Jūras vilku atmiņu fragmenti Pāvilostas svētku noskaņā

2016. gada 20. maijs 07:00

341

Jūras vilku atmiņu fragmenti Pāvilostas svētku noskaņā

Ir vēsture, kas apskatāma tikai muzejā, bet ir vēl tāda, kuru stāsta tās veidotāji. Pāvilostu padomju gados veidoja zvejnieki – kapteiņi, mehāniķi. Vīri ar vējā appūstām sejām pirms pilsētas svētkiem “Kursas Laikam” piekrita pastāstīt, kā bijis senāk. Ko jutuši, kā pelnījuši, kā cēluši, pat kā blēdījušies.

Viļņu un Brīvības ielas stūra namā Pāvilostā pie kapteiņa Jāņa Štokmaņa ierodas kapteinis Valdis Stūre, kapteinis Haralds Lukševics, mehāniķis Edvīns Ungurs, un saruna sākas pati no sevis. Viņi kopā bez jūras atmiņām nevar. Viens otram piesit ar dūri un saka: “Atminies, kā toreiz...!”

“Dole” uz postamenta
Sākumā kuģis “Dole” bija bez vārda, tam bija tikai numurs, gluži kā visiem citiem kuģiem. Vārdus kuģiem sāka dot tikai 80. gadu beigās. “Tas bija mans projekts pilnīgi no nulles. Veco virsbūvi nojaucām, visu no jauna apšuvām. Vārdu sakot, pārtaisījām pilnībā. Iekšējās sistēmas uztaisījām pēc “SČS” (Sredņij Černomorskij Seiner) kuģu parauga. “Dole” bija pirmais kuģis, kam bija jaunā tipa lokators. Pirmais visā Baltijā,” stāsta Jānis Štokmanis.
“Doles” remonts pabeigts 1973. gadā. Savukārt līdz pieminekļa statusam tai bijis sarežģīts ceļš. Kamēr tā uzcelta uz postamenta, gadus piecus stāvējusi nepieskatīta un šis tas no kuģa nomontēts un pazudis. “Nācās krietni papūlēties, kamēr nolika to goda vietā,” saka J. Štokmanis. Ar šo kuģi viņš apsteidzis Valdi Stūri nozvejā un 1975. gadā, kad zvejnieku kolhozs “Dzintarjūra” pievienots “Boļševikam”, pirmais izpildījis gada plānu un dabūjis nopirkt “žiguli” par pašizmaksu. Tolaik tā bija liela atlaide. V. Stūre arī mašīnu nopelnījis, bet gan vēlāk.

Perduki un mencas
“Ko jūs te lielāties? Perdukus vien jūs tur zvejojāt,” smiedamies kapteiņus pārtrauc E. Ungurs. Kas tie tādi “perduki”, kas zvejnieku tīklos ķerti, E. Ungurs izskaidro arī “Kursas Laikam”. Izrādās, zvejas kuģu kapteiņiem pusaugu mencas zvejot bijis liegts. Par perdukiem tās sauktas gan nelielā izmēra dēļ, gan, iespējams, nepatikšanu dēļ, kas varēja sanākt.
“Vedām jau vedām tos perdukus mājās. Visi tā darīja,” atzīstas V. Stūre. “Apzināti jau viņas nezvejoju, bet tīklos nāca tāpat un maksāja arī par viņām,” tā J. Štokmanis. “Vai ta’ inspektori to nezināja? Tak zināja,” piebilst E. Ungurs.
“Kā tad, ka zināja. Atceries, kā mēs abi mukām un tu iekriti,” smejas J. Štokmanis, aci miedzot V. Stūrem. “Vienreiz noķēra gan,” atzīstas V. Stūre. “Tā bija – jā, mēs tik raujam tīklus ārā un tad tālāk ar pilnu klapi, bet šie nepaspēja,” smejas J. Štokmanis. Kādas “ziepes” V. Stūrem iznākušas dēļ perdukiem, kapteinis daudz nekomentē, tik nokremšķina.

Flote – pat no Azovas jūras
E. Ungurs par mehāniķi krietnu laiku kalpojis pie kapteiņa V. Stūres. Abiem ne tikai atmiņas par perduku zveju. Kopā pa Volgu un Donu no Azovas jūras pārvests jauns kuģis. “Bez ločiem un palīdzības tikām mājās,” tā V. Stūre. “Līdz Rostovai locis bija, ko tu te stāsti,” smejas E. Ungurs. Līdz bijušai Staļingradai ceļš gājis pa Donu, pēc tam pa Volgu. Pavisam 13 slūžas, tad Oņegas ezers, Sviras upe, Lādogas ezers un tad jau pa Ņevas upi līdz Baltijas jūrai. Atveda vīri jaunu “SČS” tipa kuģi. Ar tādiem Melnajā jūrā tikai zvejoja, bet te viņus pārbūvēja par traļiem. “Seiners – tas ir tāds kuģa tips, kas zvejo ar riņķvadiem. Tas ir tā, ka apmet tīklu un tad velk kopā. Tā zvejo arī Atlantijā,” paskaidro E. Ungurs. Tralis darbojas atšķirīgi. Tas zivis ievelk gluži kā murdā. “Tīkls kļūst aizvien šaurāks, līdz visas zivis ir āmī. Kad tas pilns, tīklu velk ārā, un dažkārt āmis tik smags, ka nevar kuģī iecelt,” atceras J. Štokmanis. Jauni kuģi vesti no visām malām, līdz Pāvilostas flotē 1972. gadā bijuši 17 zvejas kuģi. “Pirkām gan no Igaunijas, gan tepat blakus Rojā, pārtaisījām un labojām,” atceras kapteinis H. Lukševics.
Tolaik uz katra kuģa bija vismaz piecu cilvēku apkalpe. “Tad nu rēķiniet, Pāvilostā bija vairāk par 80 kuģu apkalpes locekļiem. Daudzi atnāca no Jūrkalnes un te arī palika,” saka J. Štokmanis. “Pavisam mūsu kolektīvā bija vairāk nekā 330 biedri,” piebilst H. Lukševics, norādot, ka tieši zvejniecība bija Pāvilostas padomju gadu uzplaukuma pamatā.

Kanāls – līdz četriem metriem
“Sākotnēji Sakas upe mazajiem kuģiem pietika. Kocenieki te tika cauri tīri labi. Vēlāk gan bagarēja un raka un problēmas arī bija,” tā V. Stūre. “Toreiz, kad smiltis smēla ārā, tad arī izsmēla līdz četru metru dziļumam. Tāpat arī pienāca brīži, kad kanālā iekšā bija jānāk ar švunku vai jāgaida kādi vilnīši, lai aizskalo tālāk. Tā ar to pašu “Doli” gāja. Nācām ar pilnām rūmēm. Kādas 18 tonnas zivju bija,” atceras J. Štokmanis.
Tolaik Sakas upes grīvā darbojies milzīgs zemes smēlējs. “Stāvēja uz pontona un darbināja ar tvaiku. Milzīgs agregāts. Smiltis smēla ārā ar diviem kausiem, kas sagrābšanas brīdī sakļaujas,” tā J. Štokmanis. “Āboliņu Kārlis, pāvilostnieks, uz viņa strādāja,” piebilst E. Ungurs.
Uz sēkļa uzsēsties bijis parasts gadījums, un, protams, Pāvilostas gadījumi tādi šļupsti vien. “Atceros, kad izsauca uz Rīgu, kur pamatīgs kuģis ar vairāk nekā septiņu metru iegrimi bija uzsēdies uz sēkļa. Palu ūdeņi sanesa smiltis apkārt, un ārā dabūja tikai ar ledlauzi, kuru kā vilcēju varēja palūgt tikai caur Maskavu,” no paša pieredzētā pastāsta E. Ungurs. Pats izsaukts darboties šā kuģa mašīntelpā. Maijā tur lejā bijis ap 40 grādiem karsts. Īsta elle, bet piemaksas nekādas nav dabūjis.

Pelna, kā prot, būvē paši
Par to pašu elles darbu Rīgā E. Ungurs saņēmis parastu algu, jo kuģis piederējis pašu bāzei. Tomēr bijušas vietas, kur nopelnīt varējis. “Bija jau, kad sēdējām krastā un prasījām, cik algas dos par palīdzēšanu. Ja divas, tad gājām; ja vienu, tad kapteinis teica, ka labāk izskatās krastā,” tirgošanos, ja kāds sēž uz sēkļa, atceras E. Ungurs.
Zvejnieki nopelnījuši atkarībā no loma. Ja rūmes pilnas, tad nauda būs; ja ne, tad plānāka dzīvošana. “Cik bija nozvejots, tik arī izmaksāja,” apstiprina J. Štokmanis. Kādreiz bijušas prēmijas par plāna izpildi, bet tās atceltas, atminas E. Ungurs. “Es atnācu ap 1965. gadu, tad vairs prēmijas nemaksāja,” piebilst mehāniķis.
E. Ungurs bijis arī starp tiem, kuriem māja par savu naudu jāceļ. Bijuši cilvēki, kuriem Pāvilostā mājas celtas ar kolhoza atbalstu, bet daudziem celtniecības izmaksas atvilktas no izpeļņas.
Savukārt būvbrigādes vadītāju Tālivaldi Vēsmiņu Pāvilostā jau atceras kā jaunā ciema būvnieku. “Viņš bija tas, kurš uzcēla jauno daļu,” tā H. Lukševics. Runa ir par to pašu T. Vēsmiņu, kurš ir uzņēmuma “Laskana” izveidotājs.
Arī siltumapgādes katlu Pāvilostā zvejnieki būvējuši paši. Pilnībā automatizēts akmeņogļu apkures katls pabeigts 1986. gadā, tā darbību nācās vadīt J. Štokmanim līdz pat 1991. gadam. “Viņš jau vadīja, bet mums, pārējiem, tur vajadzēja iet uz vaktēm. Tad nevarēja būt viens kurinātājs, vajadzēja divus un nebija, kas strādā,” atceras E. Ungurs.

Dzīve slēgtajā zonā
Padomju laikos Kurzemes pludmale bija slēgtā zona. Pāvilostā lai iebrauktu, vajadzēja uzrādīt pases. “Man bija Atlantijas vīza, bet tik un tā, atnākot uz Pāvilostu, jūrā nelaida. Te bija tāds vietējais čekistu priekšnieks Jasins. Ar zvejniekiem viņš satika, bet jūrā uzreiz nelaida,” apstiprina E. Ungurs. Kapteinis Štokmanis pasaka tieši, ka visi gājuši pie drošībniekiem uz pārrunām. “Jāteic, kā ir – visi zvejnieki bija čekas uzskaitē, un noteikti mūsu uzvārdus čekas maisos arī var atrast. Mēs taču zvejojām pie Gotlandes krastiem. Katru mirkli varējām aizlaisties, bet neviens to nedarīja. Bija pāvilostnieki, kas ar Liepājas kuģiem aizbēga, bet no mūsu flotes neviens nebēga. Kam tas vajadzīgs, visiem ģimenes taču palika te krastā,” atceras J. Štokmanis.
Tajā pašā laikā, par spīti slēgtajai zonai, Pāvilostā svinēts uz nebēdu. Jūras jeb Zvejnieku svētki te bijuši ļoti apmeklēti. “Izsūtījām ielūgumus tiem, kas gribēja braukt, un sabrauca te cilvēki no visas Latvijas. Dziesmas, dejas un vēl Pāvilostas slavenais alus,” atceras kapteinis.
Jautāts, kādēļ nekad nav domājis par bēgšanu, J. Štokmanis apstiprina, ka bēguši gan. “Tas bija kara beigās, kad mans tēvs ar māti stūma motorlaivu ūdenī. Ritenītis noslīdēja, un laiva palika smiltīs. Pēc laiciņa klāt bija karavīri, un nekur netikām. Vēlāk tēvs daudz dabūja ciest, apcietinājumā pavadīja līdz 1957. gadam. Mani tuvie palika krastā; ja būtu aizbēdzis, viņi par to maksātu,” skaidro kapteinis.

Grūtībās rūdītie paliek kopā
Kā pēdējais sarunai pievienojas Haralds Lukševics. Bijis kapteinis, flotes kapteinis, zvejnieks. Par zvejnieka darbu viņam vienkāršs un viegli saprotams stāsts. “Ap 1950. gadu strādāju pie butēm. Vilkām tīklus cauru dienu. Tīklu jau vilka motors, bet tas ar rokām bija jāņem un jāņem tā, lai satinas pareizi, līdz vakarā pirksti līki un nevar atliekt. Kad jau parādījās traļi, tad bija vieglāk,” saka H. Lukševics. Viņam jau 85 gadi, bet rokas spiediens vēl stingrs un doma skaidra.
“Pāvilostā mainās paaudzes, mainās laiki un valdības, bet pāvilostnieki paliek,” savu pilsētas mīlestību raksturo H. Lukševics. Viņš sarakstījis pabiezu grāmatu par Pāvilostas zvejniecības vēsturi, kuru kolēģi smiedamies sauc par “Lukševica talmūdu”, un būtu gatavs to visu nocitēt. Interesentiem šo H. Lukševica grāmatu “Pāvilosta laiku lokos”, kura ir tikai divos eksemplāros, noteikti iedos Pāvilostas novadpētniecības muzejā. Tajā arī Pāvilostas zvejnieku dzīve hronoloģiski izstāstīta, sākot no pagājušā gadsimta četrdesmitajiem gadiem.

Kuģo dažādi, gluži kā pirāti
H. Lukševics stāsta kā pa diedziņu: uz zvejas kuģiem uzstādītas modernas rācijas un kuģi gājuši rūkdami. Te pa vidu J. Štokmanis iesprauž: “Gāja visādi. Nodega mums stūres māja, un nācām ostā kā pirāti. Nekādu sakaru, nekādu gaismu. Pilnīgā tumsā un radioklusumā. Tik vien izdevās sataisīt, ka Rīgu dzirdējām, bet pārraidīt neko nevarēja.”
Tas noticis 1957. gadā. Gadījies nevīžības, gan kuģa konstrukcijas dēļ. Mašīntelpā dzinējam bijis klusinātājs, tāds ar ne visai labu siltumizolāciju. “Tuvumā gadījās kādi papīri, un aizdegās, tā arī palikām bez stūres mājas,” smejas J. Štokmanis. Nu jau arī H. Lukševicam atmiņās šī kuģu ķeza pavīd. “Dega jau man ar’. Tik traki nebija, ka visa stūres māja nodega, bet radio bija pagalam,” piebilst vecais kapteinis. H. Lukševics ticis cauri bez lielām nepatikšanām, tomēr piebilst, ka atbildēt vajadzējis par visu. “Tas nav tā kā šodien. Pazūd miljons, un nevienam nekas par to nav,” saka H. Lukševics. Savukārt J. Štokmanis atzīstas, ka rājienu par degšanu dabūjis pamatīgu.
Ziedu laiks Pāvilostai bijis 1972. gads, kad no ostas izgājušas vairāk nekā 2000 kuģošanas vienības. Te jāsaprot gan zvejas kuģi, gan ar motoriem aprīkotas laivas.

Mūzikas skaņas miglā
Tas, ka Pāvilostā mūzika ar jūru un zvejniekiem iet roku rokā, atspoguļojas gan H. Lukševica atmiņās, gan šodienas darbībā. Viņš visu mūžu spēlējis akordeonu un, protams, arī ballēs spēlējis. H. Lukševics atceras, kā orķestra vadītājs Alfons Dreimanis, kurš bijis arī molu bāku signalizācijas sargs, tumšā un miglainā laikā mola galā pūtis trompeti, lai kapteiņi varētu ienākt ostā. “Viņam bija atbildība. Viņš iededza un izdzēsa bāku lampas neatkarīgi, vai bija vētra vai stiprs lietus, bet miglainā laikā pūta trompeti, lai kapteiņi vismaz nojaustu, kur jābrauc,” stāsta H. Lukševics.
Vecais kapteinis arī pats komponē, un viņam skaista melodija par dzimto pusi. Nosaukums “Ar mīlestību”. Vārdi stāsta gan par jūru, gan zvejniekiem, gan darbu. To apsolījušies atskaņot Līgo svētkos Vērgalē, lai gan varbūt kompozīcija ir cienīga skanēt arī Pāvilostas svētku laikā. “Tas vēstījums, ko vēlos cilvēkiem pateikt, ir – visos laikos labums ir nācis ar darbu un ar mīlestību,” tā autors.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Jūras vilku atmiņu fragmenti Pāvilostas svētku noskaņā

Kategorijas