Jānis Proška: “Darbojos uz visām kantēm”

2016. gada 18. maijs 07:00

407

Jānis Proška: “Darbojos uz visām kantēm”

Centra čalis, pirmais bārmenis Liepājā – tā jokojot ar sevi iepazīstina no Gaviezes nākušais Jānis Proška. Uzņēmējs, zemnieku saimniecības “Kalnozoli-1” īpašnieks un vīru vokālā ansambļa “Dziedonis” dalībnieks. Likteņa līkloči enerģisko vīrieti gan bīdījuši, gan grūstījuši, bet, kam darba spars un talants pūrā, Fortūna muguru nepagriež. Jānis pieļauj, ka tie apgriezieni viņam no mammas Lidijas, kura no Baltkrievijas 1931. gadā atbraukusi uz Latviju strādāt un arī pati sev ceļu dzīvē izlauzusi. Pēc Gaviezes pamatskolas puika iestājies Liepājas 33. arodskolā un arī vakara mūzikas skolā. “Māte bulli pārdeva, lai man pirmo klarneti nopirktu,” nosmej Jānis.

No automehāniķa – par oficiantu
“Praksē mūs, topošos automehāniķus, aizsūtīja uz “ZIL” rūpnīcu Maskavā. Upes otrajā krastā atradās Kremlis. Pusgadu praksē dūšīgi strādājām, plānu izpildījām par 150 procentiem, jo ļoti gribējās piepildīt sapni – nopirkt tolaik moderno neilona lietusmēteli. Meistars mums, četriem labākajiem servisa vīriem, piedāvāja pēc arodskolas darbu un dzīvokli Maskavā, bet neņēmām to par pilnu. Atstrādāt likumā paredzētos divus gadus mūs uzaicināja kāds Rīgas uzņēmums. Astoņpadsmit gadi, īstais skrējiens, dzīvošana kopmītnēs,” darba gaitu sākumu atceras sarunas biedrs.
Norīkots pie lielo kravas automobiļu remontēšanas, Jānis nospriedis, ka veltīt tam divus gadus būtu par traku, no dienesta armijā veselības dēļ izgrozījies un iestājies Rīgas Tirdzniecības tehnikumā. “Tieši togad sagatavoja “intūristus”, es mācījos vāciešu grupā. Pirmā krogu prakse “Kaukāzā”, tad Jūrmalā atvērtajā “Lido”. Eksāmenu kārtoju restorāna “Rīga” mazajā zālē, man bija jāklāj kakao galds. Pabeidzis tehnikumu, kā brīvs putns – nekādas atstrādāšanas – mētājos pa Rīgu un vasarā pastrādāju par oficiantu un zāles pārzini Vecpiebalgas krodziņā “Cepļu saiešana”.

“Proška baigi progresē”
Tā kā Rīgā puisim īsti nav bijis, kur dzīvot, viņš atgriezies dzimtajā pusē un strādājis sezonas krogā “Banga”. “Tolaik Liepājā bija kafejnīcas un restorāni, bet bāru nebija. Tikko uzbūvēja bāru “Liepava”, priekšnieces jautāja, vai negribu nākt par bārmeni. Kāda runa! Atradu arī sev pārinieku. Nostrādājām sešus gadus līdz bāra kapitālajam remontam, tad pamanījos tikt Rucavā alus bārā. Tomēr sapratu, ka krogi vairs ne sevišķi patīk, turklāt nopelnīt jau arī vairs nevarēja.”
Jauns izaicinājums un darba vieta – signalizācijas montieris pirmajā apsardzes firmā “Spīdola”. Pēc tam sekojusi interese par Austrumu cīņām. “Gadus piecus regulāri trenējāmies kungfu. Pāris reizes “Hidrolatā” notikušajās sacīkstēs dabūju pērienu, bet treneris mani vienīgo no grupas uzteica: Proška baigi progresē. Galvenais – ka veselībai tas par labu nāca.”
Kooperatīvam un sportošanai pamazām beidzoties, Jānis griezis ilksis uz Gaviezes pusi, kur mamma kolhozā slavēta kā čakla laukstrādniece. Grūti viņai gājis, jo četrus bērnus viena audzinājusi. “Nekas labs laukos nespīdēja, taču pati tika ar visu galā. Sešdesmit gadus viņa nodzīvoja mājās “Sīmaņi”. Sākoties privatizācijai, īpašuma mantinieki atļāva palikt tur vēl septiņus gadus. Tā kā atpirkt īpašumu neizdevās, pagasts dzīvokli iedot nevarēja un pārcelties uz pilsētu mamma atteicās, ierosināju būvēt savu māju.”
Zemi sākumā dabūjuši nomā, pēc tam to izpirkuši. Tolaik mājas pamatus mālainajā augsnē kopā ar brāli Kārli rakuši ar lāpstām.

Noder viss, ko esi iemācījies
Pēc zemnieku saimniecības “Kalnozoli-1” nodibināšanas Jānis izsolē par pajām iegādājies divus spēcīgus traktorus. “Tie, kuriem deviņdesmitajos bija nodibināta zemnieku saimniecība, varēja autobāzē izsolē dabūt automašīnas. Nopirku “ziliņu”. Tagad man ir jaunie, modernie.”
Savā zemē un nomātajos piecpadsmit hektāros pāris gadus sējis graudus, bet kreņķis – bez sava kombaina nav izdevies laikus novākt ražu. Graudkopībai metis mieru. Tad nolēmis pievērsties transporta pakalpojumiem – uzpirkt zemnieku nokulto labību un vest uz firmām, “kas riņķī “Rīgas dzirnavniekam”.”
“Tagad man viss ir, kā nākas – neliela saimniecība Gaviezē, tur un arī Dubeņos zemes sapirktas, ko nomāju un kur var veidot grants un smilts atradnes, dīķis izrakts, meniķi izskaloti, zivis salaistas, bet māja kā Rīga joprojām būvējas. Nepieņēma projektu, esot par mazu attālums no mājas līdz saimniecības ēkai. Ko nu? Savienojot abas, uztaisīju nelielu banketa zāli, mazu bāriņu un vēl ko līdzīgu viesu mājai. Viss man ir zem signalizācijas. Gaviezes pagastam neko neesmu lūdzis, arī Eiropas naudu neesmu ņēmis,” gavieznieks palepojas, ka ar visu, arī palielo augļu koku dārzu, tiek galā bez palīgiem no malas. “Mana dzīvesbiedre Ilga Šēla ir zelta gabals, dzīvojam kopā trīsdesmit gadu, viņa strādā par galveno grāmatvedi Tirgus aptiekā.”

Atgriežas pie muzicēšanas
Bērnībā mūzikas skolā apgūtie mūzikas pamati un klarnetes spēle pirms gadiem desmit bija paspējuši asnus sadzīt. “Sadomāju par tautas mākslinieku kļūt, saksofonu uzspēlēt, ar ansambli “Divi vien” un profesionāliem mūziķiem draudzēties. Sintezatoru iegādājos, dziedāju, cik varēju. Ballītes daudz pie manis taisītas, pats galdus klāju. Viss jaunībā apgūtais lieti noderēja. Darbojos uz visām kantēm.”
Satiekot Valdi Aivaru, vairākas reizes ieminējies, ka ļoti gribas uzdziedāt, un pirms aptuveni četriem gadiem viņš Jāni uzaicinājis uz noklausīšanos. “Vēl uzspēju izbaudīt Dziesmu svētkus kopā ar vīru kori “Dziedonis”. Manu ģīmi parādīja televīzijā, varbūt tāpēc, ka, kāpjot uz Mežaparka estrādes, palīdzēju televīzijas vīriem vadus salikt.”
Vaicāts, cik liela nozīme viņa dzīvē ir muzicēšanai vīru ansamblī, J. Proška neslēpj, ka dažreiz atrodas opozīcijā atšķirīgās gaumes dēļ. “Neesmu visēdājs, lēnais divplāksnis. Divas reizes uzstājāmies šlāgeru aptaujā Ventspilī, a man ne visai patīk Andra Kristona komponētā dziesma “Leģenda” un to neslēpu. Valdis tad puspajokam ieminējās, varbūt es vairs te dziedāt negribot, piedraudēja atskaitīt, bet esmu vien no tām balsīm, ar ko nevar jokot. Koncertā pensionāru centrā publikai prasīja viedokli un klausītāji dziesmu par labu atzina, un man atlika vien atbalstīt.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Jānis Proška: “Darbojos uz visām kantēm”

Kategorijas