“Svetas maize” – cepta ar izjūtu un patiku

2016. gada 3. jūnijs 07:00

458

“Svetas maize” – cepta ar izjūtu un patiku

No kurienes šī maize? Nevar būt, ka cepta Liepājā! Pierasts taču, ka atved no Kuldīgas, Alsungas, leišiem! Izbrīna pilnus komentārus nākas noklausīties Svetlanai Jureckai, kura savu cepienu piektdienās un sestdienās piedāvā Pētertirgū. Trešdienās top trīs veidu kukulīši, pēc pasūtījuma. Briestot doma cept biežāk, jo maizīte ar ieraugu, šķiet, cilvēkiem iegaršojusies.

Saņem ceļa zīmes no augšas
Ar maizes cepšanu mājās liepājniece nodarbojas jau gadus trīs. Daudz ko mācījusies arī no interneta, bet amata noslēpumu pamatus apguvusi pie savas draudzenes Kapsēdē. “Pasūtīju, lai viņa izcep uz meitas kāzām, ļoti iegaršojās, un braucu uz laukiem pamācīties. Bet sākās viss ar to, ka jau pasen meklēju savu maizi. Ar garoziņu, īstu. Nepatika veikalu sortiments: ne vienmēr var dabūt svaigu, turklāt ar celofānā iesaiņoto notiek kaut kas īpatnējs.”
Vispirms S. Jurecka cepusi tikai sev, tad arī draudzenēm, un tā lieta aizgājusi tautās. Kad uzradies arvien vairāk pasūtījumu, jau lūkojusies pēc kārtīgas cepeškrāsns. “Atbrīvojās telpa Kuršu ielā 24, “nejauši” uzgāju profesionālo galdu. Pēc tam ieraudzīju speciālu virtuves skapīti ar vairākām izlietnēm un iemontētu ledusskapi. Kaut kas no augšas man visu labvēlīgi piespēlēja,” spriež uzņēmēja un piebilst, ka arī valsts institūcijas bijušas pretimnākošas. PVD noskaidrojusi, ko, kā pareizi darīt, un piekrīt – higiēnas prasības un viss pārējais pārtikas ražošanā ir ļoti svarīgs.
Kad maizīte izcepusies, to izsviež no iepriekš ietaukotajām formiņām un ļauj atdzist uz restotiem plauktiem – lai elpo un atpūšas!
Pirmie brāķīši? Kur nu bez tiem, izdāļāti “cilvēkiem, kam katrs cents svarīgs”.
Biežāk individuālā darba veicēja piedāvā trīs veidus – rupjmaizi, saldskābo un baltmaizi, taču padomā vēl vairākas receptes. Pati pirmā tapusi baltā – “Draudzības maize”, kuras nosaukumu cepēja tūlīt izskaidro: “Kviešu miltiem pievienoju daudz dažādu sēkliņu – sezama, lina, saulespuķes, ķirbja, arbūza. Tās visas draudzīgi sadzīvo. Daži rosina pielikt nedaudz koriandra: tas piešķirot interesantu garšu. Tā kā mani pamācīja draudzene, draudzības vārds šai maizītei labi piestāv. Draudzība, manuprāt, dzīvē ir ļoti svarīga.”

Bez rauga – veselīgāk
Viena no zīmola “Svetas maize” īpatnībām – mīklai netiek pievienots raugs. Tikai ieraugs. “Skaitās veselīgāk. Cilvēki, kuriem vēders pūšas, teikuši, ka mūsdienās raugs vairs nav tāds kā agrāk. Uzgāju rakstu, kurā krievu zinātnieki atzīst, ka raugs grauj mūsu asinsvadus un organismā veido skābu vidi, kas labvēlīga vēža šūnām. Tirgojot šo maizi, redzu, cik cilvēki ir izglītoti. Daudziem ir vienalga, ko ēst, ka tik labi garšo! Jaunā paaudze zina daudz, bet no vecāka gadagājuma ļaudīm veselīgu maizi meklē jau sasirgušie, kam ārsti ieteikuši vairīties no rauga.”
Bezrauga mīkla nogatavojas krietni ilgāk. Procesu ietekmē ne vien siltums, bet arī atmosfēras spiediens. Piemēram, divdesmit grādu temperatūrā mīkla ar ieraugu uzrūgst divpadsmit stundās; ja gaiss siltāks – septiņās, astoņās. Par gatavību liecina masas pacelšanās un sašķidrināšanās.
Cepēja slavē Austrijā ražoto elektrisko maizes krāsni ar divām kamerām, viena no tām paredzēta, lai veicinātu mīklas pacelšanos ziemā, ja gaisa temperatūra telpā nav pietiekami silta.
“Ja taisa mazās porcijas, var tik smalki nedozēt, bet lielākam cepienam viss jāizrēķina. Sastāvdaļas rūpīgi nosveru. Nav neviena aparāta, kas garantētu precīzu uzrūgšanas laiku, daru pēc izjūtas. Maizes cepšana ar ieraugu ir diezgan sarežģīta, vienā reizē parasti izcepu piecpadsmit kukulīšus. Patīk man, tikai tas prasa lielu uzmanību un laiku,” atklāj S. Jurecka.

Nosauc mammas vārdā
Dažādojot receptes, viena nosaukta cepējas mammas vārdā. “Smaidas maizē” bez rudzu un kviešu miltiem ir ļoti daudz saulespuķu sēklu un kliju.
Saldāks produkts – ar rozīnēm, dzērvenēm, vīģēm, aprikozēm un garšvielām – guvis nosaukumu “Saldā prieka maize”.
Pēc citas tehnoloģijas vairākos etapos tiek gatavota “Stiprās gribas maize”. Rudzu pilngraudus applaucē, tad atdzesē līdz ierauga pievienošanai. “Pie šīs maizes man vajadzēja stipri piestrādāt, uzreiz nesanāca, tāpēc izvēlējos piemērotu nosaukumu.”
Katrai no Svetlanas Jureckas maizēm jau savs stabils piekritēju pulciņš, citi klienti vienkārši vēlas pamainīt maizi. No cepiena reti kad paliek pāri, un grauzdiņi tāpat tirgū ir pieprasīta prece. Apceptā maizītē sēkliņas kārdinoši izskatās un visiem ļoti garšo. Jaunā māmiņa, stumjot bērnu ratiņos, labāk iedod mazajam grauzdiņu, nevis cepumu. Zobiņiem ļoti labi noder.
Vaicāta, no kurienes tāds ķēriens, uzņēmēja neslēpj, ka savulaik strādājusi kafejnīcā un ka viņai ļoti patīk ēst gatavot. Tāpat kā mammai un omammai. “Pie krieviskā vārda Svetlana tiku, jo tēvs bija karojis Liepājā, Gramzdā, Priekulē un pēc tam te palicis. Esmu Skodas latviete, tur dzimusi, mācījusies Klaipēdas Konservatorijā, uz Liepāju atnācu 1978. gadā. Opaps Jānis Šuišelis bija no Rucavas, bet oma Alma Latvijas pirmās brīvvalsts laikā gāja par saimnieci kāzās.”
S. Jureckai žēl, ka Liepājā vairs nav sava maizes kombināta. Pie viņas tirgū vairākkārt pienācis aprunāties bijušais mūsu maizes kombināta galvenais tehnologs. Cepēja puspajokam aicinājusi pie sevis darbā, abi nosmējušies. “Varbūt kāds maizes tehnologs atsaucas: gribu savas zināšanas papildināt.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Svetas maize” – cepta ar izjūtu un patiku

Kategorijas