Savējā starp savējiem

2016. gada 17. jūnijs 07:00

1951

Laukos un mazpilsētiņā ģimenes ārsta ikdiena ir citāda nekā pilsētas kolēģiem. Daudzi tevi pazīst kopš dzimšanas, un tu daudzus – tāpat. Šogad aprit divdesmit gadi, kopš Vaiņodē strādā ģimenes ārste Ilona Blumberga. Vietējie ļaudis viņu slavē par atsaucību un laipnību. “Grūtāk jau ir, bet mēs pieņemam praktiski visus, kuri tajā dienā atnākuši. Vienīgi nākas nedaudz uzgaidīt,” teic daktere, kuras aprūpē ir 1684 pacienti. Starp tiem arī aizbraukušie, kuri nejūt vajadzību izvēlēties citu veselības sargu.

Jau bērnībā zina, kas būs
Gribēju būt par zobārstu, ar tādu nolūku braucu stāties augstskolā. Bet pa ceļam padomāju: Vaiņodē strādā divi zobārsti, un tad vēl es? Iestājos pediatros. Pediatrijas fakultāti likvidēja, palika tikai pediatrijas nodaļa, un beidzām kā pediatrijai cauri izgājuši ārsti.
Pirms studijām rajona galvenajam ārstam jautāju, vai būšu te vajadzīga, taču, beidzot institūtu, nosūtījumu vairs nevajadzēja – paši meklējām, kur ņems pretī. Bija piedāvājums pārcelties un strādāt Priekulē, bet kaut kas nobruka. Bija arī citi varianti, bet kaut kā uz mājām vilka. Ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka paliku dzimtajā vietā.
Dakteris Mārtiņš Balodis pārcēlās dzīvot citur, un man radās vietiņa. Sākumā braucu kā feldšere uz “ātrajiem” un par pediatru uz pusslodzīti, pēc tam arī internātskolā par ārsti sāku piestrādāt. Pēc neilga laika “ātros” likvidēja, bet izveidojās ģimenes ārstu specialitāte.
Agrāk poliklīnika atradās, kur tagad Vaiņodes novada sociālā atbalsta centrs. Centrā – Raiņa ielā 1a – esam kopš 2003. gada. Pašvaldība te visu sataisīja, remontēja, biju tikai starpnieks, kas dīca: vajag šo un arī to. Ir pretimnākšana arī, ja slimnieku vajag kaut kur aizvest vai pārvest no slimnīcas.
Svešā vietā, iespējams, būtu distance. Mazā miestiņā neko nenoslēpsi. Par aizmirstām potēm zvanām, atgādinām arī, satiekot cilvēku uz ielas vai veikalā. Absolūti visus iedzīvotājus nepazīstu, jo cilvēki arī migrē. Kontakti, protams, veidojas dažādi. Kāds atceras, kā “šitik maziņa” tēvam līdzi skrēju. Pirmā skolotāja atnākusi sāka raudāt, ieraugot mani.

Darba stundas neskaita
Medmāsai nav viegli ar dakteri, kura pirmā atnāk un pēdējā aiziet. DEĀK papīri, pacientu kartītes, ko nevaru sarakstīt, runājot ar pacientu: gribas vairāk ar viņu kontaktēties. Dažreiz dokumentus ņemu līdzi uz mājām.
Centrā strādāt ir ērti, bet darba vairāk: cilvēkiem parocīgi ienākt, tikko ievajagas. Redzēti arī simulanti, bet nevienam taču nepatīk, ka aizrāda.
Papildu izmeklējumus var veikt Priekulē, analīzes reizi nedēļā nosūtām uz Centrālo laboratoriju. Liepājas slimnīcā uz izmeklējumiem jāgaida ilgi, tāpēc daudzus sūtu uz sonogrāfijām Saldū, kur privātprakse un vieglāk tikt klāt.
Pacienti man ir arī Aizvīķu pansionātā un Embūtē. Mājas vizītēs braucu galvenokārt pie bērniem; kad nepieciešams, pie gulošiem pieaugušajiem. Negribas teikt, ka Vaiņode izmirst: šogad daudz jaundzimušo, ir jaunas ģimenes. Daudzi braukā, lai strādātu Liepājā, bet dzīvot tur negrib. Sevi nevaru iedomāties lielpilsētas burzmā, arī studiju gados Rīgā sešus gadus mitinājos ar piespiešanos.
Ceļā dodos ar personīgo transportu, šoferis ir mans vīrs Igors, jo neprotu apvienot sazināšanos pa telefonu un tehniskās lietas. Ziemā reiz aizbraucu vizītē kurpītēs, nācās brist pa aizputinātu lauku, bet – nekāda vaina. Sazvanīju traktoru, atrakām ceļu – lai varētu pacientu aizvest uz slimnīcu. Tādos gadījumos pašvaldība neatsaka. Man pie rokas ir Vaiņodes karte ar lauku sētu, māju nosaukumiem, bet pamatā pēc uzvārdiem zinu, kur katrs dzīvo.

Visu laiku kāds zvana
Kad dēli auga, bija pārmetumi, ka mamma reti ir mājās. Vecākais dēls Arturs tagad studē LSPA par sporta skolotāju un treneri. Strādā Vaiņodes vidusskolā un bērnudārzā par sporta skolotāju un trenē mazos futbolistus. Vidējais Emīls mācās pirmajā kursā Liepājas tehnikumā, viņš mums garāžas cilvēks, grib kļūt par automehāniķi. Mārtiņš, tāpat kā lielais brālis, ir futbolists un vēl īsti nezina, ko nākotnē darīs.
Redzot ārsta darba aizkulises, neviens no puikām nav izteicis vēlēšanos iet manās pēdās: negribot tāpat sēdēt un rakstīt. Kāds savainojies, ērce iekodusi vai kas cits noticis, klauvē pie durvīm un nāk sētā iekšā. Un visu laiku kāds zvana. Man ir ieteikts norobežoties, izslēgt telefonu, bet nevaru.
Reiz cilvēks, kuram bija slikti, sazvanīja mani uz mobilo, bet es atrados Liepājā un ieteicu izsaukt ātro palīdzību. Ej nu iestāsti, ka neesi turpat un nevari aizbraukt!
Ģimenē mums visas brīvdienas saplānotas, pārsvarā jāpielāgojas bērnu sportiskajām aktivitātēm. Cenšamies kaut kur aizbraukt, bet tālu tikt visiem kopā nesanāk. Patīk makšķerēšana vietējos dīķīšos, arī es tā kā piedalos. Patīk pirts apmeklējumi. Uz teātra izrādēm Liepājas teātrī individuāli dodamies. Vīru varu dabūt līdzi tikai uz komēdijām.
Tirgoņu ielā pie mūsu mājas ir dārzs, siltumnīca, zāliens, puķes savam priekam. Kādreiz biju aktīva, sportoju, spēlēju basketbolu, bet pēdējā laikā kaut kā nesanāk. Pietrūkst laika un vairāk gribas mieru, jo publiskā ikdiena nogurdina. Aizbraukusi ekskursijā, pēc nedēļas saprotu, ka pietiek klejot un ļoti gribas mājās. Saucu sevi par mājas cilvēku.
Pat uz tirgu sestdienās nedodos, vīrs visu sagādā. Man patīk adīt un vēl vairāk – puzles stellēt. Iegājusi azartā, aizraujos līdz rītam. Pērku puzles ar skaistiem dabas skatiem. Lielākā bija ar diviem tūkstošiem gabaliņu. Gatavais darbs tiek salīmēts un rāmītī kalpo interjeram.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Savējā starp savējiem

Kategorijas