Kalējs Vilis pilsētā atgriezties negrib

2016. gada 20. maijs 07:00

497

Dunalkas pagasta nomalē, mālaina kalna galā – tur atrodama kalēja Viļa Dravenieka dzīvesvieta. “Kursas Laika” uzprasīšanos ciemos “Sātkalnu” saimnieks uztver atturīgi: patlaban mokoties ar nesen zem lūžņu cenu nopirktās frēzes pārvietošanu, turklāt smēdē esot bardaks. Bet, kad ierodamies ziedošu augļu koku ieskautajā sētā, atklājas vēsuma patiesais iemesls: “Kalēji nevienam vairs nav vajadzīgi, ķīnieši visu ko taisa. Izkalu vēja rādītāju dānim, viņam roku darbs izmaksāja trīs reizes dārgāk nekā veikala prece.”

“Ko prasa, to uztaisu”
Kalt nokaitētu dzelzi, locīt to dekoratīvos veidojumos V. Dravenieks sācis jau 1980. gadā, bet savu rūpalu kā IK “Kalējs Vilis” noformējis 2004. gadā – saņemot vienu no lielākajiem pasūtījumiem savā darba mūžā.
“Ārzemnieka īpašumam Francijā izkalu 12 tonnu smagu žogu, platus vārtus un balkona režģi. Kalts žogs tapa arī kādai sētai Dānijā. Kad dānis nopirka māju Liepājā, Hikes ielā, darījumu sarunāt neizdevās: cena viņam šķita par lielu. Bet tas taču ir roku darbs, par velti vairākus mēnešus nestrādāšu! Sastrīdējāmies, un viņš paņēma lētākus amatniekus – kuri štancē. Esmu kalis arī gultu, arkla vērstuves, eņģes, tapas, nažus. Izgatavoju aprīkojumu veļas ražotāja veikalam “V.I.P.A”. Ko klients prasa, to uztaisu. Durbē vēja rādītāju baznīcai restaurēju. Palīgstrādnieku man nav, speciāli parādīšanai neko negatavoju, bet, kad pierunā, pasākumos piedalos.”
Pērn Ziemassvētkos kalējs kā īpašais Rūķupes viesis Ziemupē ļāvis ikvienam iemēģināt roku dzelzs kalšanā. Tāpat amatnieks neslēpj sveci zem pūra, ja tiek aicināts uz nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas pasākumu “Satiec savu meistaru”.
“Nereklamējos, darbi par mani runā. Viens no pirmajiem žogiem tapa dzeltenai trīsstāvu mājai Liepājā, Zirņu ielā. Skolas ielā smuki vārti sanāca. Bruģiera āmurus taisīju uzņēmumam “CTB”. Savulaik izaicinājums bija izgatavot absolventu dāvanu Liepājas 1. vidusskolas skolotājiem – svečturus, puķu podu un karoga turētāju. Tagad cilvēki vairāk naudu skaita. Domā – atnāks te un dabūs lētāk. Nu nebūs!”
Rādot zālē ieslēpušos darinājumu, Vilis sevi raksturo kā slinku pēc dabas: pirms gadiem desmit tēraudā izkaltā mājas zīme vēl nav pielikta. “Nav, kas stabu uztaisa. “Googlē” atradu, ka Latvijā ir vēl vieni “Sātkalni”. Nezinu, ar ko šis nosaukums saistās: ar sātu vai sātanu.”

Zina “Metalurga” ķēķi
Uzrunāts par metālmākslinieku, Vilis atgaiņājas: “Neesmu mākslinieks, bet amatnieks. Patikšana uz metālu? “Metalurgā” par kalēju strādāja mans onkulis Roberts Dravenieks, viņš uz rūpnīcu uzaicināja un reto un smago amatu iemācīja. Astoņdesmito gadu sākumā nemaz tik labi tur nevarēja nopelnīt, pirmās algas bija simt četrdesmit, kaut arī skaitījās karstie darbi. Halturēju, bet Lipmans aizliedza, un 2001. gadā aizgāju prom. Domāju, ka ar pensionēšanos piecdesmit divos gados man palaimējās: politiķes Viņķeles vīram vajadzēja tikt ātrāk pensijā, tāpēc attaisīja to likumu. Kas paspēja, paspēja, tagad neviens vairs netiek. Kādreiz pietika ar divdesmit pieciem karstajos darbos nostrādātiem gadiem, bet mūsu valstī vajag trīsdesmit. Man pietrūka divu gadu, līdz ar to pensija mazāka – pēc pārrēķināšanas simtu deviņdesmit eiro. Vienu gadu man vēl “Būvtehnika” nokrāpa, nesamaksājot nodokļus.”
Bijuši divi lielāki gadījumi, kad kalējs apkrāpts. Piemēram, viņš izgatavojis un uzstādījis žogu Liepājā, saņēmis pusi norunātās samaksas, bet pārējais “kavējas” jau padsmit gadu. Mārupē kāds klients iedevis avansu par uzstādīto balkona režģi un palicis parādā tūkstoti latu.
Rūgtas mieles palikušas arī par zaudēto nodokļu pārmaksu. Amatnieka nodokļu pārmaksa 2012. gada 20. februārī bija 4117,67 lati. Lielākā daļa no šīs summas bija izveidojusies no 2004. līdz 2006. gadam. Toreiz Dunalkas pagasta kalējs nedaudz nokavējis termiņu PVN pieprasīšanai, tāpēc necēla iebildumus, kad VID atmaksāja tikai daļu nodokļa pārmaksas. VID konsultatīvajā dienestā viņam skaidroja, ka pārējā summa nekur nepazudīšot, tā būs kā depozītā un strādājot viņš to varēs atgūt, nemaksājot PVN. Tomēr vēlāk saņēmis VID lēmumu par pārmaksātā nodokļa summas dzēšanu.
To, ka būtu pasteidzies ar aiziešanu no “Metalurga”, Vilis neatzīst: palikdams, iespējams, būtu iegrābies kā vairāki metalurgi. Saņemdami algu un pensiju, viņi ņēmuši uz kredīta automašīnas un tagad kož nagos, jo nevar nomaksāt. Viļaprāt, rūpnīca darbu vairs neatsāks: pēc divdesmit tur nostrādātiem gadiem sistēma labi iepazīta. “Atnāk atslēdznieki un pirms darba stundu padzer tēju. Viņu tur bija stipri par daudz.

Tur lopus gaļai
Smēdi kalējs iekārtojis palielā šķūnī. Karkasu pats sametinājis no vecām siltumnīcu caurulēm.
“Kad vajadzēja sākt savu biznesu, lietotu agregātu iegādei vienu reizi paņēmu bankā aizdevumu, tas atdots. Linoleja rūpnīcā par lētu naudu izdevās nopirkt dampāmuru, vecāku par mani pašu un tik smagu, ka ar kāpurnieku knapi kalnā uzvilku. Ir prese, urbjmašīna, roru liecamais, telfers, padomju un cara laika virpas. Ēzei skurstenis nopuva.”
Savā valstībā viņš pat suņus neielaiž: “Ka neuzkāpj uz tikko nokaltas vēl karstas dzelzs, vēl nāksies ārstēt.”
Vilis spriež, ka nauda nav galvenais, bet bez tās nevar: “Grozos, kā varu. Ir jākustas! Kundze Liepājā tirgo zemnieku produkciju. Pašiem ir ap četrdesmit aitu mātēm un viens nopietns “puisis”, bet jērus ēdam nost. Paņemu pa diviem bullēniem, pusotru gadu audzēju, un atkal ir, ko lietot.” Bullēnus “Sātkalnu” saimnieks agrāk turējis ķēdē, rītā un vakarā gājis pasiet, bet tagad lopus uzrauga elektriskais gans. Zāle iesēta tikai ganībām, kartupeļus neaudzē, jo pārtiku pašu galdam vieglāk esot nopirkt. Ja palīdz zemniekiem, nav jāuztraucas, kas sienu sapresēs, kur miltus lopiem dabūt – bārters.
Par Eiropas naudu iestādīta jaunaudze, kopā ar mežu “Sātkalniem” zeme pagaidām ir sešpadsmit hektāri.

“Nespējnieki” un kontingents
Liepājā dzimušais un 5. vidusskolu beigušais V. Dravenieks uz Durbes novadu pārcēlies, kad no omammas māsas mantojis šo lauku māju un klēti. “Mums blakus “Bērzkalnos” dzīvo divas astoņdesmit un deviņdesmit gadu vecas tantes. Apkārtnē esmu jaunākais.”
Dzīvojamās ēkas jumts un logi nomainīti, sienas nosiltinātas, bet iekšdarbi vēl nav pabeigti. Vilis atkal vaino slinkumu, tomēr oriģināls malkas šķūnītis, kura sienas viņš darinājis no pītām kārklu klūgām, liek to apšaubīt.
Ar laiku ģimene iegādājusies kaimiņa māju ar vēstures elpu un savādu nosaukumu “Nespējnieki”. Cara laikā tur bijusi pagasta nabagmāja. “Nācās nopirkt, jo parādījās kontingents, ko negribējās turēt blakus. Visu taču neaizslēgsi un nepiesiesi. Trīsdesmit metru garajā ēkā agrāk bija divi manteļskursteņi, pusi mājas iepriekšējais saimnieks noārdīja un nodzēra.”
Par atgriešanos pilsētā amatnieks nedomā: te svaigs gaiss, brīvība. “Pat nezinu, ko es pilsētas dzīvoklī varētu darīt. Te nav kņadas. Vienīgi no ūdens filtru izplatītājiem, kas braukā pa sētām, grūti atkratīties. Pateicu, ka lietojam ļoti labu avota ūdeni, un šiem mute bija ciet.”
Vaicāts, vai ilgi te kā pēdējais mohikānis domā piekopt reto kalēja amatu, “Sātkalnu” saimnieks noplāta rokas: “Bet sakiet, ko citu darīt, lai nopelnītu? Lauksaimniecības tehniku labot? Lielākoties visi paši cīnās. Lielajiem zemniekiem serviss ir uz vietas, Flaksis atbrauc, kad nevar kaut ko izlocīt. Bet sākumā vietējie speciāli pie manis nebrauca, lai ienācējs nenopelnītu.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kalējs Vilis pilsētā atgriezties negrib

Kategorijas