Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

Laimu Zābaku notiesā uz divdesmit pieciem gadiem

VALIJA BELUZA
Laikraksta arhīvs

2016. gada 23. maijs 07:00

1184
Laimu Zābaku notiesā uz divdesmit pieciem gadiem

Maijs Laimas Zābakas mūžā ir liktenīgs mēnesis: maijā reģistrēta laulība, divus gadus vēlāk maijā viņa arestēta un pirmo reizi nakšņojusi čekas pagrabā. Pēc stingrā režīma nometnē izciestā soda maijā saņēmusi brīvlaišanu.
“Šomēnes kopā ar Durbes ansambli “Mežābele”, kas dibināts pirms 25 gadiem, uz Viļaku aizkūlāmies. Kolektīvi ar nosaukumu “Mežābele” iedibinājuši tradīciju ik gadu satikties. Ideja pieder durbeniekiem, kuri pirmo saietu sarīkoja 2012. gadā. Bet es par nosaukuma “Mežābele” došanu mūsu ansamb­lim nopelnīju balvu no Lienes Šomases,” kundze nevar noklusēt mūža lielo aizraušanos – dziedāšanu.
“Es jau mātes miesās tiku ar dziesmu apgādāta, jo dakteris lika mammai dziedāt, kad uztraukums piezogas. Vēl man optimisms, humora izjūta un četrdesmit grami konjaka asinsritei palīdz noturēties un nekļūt jaunajiem par slogu.”

Tūkstošus vērta nodevība
Rucavas pagasta “Dambeniekos” dzīvojošie Juris un Katrīna Veisbuki nevarēja pat nojaust, kādi pārmaiņu vēji drīz plosīsies Latvijā, kādi pārbaudījumi gaida viņu atvasi – 1929. gadā dzimušo Laimu.
Par ko septiņpadsmitgadīgs skuķis izpelnījās divdesmit piecus gadus stingrā režīma lēģerī? Par nacionālo partizānu atbalstīšanu. Mežsarga meita gājusi uz ganībām, kad viņu pasaukuši mežā paslēpušies patriotiski noskaņotie jaunekļi Juris Dejus, Ernests Trankalis, Vilnis Vecvagars un lūguši atnest pārtiku un citas izdzīvošanai svarīgas lietas. Laima satraucošo ziņu pavēstījusi mātei, kura piekritusi, bet no tēva to abas slēpušas.
“Ar komunistiem tēvs nebija, tieši viņš man patriotisma sērkociņu pielaida. Vai zināja par pretošanās kustības dalībniekiem, kuri pirmo ziemu pārlaida mežā, neņemos spriest, bet tēvs zīmīgi izteicās, ka grūti mastus izlikt.” Nākamajā ziemā mežabrāļi dzīvojuši pie Kūpeļiem, tie vēlāk notiesāti kopā ar Laimu un viņas mammu Katrīnu. Mātes un meitas spriedumu papildināja aizliegums piecus gadus piedalīties vēlēšanās.
“Kad latvieši iesaistījās lielākā leišu grupā, bija drusku vieglāk: tikko sāka vajāt, pārgāja robežu. Lietuviešus tikai divas reizes dabūju redzēt, parasti man tikai ar Juri Deju bija darīšana,” atceras Politiski represēto kluba biedre. 1952. gada ziemā partizāni slēpušies zem jaunsaimnieka mājas, bet tur aizdomas varēja radīt garā ķēdē piesietais suns. Tāpēc vīri paglābušies bunkurā zem Dejus māsas mājas Rucavas muižā. “Mana klasesbiedrene Zelma to pateica otrai māsai, tā – savam vīram. Viņam sagribējās desmit tūkstošus, kas bija apsolīti par Dejus galvu.”

Vēl 15 gadi par sarakstu
Jaunajai skolotājai ciems piešķīris mazītiņu dzīvoklīti. Kādu dienu pēc stundām viņu paaicinājis skolas direktors un atbraukušais part­orgs: gribot runāt par stāšanos komjaunatnē. Laima paspējusi aizskriet pēc padoma pie draugiem uz mežu. Tie ieteikuši nepretoties – būšot drošāk gan pašai, gan viņiem. Piekritusi kļūt arī par pionieru vadītāju.
1952. gada 21. maijā Rucavas “Censoņos” pie loga krāšņi ziedēja ceriņi. “Piebrauca vaļēja kravas mašīna, katrā stūrī pa sargam. Lai nebūtu jāsēd uz plikiem dēļiem, tie bija noklāti ar salauztiem ceriņiem,” atceras Laima. “Sākumā pie pratināšanas visu noliedzu, bet virsnieks teica, lai necenšos: par kratīšanas laikā mājā atrasto mazpulka žurnālu un vācu avīzi “Laikmets” vien iedošot desmit gadus. Biju sastrādājusi vēl lielākas ziepes – lai mežabrāļi zinātu, kurās mājās nedrīkst iet, nodevu viņiem komjauniešu sarakstu. Tas pie desmit gadiem lēģerī iedeva klāt vēl piecpadsmit. Kad tiku aizvesta uz acu liecību ar Juri Deju, viņš bija sasists līdz nepazīšanai. Jautāju, kā čekisti varēja uzzināt par nodoto komjauniešu sarakstu. Juris satikās ar manu klasesbiedreni Zelmu, viņa bija stāvoklī un neļāva čekistiem sevi sist.”
Pārsūtīšanas punktā Krasnaja Presņa latviete atsēdējusi karantīnu kopā ar kriminālnoziedzniecēm, bet Mordāvijā garā mājā ar izgruvušiem pamatiem pie konveijera šuvusi bušlatus un citus karavīru apģērbus.

Falsificē vīra atteikšanos
Sākoties “Hruščova atkusnim”, ieslodzītās sauktas uz komisiju. Vispirms izskatītas piecgadnieku lietas, tad to, kam piespriesti desmit un divdesmit pieci gadi.
“Kā šodien atceros to maija dienu: astoņi čekas darbinieki sēd pakava veidā. Tulku neņēmu, jo mans tēvs 1919. gadā bijis Krievijā, krievu valodā runāja un rakstīja perfekti un arī man iemācīja. Iedzēris viņš dziedāja “Po naprasno Vaņka hoģiš”. Un es taču pati Liepājas pedagoģiskajā skolā mācījos.” Pēc divu stundu gaidīšanas konvoja uzraudzībā Laimai paziņots par atbrīvošanu, taču mājās tikšanu uz pusgadu aizkavējusi galvotāja meklēšana. “Ar vīru man bija atlaulība: viņam lika izvēlēties – vai nu darbs, vai uz 25 gadiem notiesātā sieva. Vietējais milicis ar savu roku ierakstīja: muž otkazivajetsja (kriev. – vīrs atsakās), bet specdaļas priekšnieks, rādot man dokumentu, pasmējās: re, cik jums slikts vīrs – negaida mājās. Vajadzēja tā, lai sāpētu!”
Pa to laiku Rūdolfs fiksi pārcelts uz darbu Durbē, no Rucavas atnākusi atbilde, ka tur nedrīkst atgriezties robežjoslas dēļ. Arī galvaspilsētā un Liepājā liegts. Kad Laima saņēmusi vēstuli no šķirtā vīra, kurš neizprata kavēšanās iemeslu, kaimiņu nometnes priekšnieks ieteicis nosūtīt telegrammu tēvam un vīram – lai viens vai otrs atbrauc un parakstās. “Lija lietus, lāģera priekšnieks jau gāja uz mājām, kad lūdzos “požaluista”, jo bez viņa atļaujas ar atbraukušo vīru nedrīkstēju tikties. Satikšanās telpa bija aizņemta, viņu iesēdināja aiz restēm izolatorā, bet nu man bija galvotājs – pretējā armijā iesauktais vīrs.”

Nebaidās aizstāvēt mammu
No vilciena Durbes stacijā Laima ar koka koferīti rokā izkāpusi agrā oktobra rītā. Iepriekš te bijusi tikai reizi – rajona dziesmu svētkos ar Rucavas kori. Jautājot garāmgājējam, atradusi Raiņa ielas 31. namu, kur Rūdolfs dzīvojis kopā ar savu māti, jo nav varējis glābties no meitenēm, kuras līdušas iekšā pa logu.
“Jau 7. novembrī dziedāju Durbes kolhoza un Patērētāju biedrības korī, jo dziesma ir mana vājība. Par Ziemassvētku dziesmu dziedāšanu Liepājas cietuma kopkamerā jauno gadu sagaidīju karcerī – ar maizes šķēli un pliku ūdeni,” nopūšas Laima. “Todien mamma, no kameras izvesta, paspēja uzsaukt: Laimīt, es aizbraucu! Viņu notiesāja uz desmit gadiem un aizsūtīja Vorkutas virzienā.”
Ieslodzījuma gadus mamma pamazām drupinājusi. No sākotnējās ieslodzījuma vietas Intā Komi Republikā nosūtīta uz Astrahaņu, tad uz Urālu kalnu rajonu un beigās uz Taišetu Irkutskas apgabalā. “Atgriezusies dzimtenē, biju neapmierināta, ka mammu, kas notiesāta uz mazāku termiņu nekā es, turklāt bez režīma, vēl nav atbrīvota. Aizbraucu uz Rīgu un pa taisno iekšā pie ģenerālprokurora. Viņš teica, ka ņemšot to vērā, pēc trīs dienām mammu izsauca un 1957. gada janvārī atbrīvoja. Tēvs, necerot uz dzīvesbiedres atgriešanos, bija paspējis paņemt citu saimnieci. Abas ar mammu vēlāk skolā par apkopēju strādājām.”

Ka neieber indi zupā!
Bet tūlīt pēc atbrīvošanas Laima Durbē “tēlojusi muļķi” un kā pirmās pakāpes skolotāja darbu meklējusi Izglītības nodaļā. “Tāda izrādījos nevajadzīga. Aizvietoju par naktssargu dežurējošo vīramāti, līdz vīrs teica, ka ņems mani pie sevis – par grāmatveža mācekli. Sarakstījāmies otro reizi un nodzīvojām kopā līdz viņa mūža beigām. Durbes Patērētāju biedrībai apvienojoties ar Grobiņu, palikusi bez darba, sāku strādāt Durbes ēdnīcas virtuvē. Kaimiņu kolhoza priekšsēdētājs, to ieraugot, šausminājās: kur tādu ielaiduši, viņa taču var indi ēdienā iebērt.”
Ar zivkopības kombināta priekšnieka labvēlību Laimai atradies kasieres darbs, bet, uzņēmumam likvidējoties, ne mākslinieciskās daļas vadītājas, ne bērnudārza audzinātājas amatā ar sabojāto biogrāfiju noturēties nav izdevies. Kā korķis vēlāk izlidojusi arī no kultūras nama direktores krēsla. “Vīrs iekārtojās par grāmatvedi kolhozā, aizgāju tur un vietā, kur ne samaitāt, ne noindēt citus nevarēju, sadienēju pensiju,” uzjundītās atmiņas nu ļauj pasmaidīt.
9. maiju Laimas kundze nesvin: “Padomju vara tomēr man ir daudz darījusi pāri. Vissmagāk atcerēties divus gadījumus. Iedomājieties – Mordāvijā ielaida sievietes pirtī un drēbes aiznesa. Bija jāiet gar riņķī stāvošiem zaldātiem visā savā košumā. Lāģerī zaldātiņus pazemoja vēl vairāk – lika ģērbtuvē sadzītām plikajām sievām veikt rezēšanu – kaunuma apmatojuma skūšanu. Ar kādu dūšu to visu atcerēties? Nevaru ieredzēt arī latviešu “apķērīgumu” – pārāk ātri apgūstot arī zagšanu un nestrādāšanu.”

Kategorijas

Kategorijas