Māju izzīlē čigāniete

2016. gada 15. jūnijs 07:00

467

Durbes novada “Smēdēs” dzīvo tikko 80. jubileju sagaidījusī Vilma Ausma Kokoreviča. Dzīve laukos vienmēr bijusi A. Kokorevičas sapnis, un nu viņa laimīgi saimnieko savās mājās, visu laiku un uzmanību veltot apkārtnes sakopšanai un lološanai. “Labi, ka pārcēlāmies, jo es nemaz nevaru iedomāties dzīvi pilsētā,” tagad pārliecināta “Smēžu” saimniece un atzīst, ka viņai nepatīk pilsētas troksnis, tuvāks ir lauku miers un klusums.

Durbē – ienācēja
A. Kokoreviča pastāsta, ka Durbē uz dzīvi apmetusies 1996. gadā, kad aizgājusi pensijā. Darba gadi pārsvarā pagājuši Liepājā – 40 gadi nostrādāti rajona izpildkomitejā. “Sociālajā nodaļā es biju par vecāko inspektori.” Uz Durbi pirmais atnācis vīrs, kurš gājis jūrā un pensijā varējis doties agrāk. “Dabūjām te šo mājiņu, mantojām, un tad es atnācu, un tad arī sākās visa tā mācīšanās to lauku dzīvi sākt,” smej pensionāre.
Līdz tam saistība ar laukiem gan bijusi vien bērnībā, kas pavadīta Kuldīgas pusē – Kabilē. “Es esmu tur dzimusi, no turienes pārgāju uz Priekules rajona izpildkomiteju, tad to likvidēja un pārcēla uz Liepājas rajonu. Tur, kamēr savienoja ar Liepājas pilsētu, vēl pacīnījos un tad atnācu te – atpūsties,” savu darba dzīves ceļu ieskicē “Smēžu” saimniece.

Plaukstā nolasa nākotni
Ausma atzīst, ka, atnākot no Kabiles uz Liepāju, sākumā bijis ļoti grūti pierast pie jaunās dzīves. “Lielpilsētā nekad nebiju bijusi. No Sabiles viena čigāniete man tanī laikā – varbūt piecpadsmit, sešpadsmit gados – izzīlēja, ka es aiziešu dzīvot lielā pilsētā, kur visapkārt būs ūdeņi. “Bet mūža galu jūs tur nepavadīsit,” tā viņa teica, “kad aiziesit, jums būs maza mājiņa un kaut kur atkal ūdens tuvumā,”” čigānietes pareģojumu, kas izrādījies patiess, šodien atceras Ausma, kura nu dzīvo dīķmalā.
Viņa atklāj, ka tolaik par čigānietes izzīlēto nākotni nākuši smiekli, jo licies – kur tad nu es dzīvošu lielā pilsētā! Tomēr šodien jāatzīst, ka čigānietei bijusi taisnība. “Čigāns ir čigāns, bet viņam ir tās spējas, un viņa man pēc rokas to tā izzīlēja,” kā šodien atminas sirsnīgā kundze.

Patīk darbs ar cilvēkiem
“Mans darbs man ļoti patika,” par darbu izpildkomitejas sociālajā dienestā saka durbeniece. Viņai bijis prieks, ka vecie cilvēki nākuši pie viņas, uzticējuši savas problēmas, bijusi iespēja ar katru individuāli parunāties. Garajā darba mūžā, protams, ne reizi vien gadījušās dažādas sarežģītas situācijas, tomēr ar katru tikusi galā godam. “Ar tādu labestību var daudz ko vairāk panākt,” secina A. Kokoreviča.
Darbs ar cilvēkiem bijis aicinājums – neko citu darīt nemaz neesot bijusi doma. Galu galā – katrs cilvēks dzīvē ienes kaut ko jaunu un sniedz vērtīgas mācības. “Ja mēs visi vienādi būsim, ko tad te tādi dzīvosim? Jābūt katram ar savu raksturiņu, ar savu knifiņu.” Arī tagad, kad darba gaitas jau beigušās, Ausma nevar bez cilvēkiem. Viņa labprāt iesaistās dažādos novada rīkotajos pasākumos, dodas uz koncertiem, kā arī labprāt brauc novada organizētajās ekskursijās ārpus Durbes.

Vīru satiek Liepājā
Vaicāta, kā iepazinusies ar savu vīru, Ausmas kundze stāsta: “Viņš bija no Latgales puses, no Balviem, bet Liepājā iepazināmies. Viņš bija atbraucis no dienesta pie savas māsas.” Pēcāk vīrs strādājis gan “Metalurgā”, gan gājis jūrā uz kuģa “Dzintarzeme” uz sešiem mēnešiem.
Lai gan nu jau astoņus gadus Ausma “Smēdēs” saimnieko viena, tomēr tāda šeit nejūtas. Apkārt ir gana daudz labu kaimiņu, par mammu raizējas un katru dienu piezvana arī dēls, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā. “Man ir viens dēls un divi mazbērniņi.” Par saviem mazbērniem pensionāre stāsta ar lielu prieku un lepojas ar viņu sasniegumiem – mazmeita šogad absolvēs devīto klasi, bet mazdēls mācās, lai kļūtu par frizieri, tādēļ nereti par vecmāmiņas frizūru parūpējas tieši viņš.

Nabagāka nepaliks
Visi man labi bija, ja es pati laba biju – par šīs tautasdziesmas patiesumu Ausma pārliecinājusies savā garajā mūžā. Viņa pastāsta, ka Durbē viņai apkārt ir ļoti daudz labu cilvēku, kuriem droši var lūgt gan pēc padoma, gan palīdzības. ‘Tepat vietējie puiši arī. Varu paprasīt jebkuram, viņš atnāks un palīdzēs,” savu prieku neslēpj “Smēžu” saimniece. Viņa arī pati nekad palīdzību nevienam neesot atteikusi, bieži palīdzējusi pat sētā iebraukušiem svešiem ļaudīm. “Cits ienāk, paprasa naudiņu, viņam benzīns pietrūcis – vai nevaru aizdot? Es iedodu, ja man prasa četrus, piecus eiro.”
Vaicāta, vai šie cilvēki pēc tam kaut kā arī atdara par palīdzību, Ausma atzīst, ka šādi iebraucēji vairs garām braukuši nav un parādu atdevuši arī ne, taču viņa par to nemaz neskumstot un aizvainojumu neturot. “Vai tad es nabagāka tāpēc palikšu? Bet es vismaz zinu, ka man ienaidnieku nav. Nekad visiem labs nebūsi, bet arī par to nav ko skumt vai apvainoties. Vai es patīku visiem – nezinu. Bet tā jau arī nevar būt, ka viens cilvēks patīk visiem. Man liekas, ka man visi ir labi. Nevaru pateikt, ka man būtu kāds kaut ko sliktu izdarījis.”

Svarīga – sakopta vide
Ausmas kundze atklāj, ka, gadiem ejot, visus darbus apdarīt kļūst arvien grūtāk, tomēr jādara ir. “Visu dienu, kā es ceļos – tā ar izkapti viss ir jāappļauj, tad viss jāiznes ārā un tas viss uz kājām. Vakarā atkal – pa desmit spaiņiem jālej. Tā slodze ir liela.” Viņa gan smej, ka dēls bieži vien prasot: “Omīt, vai tev vajag?”, uz ko tad skanot atbilde: “Nu nevajag, bet gribas!”
“Smēžu” saimniece nevar iedomāties, ka dzīvotu nekoptā un atmatā atstātā vidē. “Ja man nebūs te nopļauts un izravēts – kā es pati te dzīvošu? Brauks un domās, ka tā kā Sūnciemā. Gribas, lai tas smukums – pašai un citiem.” Retajos brīvajos brīžos kundze laiku veltot krustvārdu mīklām un neizlaižot arī ikvakara ziņu pārraides. “Tā ir kā slimība!” par savu aizraušanos ar krustvārdu mīklām smej Ausma. Viņai mīklu minēšana nereti ievelkoties līdz pat trijiem naktī.

Jubilejā sagādā pārsteigumu
Ausmas kundze savu 80. jubileju atzīmēja 27. maijā. Šajā dienā pārsteigumu sagādāja Durbes novada dome. “Man dikti jāpateicas mūsu novada domei. No Vecpils bija ansamblītis – piecas meitenes un viens zēns ar ģitārām – un tad man dziedāja daudzas dziesmas, “Kamolā tinēja” arī bija viena no tām. Dikti mani apsveica. Es nemāku nemaz izteikt un pateikt cilvēkiem paldies par to,” pieticīga un reizē ļoti pateicīga ir “Smēžu” saimniece.
27. maija pēcpusdienā viņas mājā bijis prāvs sveicēju pulks un viņa jutusies patiesi mīlēta un iepriecināta. “Turpat dīķmalē pie galdiņa pasēdējām, atcerējāmies gan jaunību, gan vecumdienas, gan – kā tagad.” Šādi novadā tiekot sveikti visi, kuriem tuvojas nozīmīga un cienījama jubileja. Ausma slavē novadu par to, ka gādā par pensionāriem, koncertiem, dziesmām un līksmību.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Māju izzīlē čigāniete

Kategorijas