Uzņēmējai padoties neļauj patriotisms un ticība Dievam

2016. gada 27. maijs 07:00

408

Uzņēmējai padoties neļauj patriotisms un ticība Dievam

“Smuko lietu bodīte” ir vieta, kur meklēt oriģinālas, sirsnīgas dāvanas un suvenīrus. Atrašanās vietu Liepājā veikaliņš nomainījis jau ceturto reizi. “Tāpēc, ka nevaru pacelt,” ar pilnu sirdi stāsta individuālā komersante Dace Purmale. “Pastāvu vēl tikai tāpēc, ka ebreju valodā mana uzņēmuma nosaukums “Efata” nozīmē “atvērtas debesis”, un tāpēc, ka esmu cīnītāja.”

Neizprot īres cenu politiku
“Pirms vairākiem gadiem par astoņiem kvadrātmetriem Pētertirgus būdiņā maksāju 380 latus mēnesī un vēl deviņus par tualetes izmantošanu ne vairāk kā divas reizes dienā,” atklāta ir uzņēmēja. Nākamajās veikala telpās Kungu ielā nav klājies vieglāk. “Saremontēju jumtu un grīdas, saliku logus un durvis. Ēkas īpašnieks iedeva nomas maksas atlaidīti uz pirmo gadu, bet pēc tam – izspēra ārā.”
Pēc tam Tirgoņu ielā neko nav nācies remontēt, taču ar visu īres atlaidi strādājusi zem rentabilitātes robežas. Ziemas mēnešos tur bijis auksti, pat aizņēmusies naudu, lai varētu norēķināties. Šogad mājas saimniekam pašam ievajadzējies telpu, un, meklējot jaunu vietu bodītei, Dace izmalusi pilsētu: “Nesaprotu, kāpēc Liepājā tiek turētas tik augstas īres cenas, ja lielākajai daļai cilvēku nav maksātspējas. Tik daudz tukšu telpu, ko var pacelt tikai banka.”
Vēsturiskā mājiņā Kuršu ielā, saimniekojot tikai trešo mēnesi, D. Purmale paspējusi nomainīt grīdu un kanalizāciju.
Vai fatāls sapnis?
D. Purmalei rodoties iespaids, ka Liepājā mazais bizness tiek plānveidīgi iznīcināts. “Ticu Dievam. Zinu, ka Viņš vada manu ceļu un man parādīja bildi – esmu kā maza laiviņa, ko katrs, kam nav slinkums, mēģina apstādināt ar enkuru, boju vai uzmetot tīklu.”
Uzņēmēja pārliecināta – mūspusē ir gan amatnieki ar zelta rokām, gan pircēji, kurus interesē, piemēram, pasu vāciņi no dabiskās ādas, pinumi, audums drellī, apsveikuma kartītes, kārbiņas naudas dāvināšanai, oriģinālas rotas un dažādi suvenīri, taču piedāvājums kļūst arvien niecīgāks, jo mazie amatnieki vienkārši nespēj pastāvēt.
“Esmu tikai viens cilvēks, kurš mēģina izdzīvot šajā sistēmā – pati zīmēju, līmēju, apgleznoju, apdarinu, esmu pakotājs, kurjers, menedžeris un apkopējs. Nedrīkstu pieņemt palīgu uz dažām stundām, jo tad inspekcijas pratina, bet šis cilvēks, lai izdzīvotu, strādā vēl citā darbā. Pirms dažiem gadiem bija Nodarbinātības valsts aģentūras finansiāli atbalstīts projekts, kas it kā ļāva pieņemt mācekli. Mana meita pēc augstskolas pabeigšanas tieši ietilpa tajā kategorijā, bet projekts apstājās: man pieprasīja augstskolas diplomu, kura nav. Nevēlos izklausīties lepna, taču man ir milzīga pieredze savā darba jomā un nav daudz amatnieku šajā reģionā, kas prot to, ko protu es! Varu taču apmācīt, balstoties uz savu pieredzi. Papīrs izrādījās svarīgāks.”

Rij asaras salīdzinot
Dacei Purmalei ir Liepājas mākslas skolas mākslinieciskās noformētājas izglītība. Savai mammas māsai viņa kāzas noformējusi jau piecu gadu vecumā un turpina gatavot laulību aksesuārus vēl šobaltdien. Savulaik astoņpadsmit gadus strādājusi par mākslinieci un dekoratori rūpnīcas kultūras namā.
Uzņēmēja ar teju desmit gadu pieredzi neslēpj, ka pirmos septiņus gadus tikai ieguldījusi biznesā, nu ir otrais gads, kopš neaizņemas naudu.
“Mani bērni nesen bija Skotijā pie draugiem, kuri atvēruši savu veikaliņu. Dzirdot par tur valdošo pretimnākšanu mazajam biznesam, riju asaras. Skotijā valsts rūpējas, lai mazais bizness pastāvētu: nodokļus jāsāk maksāt tikai tad, ja gada apgrozījums pārsniedz 100 000 eiro. Pašvaldības regulāri nodrošina bezmaksas biznesa attīstības un izaugsmes kursus un dod atlaides telpu īrei. Negribu tur dzīvot, jo esmu savas zemes patriots, taču kā mazam biznesam šeit izdzīvot ir ļoti grūti. Jā, man ir ieteikts vērt to bodi ciet, ja nevaru pacelt. Taču neredzu sevi ne Īrijas šampinjonu laukos, ne lielveikala kasē. Dievs man ir devis rokas un prātu, lai darītu ko vairāk.”
Viesojoties Jeruzalemē, liepājniecei reibusi galva no sajūsmas – vietējie amatnieki gadatirgū aizņēmuši četras garas ielas. “Tur labo apavus, auž, rokām darina jostas, sandales, traukus, rotaļlietas un neskaitāmi daudz oriģinālu rotu un suvenīru un pat frizē garāmgājējus. Arī salīdzinājums ar Palangu nav mums par labu, kaut arī Liepāja, manuprāt, ir daudz skaistāka pilsēta, ar daudz lielāku perspektīvu tūrisma jomā. Suvenīru tirgošana pie “Kurzemes” tagad maksā ap 300 eiro mēnesī. Taču par šo naudu tirgotājs var dabūt tikai pāris kvadrātmetru zemes pleķīša. Turklāt no tirgotājiem nereti pieprasa augstākus standartus tirdzniecības stenda izskatam nekā preču oriģinalitātei un kvalitātei. Līdz ar to Liepājas gadatirgi ir pilni ar ķīniešu preci uz “skaistiem” stendiem. Diemžēl Liepājā atrast oriģinālus un simtprocentīgi rokām darinātus amatnieku darbus ir tikpat kā neiespējami. Skumji! Mans sapnis ir redzēt Jāņa ielu pilnu ar amatniekiem, jo ticu – amatnieku pienesums noteikti veicinātu tūristu pieplūdumu.”
Uzņēmēju ārkārtīgi sarūgtina milzīgais birokrātijas slogs mūsu valstī: “Grāmatvedības un nelietderīgu formalitāšu kārtošanai vienkāršam amatniekam ir nepieciešams vairāk laika nekā pašai preču izgatavošanai. Jāmēģina izfantazēt un ar papīriem pamatot, no kurienes esmu “nopirkusi” jūrmalā atrastos gliemežvākus, jo bez tā šī materiāla izmantošana preču izgatavošanā ir pretlikumīga.”

Uzticēšanās dārgi maksā
Savus darinājumus amatniece piedāvā arī Liepājas Tūrisma informācijas centrā, Karostas cietumā, divos veikaliņos Rīgā un citviet.
“Tomēr tas nenozīmē, ka saņemšu nopelnīto naudu. Pati slikti guļu, ja neesmu atdevusi parādu, bet ir uzņēmēji, kas paņem realizēšanai lielu daudzumu preču, nenorēķinās ar piegādātāju un par ietirgoto brauc atpūsties uz ārzemēm. Rīgā pirms pāris nedēļām aizvērās prestižs salons “Tīne” ar vairākiem veikaliem. Ap diviem tūkstošiem dažādu amatnieku nu meklē juristu, lai tiesātos, jo pat preci nevar dabūt atpakaļ. Kāds to naudu apzināti nočalkā. Tā neprotu, tāpēc man ir tikai tas, kas ir.”
D. Purmale novērojusi, ka līdzīgi Liepājā klājas arī citiem “mazajiem”. Nespēdami izdzīvot, nesen aizvērušies jauks veikaliņš Kuršu ielā un veikals-kafejnīca Kungu ielā: tos noēdušas augstā īres maksa, prasības un kontrolējošās inspekcijas.
“Es pārāk mīlu šo darbu, lai padotos. Neskatoties uz visiem šķēršļiem, bez mākslas un radošuma nav dzīvības! Mana lielākā cerība – ka Liepājā reiz tiks attīstīta ne tikai veloceliņu un bērnu laukumu būvniecība, bet arī mazo amatnieku bizness. Mums ir, ko dot, bet nepieciešams valsts un pašvaldību atbalsts.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Uzņēmējai padoties neļauj patriotisms un ticība Dievam

Kategorijas