Rekurzeme.lv ARHĪVS

Uz baznīcu – naktī!

JĀNIS GOLDBERGS

2016. gada 1. jūnijs 07:00

345
Uz baznīcu – naktī!

Visā Latvijā daudzās baznīcās 10. jūnijā noritēs Baznīcu nakts. Būs gan dievkalpojumi, gan garīgas dziesmas. Kādēļ šāds pasākums nepieciešams, “Kursas Laiks” jautāja Priekules luterāņu draudzes mācītājam Kārlim Puķītim. Viņš kalpo dievnamā, kas tikai nesen pilnībā atjaunots no pamatiem.

10. jūnijā Priekules luterāņu baznīcā, gluži kā daudzās citās Latvijas baznīcās, notiks Baznīcu nakts pasākumi, kas sāksies pulksten 20 ar draudzes kora dziedājumu. Repertuārā – svētdienas dievkalpojuma dziesmas. “Ap desmitiem vakarā uzstāsies mūsu ērģelniece Agrita Hanzovska, bet pēc tam būs nakts dievkalpojums. Es aicinu cilvēkus atnākt. Ir cilvēki, kuri pie sevis domā, ka nav gana labi baznīcai, bet tā nav. Baznīcas durvis ir vaļā visiem un vienmēr,” saka K. Puķītis.

Ieraudzīt patiesās vajadzības
Jautāts par pasākuma nozīmi, K. Puķītis sākumā minstinās, tik stāsta, ka visi var nākt. “Latviešiem ir raksturīga tāda vienpatība, un papildus vēl ir tāds laikmets, kad katrs var nosēsties savā stūrī pie datora un kaimiņu gadiem neredzēt. Mums ir jāmācās sanākt kopā,” tikai pēc laiciņa par pasākuma jēgu sāk runāt mācītājs.
Baznīca ir viena no vietām, kur cilvēki pulcējas, ir kopā vistuvāk savai dzīvesvietai, redz kaimiņus, aprunājas. K. Puķītis uzskata, ka tā ir viena no šodienas galvenajām problēmām. “Cilvēki bieži domā par to, ko viņiem piedāvā televīzija vai interneta portāls, bet aizmirst savus tuvākos, tos, kuri dzīvo tepat blakus,” tā mācītājs. Ilgstošā izolācijā no līdzcilvēkiem veidojas ideāls patērētājs, kuram var ieskaidrot un visbeidzot pārdot to, ko rāda TV kaste vai kāds reklāmas baneris. Tas ir mūžīgais stāsts par to, ko vēlamies un kas patiešām mums vajadzīgs. Vēlmes nereti mēdz būt maldīgas, bet par patiesajām vajadzībām cilvēki labprāt aizmirst. Gluži kā aizmirstam par to, ka nama priekšā zāle nepļauta, bet satraucamies par Sīrijas bēgļiem vai Krievijas prezidenta Putina teikto. Daudz trakāk, ja cilvēks cer laimēt naudu azartspēlēs, bet tuvākie sēž mājās bez maizes. Ir tik daudz maldīgu vēlmju, bet patiesās vajadzības vieglāk ir ieraudzīt, kopā esot. “Viss sākas no ģimenes, tad ir vietējā sabiedrība, kurai palaikam jāsanāk kopā gluži kā ģimenei, un tikai tad ir stipra valsts. Ja sabiedrība dalās, netiekas un nerunā par vajadzībām, tad drīzumā pienāk kārta arī ģimenei, kas ir visa pamatu pamats,” uzskata K. Puķītis.

Pret Stambulas konvenciju
Runājot par ģimeni, neizpalika jautājums par Stambulas konvencijas ratificēšanu, kas nodota Saeimai, un kristieša nostāju šajā jautājumā. “Protams, ka esmu pret to un ir arī definēts Baznīcas viedoklis par Stambulas konvenciju. Visticamāk tā tiks ratificēta, gluži tāpat kā citur tas noticis, jo tai ir stiprs lobijs. Konvencijai ir saknes pavisam citur, nevis kā pauž tās aizstāvji. Runa nav par vardarbības apkarošanu pret sievieti vai pret bērniem. Likumu Latvijā šajā jomā ir pietiekami. Domāju, ka pamatjēga ir radīt aplamu attiecību modeli un tādējādi šķelt ģimenes un klasisko sabiedrību,” uzskata K. Puķītis. Jautāts, kam šāds plāns būtu vajadzīgs, mācītājs skaidro: “Ja cilvēks paliek viens un aizvainots, viņam ir vēlme rast piepildījumu citādi. Viņš grib parādīt citiem, ka arī ir laimīgs un ka viņam viss ir vēl labāk nekā pārējiem. Šāds vienpatis steigsies pirkt dārgas mašīnas un dzīvot lepni. Kurš kārtīgs ģimenes tēvs pirks dārgu auto vai būvēs lielāku māju, nekā nepieciešams viņa bērniem un sievai? To vienkārši nevar atļauties. Ir jāskolo bērni, jāpelna maize, jādomā par to, kas patiešām ir vajadzīgs,” tā K. Puķītis.
Tomēr ir viena bēda, kura konvencijai jārisina. “Viendzimuma pāriem, kā zināms, bērni nerodas. Viņi ir ideāli patērētāji, un viss ir labi, tomēr visam pienāk gals. Tādēļ nepieciešama iespēja adoptēt bērnus. Jo vairāk šādu pāru, jo vairāk vajadzīgi bērni adopcijai,” par blakni spriež mācītājs.
Baznīcu naktis notiek ļoti daudzās Latvijas baznīcās un nav jābūt kristītam, lai tajās piedalītos. Iespējams, ka tieši šobrīd ir laiks nākt kopā, redzēt citam citu un apzināties sevi kā normālu un veselīgu sabiedrību.