģiju, izdabūjot no cilvēka visu slikto ārā. Ukrainis arī teicis: labi, ja saime dziedinātāja izturēs divus gadus. Interesanti, noguļas mazdēls, trīs arpus gadi, stropos viss mierīgi. Bet atnāk vecāks cilvēks, un bites kļūst tramīgas. Varbūt sajūt neveselu ķermeni?”
Vislabākais efekts no procesa, ko pavada klusāka vai intensīvāka sanoņa, gūstams, kad pilna saime – no maija beigām līdz septembrim. Savukārt labākā diennakts daļa ir vakars, kad bites atgriezušās no darba. Dienas vidū parasti uz vietas paliek mātes sargātāji un cits apkalpojošais personāls. Apmākušās dienās arī bite ne visai grib iet ārā.
Andrim Zūnam ir sava firma, kas nodarbojas ar mežu izstrādi, un ņemšanās ar bitēm paliek sirds priekam. Dzīvesbiedre pilnībā atbalsta kā šo, tā arī otru vīra hobiju – medības. Savukārt par viņas vājību – puķēm – “Kalna Baložu” saimnieks labestīgi pasmaida: “Kad aizbraucam uz Skodu, sieviņa pārvietojas ar ātrumu piecdesmit eiro pusstundā.”
Kategorijas

Kategorijas