Sapņu profesija kopš bērnības – ārsts

2016. gada 6. jūnijs 07:00

2344

Ārsta profesija ir gana prestiža un zināma jau kopš seniem laikiem. Kādreiz cilvēkus ārstēja pārsvarā ar tautas medicīnas metodēm, taču šobrīd, attīstoties mūsdienu tehnoloģijām, iespējas arvien paplašinās un ārstam palīgā nāk daudz dažādu instrumentu, kā arī plašs aparatūru un izmeklēšanas iespēju kopums. Vai tas ir labi un vai tas atvieglo šīs profesijas pārstāvju darbu – to “Kursas Laiks” centās noskaidrot sarunā ar Liepājas reģionālās slimnīcas Traumatoloģijas un ortopēdijas nodaļas rezidentu Jāni Vozņesenski.

Kultūršoks – ka visi sveicina
J. Vozņesenskis atklāj: to, ka būs ārsts, zinājis jau gana sen. “Daži cilvēki izvēlas profesiju, es vienkārši zināju, ka būšu ārsts, no agras bērnības.” Jaunais speciālists pastāsta, ka savas dzīves laikā citu domu nemaz nav apsvēris – mērķtiecīgi gājis uz izvēlēto profesiju un nu tajā arī veiksmīgi strādā. Par to, kāpēc izvēlēts tieši traumatoloģijas novirziens, J. Vozņesenskis stāsta: “Studiju laikā biju izmēģinājis vairākas medicīnas nozares, bet, nokļūstot Liepājas reģionālajā slimnīcā, nonācu Traumatoloģijas nodaļā, kurā atklāju savu aicinājumu. Droši vien es Liepājā esmu ne pirmais ārsts, kurš saka, ka dakteris Agris Mertens ir atbildīgs par to, ka topošie traumatologi atbrauc uz Liepāju. Sāku šeit strādāt uzreiz pēc ārsta grāda iegūšanas un turpinu to darīt vēl joprojām.”
Liepājas reģionālajā slimnīcā viņš strādā trīs gadus un atzīst, ka Liepājas slimnīcu uzskata par vienu no spēcīgākajām ārpus Rīgas, un savu izvēli nenožēlo. “Tad, kad es uz šejieni atbraucu, man radās labs iespaids slimnīcu. Kultūršoks – ka ar tevi visi sveicinās. Tas atstāj ļoti pozitīvu efektu,” tā savus pirmos iespaidus raksturo jaunais ārsts.

Mazina pacientu rindas
J. Vozņesenskis strādā arī slimnīcas Konsultatīvajā nodaļā. Kā pats saka, “sniedzu savu ieguldījumu, lai rindas nedaudz samazinātu”. Jaunais speciālists atklāj, ka šobrīd cilvēkiem arvien biežāk parādās dažādas ortopēdiskas un traumatoloģiskas problēmas un viņiem ir grūti nokļūt pie ārstiem. “Ne visi, kuriem vajag ārstu, var atļauties saņemt palīdzību privātajās klīnikās vai privātajās praksēs, tāpēc ir jāmeklē iespēja saņemt valsts apmaksātu pakalpojumu, maksājot tikai pacienta iemaksu.”
Turpinot runāt par darbu Konsultatīvajā nodaļā, J. Vozņesenskis atzīst, ka diemžēl nevar cerēt, ka pie ārsta varēs tikt tūlīt pat, tomēr rindā nebūs jāgaida mēnešiem, kā tas novērojams Rīgas slimnīcās. “Ne visiem cilvēkiem vajag sniegt nekavējošu ķirurģisku palīdzību, dažiem vajag aprūpi arī agrīnā etapā un pēcoperācijas periodā. Ja cilvēks atnāk pie ārsta, pirms ir notikusi pārāk liela ķibele, tad ir iespēja mēģināt problēmu novērst bez operācijas, bet, ja nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, turpināt ārstēšanos pie ārsta, pie kura uzsācis ārstēšanos un kuram pacients uzticas,” par savu iniciatīvu Konsultatīvajā nodaļā stāsta traumatoloģijas rezidents. Tāpat Konsultatīvajā nodaļā ir iespēja pacientam veikt visus izmeklējumus vienuviet un nonākt ārstējošā ārsta aprūpē jau pirmajā konsultācijas reizē.

Neaizmirst sentēvu gudrības
J. Vozņesenskis nāk no Jelgavas, ārsta profesiju apguvis Rīgā, mācoties Rīgas Stradiņa universitātē. Vaicāts, vai ārsta profesija ir pārmantota, kā tas nereti notiek, tikai nosmej, ka viņa ģimenē neviena ārsta nav, tādēļ ļoti bieži pat pazīstamu cilvēku starpā rodas diskusijas par to, kādēļ tad šī profesija izvēlēta. Taču pats J. Vozņesenskis atklāj: lai kļūtu par ārstu, galvenais – lai cilvēkam būtu laba galva, labas rokas un iecietība pret pacientiem.
Tāpat šajā profesijā svarīgi balstīties uz pētījumiem un atziņām, nevis eksperimentiem. “Mūsdienās tādējādi ir viegli strādāt, bet tajā pašā laikā arī sarežģīti, jo visu laiku jāvadās pēc vadlīnijām. Es cenšos savā praksē iet līdzi laikam, bet nekad neaizmirst par to, ko mums snieguši vecāki, vecvecāki, jo, ja kāds aizmirsīs tās gudrības, tās būs medicīnas beigas, mēs paliksim medikamentu un tehnoloģiju važās.”

Ne mīnusu, ne priekšrocību
“Ārsta profesijā nav lielu mīnusu, ir vienkārši lietas, ar ko nākas saskarties,” savās domās dalās jaunais dakteris. Viena no tādām ir zemais novērtējums. “Es gaidu to mirkli, kad ārsts atkal būs ārsts,” tā par šābrīža situāciju izsakās J. Vozņesenskis un cer, ka cilvēki sapratīs, ka ārsts darbojas pacienta, ne savā labā, un spēs šo palīdzību novērtēt. Tāpat viņš atzīst, ka šis darbs ir ļoti saspringts. “Cilvēks, kurš strādā ofisā, pēc pieciem aiziet mājās, lielākoties aizmirst par to, ar ko ir nodarbojies iepriekšējās stundās, ja vien nav sanākusi kāda ķibele, bet ārsti domā par darbu nepārtraukti.”
Jāņaprāt, šai profesijai nav īpašu priekšrocību pār citām. Tos vairāk varētu saukt par pozitīviem aspektiem, kas praksē nereti novērojami. J. Vozņesenskis atzīst, ka darbs ir visnotaļ interesants un slimnīcā šim darbam tiek nodrošināta arī labvēlīga vide. Taču vislielākais pozitīvais aspekts – prieks par to, ka var palīdzēt pacientam. “Cilvēks pirms tam nestaigāja un tad sāk staigāt, cilvēkam sāp celis, un viņu var atbrīvot no sāpēm – tās ir tādas lietas, kuras nevar nenovērtēt,” tā topošais traumatologs.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Sapņu profesija kopš bērnības – ārsts

Kategorijas