Pie molberta atved slimība

2016. gada 10. jūnijs 07:00

5733

Gleznošanai ar eļļas krāsām Aiga Jaunzeme nopietni pievērsusies salīdzinoši nesen. Divdesmit izteiksmīgākie darbi jau piedzīvojuši pirmizrādi izstādē “Krāsu deja”, kas maijā bija apskatāma Vaiņodes kultūras namā. Atsauksmju grāmatiņā ierakstīti daudzi atzinības vārdi, spilgtākais radošuma novērtējums saņemts no kāda Maksima: “Ofigenna! Baigi patīk!”
Ar uzgleznoto zirgu A. Jaunzeme šovasar pieteikusi dalību pasākumā “Kurzemes Mākslas dienas 2016” , lai kopā ar radinieci Liviju Ozolu Saldū pārstāvētu Vaiņodes novadu.

Tā, kura soļo pa priekšu
“Kamēr bērni mazi, nebija viegli, bet, tikko pavērās iespēja Liepājas Pedagoģijas akadēmijā izmācīties par zīmēšanas skolotāju, es to izdarīju. Tieši tad Vaiņodes internātpamatskolas direktors Reinis Ulberts meklēja ārpusklases darba organizatoru. Pasākumi, dažādi noformēšanas darbi astoņu gadu garumā. Kad aizgāja prom zīmēšanas skolotāja Kroņkalne, stājos viņas vietā. Tad vēl man iedeva klāt mājturību un klasi,” atminas pedagoģe.
“Vienmēr esmu bijusi aktīva, tā, kura soļo pa priekšu un neatsaka. Tāpēc par novada domes deputāti kļuvu. Bet internātpamatskola mani ir pamatīgi iesūkusi, tur praktiski dzīvoju. Tā ir misija,” tā Aiga un aizrautīgi stāsta, kā izremontētajā mājturības telpā kopā ar zēniem gatavojuši putnu būrus, kā karotes taisījuši un picas cepuši, kā mazākajiem bērniem ierādījusi darbošanos ar māliem.

Gēns – no Kazāku dzimtas
“Mājturības patikšana mantota no tēva Voldemāra Kazāka, kurš nopietni ņēmās ar koku. Mākslinieciskais gēns mums laikam no Kazāku dzimtas: māsīca Ineta Zveja cep brīnišķīgas kūkas, citai māsīcai labi padodas skaistumkopšana, vēl viena māsīca Gulbenē zīdu apglezno.”
Mācoties Vaiņodes vidusskolā, Aigai bijušas divas mīļākās stundas – sports un zīmēšana. Zīmēšanas skolotāja Aija Šteimane agri pamanījusi viņas talantu, Aiga vienmēr ieguvusi pirmās vietas zīmēšanas olimpiādēs. Meitenei pie sirds gājusi tieši grafika. Jauki, ka pasniedzēja saglabājusi vienu, kas tapusi septiņpadsmit gadu vecumā, un to atdāvinājusi. Meža ainava ar stirniņām nu ierāmēta rotā Jaunzemju mājas viesistabu.
“Esmu vietējā, opaps bija dzirnavnieks, zivkopis. Dzīvojām Elkuzemē, tur mana dzimtā vieta. Sapņoju iet uz mākslas skolu, bet vecāki nelaida: kas tad Plepju dzirnavās strādās. Mums bija daudz lopu, arī zirgi. Slaucu govis, ne reizi vien dabūju arī ar sūdainu asti pa ģīmi. Bērnībā, kad nebiju iedzīta vagā, zīmēju vai lipināju plastilīnu.”

Kad dzīve apmet kūleni
Aiga atzīst, ka nu jau iemācījusies sevi pasaudzēt un pateikt “nē”. Kad iesāpas mugura, met kapli malā un paņem pindzeli, bet agrāk vienmēr fiziski strādājusi līdz pārgurumam. “Gāju kā zvērs, jo biju norūdīta. Ar lopkopību, pa dīķmalēm un dobēm, ar tūrisma attīstīšanu Gailišķē plēsos. Vīrs audzē graudus un zivis, pirms trīs gadiem gan labi graudi izauga, gan Vaiņodē pagadījās mājiņa, ko par labu cenu nopirkām. Cīnāmies, lai te visu smuki sariktētu. Karotes, maizes dēlīšus pati sataisīju. Rokas sabeigtas, un muguras ārsts man jautāja: kā vārdā to dari? Sagriežot visu ar kājām gaisā, dzīve mani apstādināja, pagājušais gads riktīgi paņēma uz izturību. Pēc biopsijas izrādījās, ka bumbulis nav labs. Bet tas bija arī veiksmes stāsts: kur vien “Stradiņos” gāju, durvis vērās, un mēneša laikā vairogdziedzeris bija izoperēts.”
Pie atveseļošanās Aiga stingri piestrādājusi: Murjāņos atradusi lielisku adatu terapijas speciālistu, dzērusi svaigi spiestu burkāna, ķirbja un bietes sulu. “Rudenī man vēl inficēta ērce iekoda. Analīzes uzrādīja Laimas slimību, trīs nedēļas lietoju antibiotikas. Likās, ka sirds pa muti ārā izkāps. Ik rītu domāju: kā lai nodzīvo šo dienu, tomēr gāju uz skolu un ar puikām zāģēju. Kad nobruku, uz gadu viss apstājās,” vēl būdama uz slimības lapas, Aiga atzīst, ka izturēt pārbaudījumus palīdz arī iedzimtais pozitīvisms. Rudenī viņa atgriezīsies skolā, lai pasniegtu zīmēšanu.

Sivēna kāja jāaptausta
“Tikmēr būs vien jāmālē. Man patīk no rīta piecelties, ieiet dušā un pēc tam gleznot: krāsas taču dziedē,” šīs vasaras perspektīvu ieskicē Aiga. Visu mūžu esot tiekusies gleznot, bet nekad tam īsti nav pieticis laika. Sašķobījusies veselība tagad to atļāvusi darīt pēc sirds patikas, un gada laikā tapuši aptuveni piecpadsmit darbi, tostarp akvareļi. “Visvairāk vajag balto: viss jāgaišina. Galvenais – lai ir pamatkrāsas, toņus var uzjaukt.”
Skaistākās gleznas varbūt ir prom, viņa saka bez nožēlas, jo pārsvarā savus darbus atdāvina draugiem un radiem. “Atbrauca ciemos vīra māšele Gundega, ieraudzīja sakuras zarus un teica – tie ir mūsējie. Lai jau tiek vārda dienā! Gleznoju arī pēc pasūtījuma. Draudzene grib pujenes aiz stikla. Būs! Meitai top dekors virtuvei – klusā daba ar augļiem. Gaidām mazbērniņu.”
Vaicāta, vai pašai ir kāda mīļākā tēma, Aiga atteic, ka vadās pēc iekšējām izjūtām. Džungļus, piemēram, uzgleznojusi, kad prasījies pēc spilgtām, sulīgām krāsām. Studējot augstskolā, labi padevušies arī modeļu portreti. Dzīvniekus Aiga vispirms noskatās fotogrāfijas, “lai saprastu, kur kauli atrodas”. Bērnībā, zīmējot cūciņu, skrējusi uz kūti sivēna kāju taustīt.
“Gleznošanu nepametīšu,” par savu aizraušanos ir pārliecināta vaiņodniece.

+ 4

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pie molberta atved slimība

Kategorijas