Rekurzeme.lv ARHĪVS

Privātskolā mūziku māca no zīdaiņu vecuma

VALIJA BELUZA

2016. gada 8. jūnijs 07:00

512
Privātskolā mūziku māca no zīdaiņu vecuma

Kurš gan nevēlas, lai viņa bērns izaugtu veiksmīgs un pasauli izprotošs? Diemžēl ar vēlēšanos vien ir par maz. Iespēja un palīgs ģimenēm ir “Zaķa mūzikas skoliņa” Liepājā. Tā paredzēta bērniņiem vecumā no sešiem mēnešiem līdz četriem gadiem. Skoliņa jūlijā atzīmēs trešo jubileju.

Atver emocijas un radošumu
“Reizi nedēļā četrdesmit piecu minūšu nodarbībā bērns kopā ar kādu no vecākiem piedzīvo muzikālu brīnumu, ko iespējams izdziedāt, izdejot, izspēlēt ar perkusijām, aplūkot grāmatā un papildināt ar saviem darbiņiem,” stāsta “Zaķa mamma” Dagmāra Čirkše. Nodarbībās mūzika un vecāki sniedz bērnam drošības un patstāvības sajūtu. Bērns kļūst radošs. Tādēļ arī pirmie trīs dzīves gadi ir vissvarīgākie.
Vācu komponists, pedagogs, mūzikas metodiķis Karls Orfs, pēc kura metodes D. Čirkše strādā, uzsvēris, ka darbošanās ar ritma instrumentiem attīsta bērna ritma izjūtu, koordinācijas spējas, rosina ieklausīties un atraisīties.
Nodarbību laikā mierīgā un nosvērtā gaisotnē kāds atklāj, cik aizraujoša ir, piemēram, darbošanās ar šķērēm un līmi, kādu vairāk piesaista Zaķa grāmatiņa, perkusiju spēle, dziesma vai deju soļi. Neviena vien māmiņa sacījusi, ka, jau dodoties skoliņas virzienā, ik reizi bērns jautā: kad atkal varēs satikt Zaķi un Dagmāru?

Ieliek labu pamatu un attieksmi
Vaicāta, kas pamudinājis ķerties pie privātās izglītības programmas, D. Čirkše vispirms atskatās uz savu bērnību. Vectētiņš pratis vairākas svešvalodas, gājis tālās jūrās, bet tēvs, pirmais televizoru meistars Liepājā, lieliski ballēs spēlējis akordeonu un agri pamanījis atvases spējas.
“Tāpēc gāju izglītības darbinieku bērnudārzā. Uzsākot mācības pirmajā klasē, ābeci zināju no galvas. Tolaik pie Liepājas pedagoģiskā institūta darbojās Bāzes pamatskola, kas ielika apbrīnojami labus izglītības pamatus. Pirmo skolotāju saimē bija mācību grāmatu autori matemātiķis Jānis Mencis, mūzikas pedagogs Alfrēds Eidiņš.”
Mācoties Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolā, sākusi strādāt arī Liepājas 21. bērnudārzā par muzikālo audzinātāju. Vadītāja darbiniekiem stingri piekodinājusi: uz svētkiem visiem mugurā ir jābūt baltām kleitām. Ar to domājot nevis medmāsas halātu vai bērnudārza “dreskodu”, bet ko vairāk – attieksmi. Mūzikas vidusskolu beidzot, kā jaunā speciāliste tikusi norīkota darbā Pāvilostas pamatskolā. Jau darba pirmajā dienā direktore Vera Vasiļčika jaunajai pedagoģei rokās ielikusi ansambli “Piecīši”, piebilstot, ka rajona pasākumā jādzied jau pēc pāris nedēļām. Satraukumam nav bijis laika. Paralēli darbam skolā D. Čirkše beigusi Liepājas pedagoģisko institūtu, kur ieguvusi ne tikai pamatskolas skolotājas diplomu, bet arī iespēju mācīt mūziku.
“70. gadu sākumā Pāvilostā sāka darboties Alsungas bērnu mūzikas skolas filiāle, mācīju solfedžo, mūzikas literatūru, atvērām kora klasi,” to D. Čirkše atceras kā brīnumjauku dzīves periodu. “Pa klases logiem bija redzami zvejas kuģīši, kaijas, skolas pagalmā spriņģoja Līvijas tantes kaziņas, un klasē bērni dziedāja.”
90. gados ģimene pārcēlusies uz Rucavu. Tik muzikāls, tradīcijām bagāts novads, un nav mūzikas skolas? Par Dagmāras lepnumu kļuva pašas izveidotais un vadītais skolas vokālais ansamblis “Gadījums”, kurš ar panākumiem skanēja 15 gadus. “Kā Nīcas mūzikas skolas filiāle Rucavā mūzikas skola darbojas vēl šodien, un ir aizkustinoši, ka tagad ar saviem bērniņiem pie manis nāk bijušie audzēkņi.”

Darbs – mīlestība un hobijs
Pirms gadiem padsmit, atgriežoties dzimtajā Liepājā, Dagmāra, kura sauc sevi par nemiera garu, atkal atradusi jaunas lietas, kam pievērsties, un nonākusi “Yamaha” sistēmā, kur strādājusi ar šo programmu un autoru kolektīvā tulkojusi mācību grāmatas latviešu valodā.
“Nevarēju tur ielikt savu radošumu. “Yamaha” visur visu dara vienādi, bet katram bērnam taču atšķirīgas vajadzības! Doma atvērt pašai savu mūzikas skoliņu vismazākajiem lidinājās apkārt jau labu laiku, to rosināja arī gadu gaitā gūtā pieredze, bet iedrošināja pašas bērni. Bail, protams, bija,” atzīst Dagmāra, taču ne mirkli savu izšķiršanos nenožēlo. “No maziem, atvērtiem bērniem un viņu vecākiem var sasmelties tik daudz prieka! Kaut visiem būtu tāds darbs – kā mīlestība, kā hobijs!”
Zaķa vārds skoliņai dots, jo šis dzīvnieciņš bērniem patīk. Viņš ir mīļš, no viņa nav jābaidās. Zaķis prot lēkt un slēpties. Un vēl – par zaķi Dagmāra bija sakrājusi milzum daudz visādu interesantu muzikālu lietu.
“Meitas Evas vīrs ir mākslinieks Kristians Šics, viņš ir gan Zaķa grāmatas, gan arī Zaķa tēla autors. Meitas ģimene dzīvo Meksikā, tādēļ arī Zaķa grāmatā ir mazliet no Meksikas.”
Vai mūzikas nodarbības kopā ar Zaķi atšķiras no nodarbībām pirmsskolas izglītības iestādē? “Absolūti! Bērnudārzā mazais nav kopā ar vecākiem. Esam daudz dziļāk mūzikā, pamatu pamats ir ritmizēšana, perkusiju spēle. Jāsaskaita mārītei punkti? Lūk, jums arī matemātika, dziesma, stāsts, zīmējums, dzejolītis, skaņdarbs, deja, rotaļa. Un bērnam ir interesanti.”