Sitaminstrumentu pavēlniece

2016. gada 22. jūnijs 10:42

878

Sitaminstrumentu mūziķis – šī profesija daudziem noteikti asociējas ar ceļošanu, albumu iznākšanas pasākumiem, tūrēm un nereti arī ar pamatīgu uzdzīvi. Tomēr ne vienmēr tas ir tā. Akadēmiskās mūzikas pārstāvju dzīves ritms prasa visu laiku būt formā. Tāpat svarīgi – radīt apziņu, ka uz tevi kā mūziķi var paļauties. Ko nozīmē būt mūziķim simfoniskajā orķestrī, stāsta Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) mūziķe Marta Kauliņa.

Muzikāla ģimene
Uz jautājumu, kur un kā radusies interese par mūziku, LSO mūziķe atbild: “Man ir ļoti liela ģimene. Mēs kopā esam pieci bērni. Kad biju maziņa, mums Aizputē bija māja. Es nezinu, kā mūsu vecāki to varēja izturēt – mēs visi gājām mūzikas skolā.” Pati M. Kauliņa tolaik spēlējusi flautu, māsa mācījusies spēlēt vijoli. “Es tagad vienkārši iedomājos, pēc kā tas izklausījās,” smej mūziķe. Šobrīd no visiem pieciem bērniem mūzikā aktīvi darbojas viņa un vecākais brālis, kurš spēlē klavieres.
Uz Liepāju M. Kauliņa atnākusi, kad bijis jāsāk mācīties vidusskolā. Liepāja kā turpmākās izglītošanās vieta izvēlēta tādēļ, lai būtu tuvu mājām. “Vienkāršāk tomēr ir dzīvot tuvāk mājām – kaut ko var atvest, kamēr vēl nestrādā, kamēr esi atkarīgs no vecākiem.” Ko par to, ka meita ir LSO sastāvā, saka vecāki? “Domāju, ka sākumā tas bija ļoti īpatnēji – nevaru prasīt, lai tas, kas man ir tik ļoti sirdij tuvs, patiktu arī visiem citiem. Bet es domāju, ka viņiem ir interesanti – šad tad arī atnāk uz koncertiem.”

Piecu sekunžu lēmums
Par darbu LSO M. Kauliņa saka: “Sanāca viss diezgan netīšām.” Mācoties Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolā, bijusi vēlme apgūt džeza klavieres, taču tajā laikā mūzikas skolā vēl nebija džeza nodaļas, tāpēc bijis jāizvēlas par labu kam citam. Meitenei tolaik piedāvāta vokālā nodaļa, bet tas nav šķitis gana saistoši. Kad piedāvāts spēkus izmēģināt sitaminstrumentu nodaļā, piekritusi. “Tas bija tāds piecu sekunžu lēmums.”
“Sāku mācīties sitaminstrumentus un rezultātā aizgāju uz citu pusi,” tā par sitaminstrumentu spēles izvēli pār klavierspēli saka LSO mūziķe. Tad arī nācis uzaicinājums no LSO spēlēt sitaminstrumentus dažādos projektos pret autoratlīdzību, kam M. Kauliņa labprāt piekritusi. Pēc tam sekojis konkurss uz sitaminstrumentu mūziķa vietu orķestra sastāvā, kurā tad savu spēlēt prasmi rādījusi arī viņa un ieguvusi jau pastāvīgu vietu orķestra sastāvā. Nu tajā nospēlēta jau ceturtā sezona.

Katrs ar savu personību
Taujāta par kolēģiem LSO, Marta teic: “Katrs cilvēks ir ar savu personību – pie tā ir jāpierod. Sākumā ir ļoti jāpierod, bet es nevaru sevi iedomāties citādākā vietā.” Mūziķesprāt, lielākās daļas mūziķu identitāte meklējama tieši mūzikā un, tiklīdz kāds šo identitāti cenšas ietekmēt, kaut ko aizrādot vai pārkāpjot kādu zināmu robežu, tad, protams, varot sagaidīt emocionālo sprādzienu. Visdažādāko emociju gamma esot process, kuram jāiziet cauri gandrīz katram radošam cilvēkam – bez tā nekur neiztikt. “Sākumā man bija tā – ja es kaut ko ne tā izdarīju, tad man likās, ka viss ir slikti – tik ļoti liku to kopā ar savu personību, bet tad tas kaut kā izbalansējās.”
Taujāta, vai nekad nav bijusi vēlme spēlēt mazākā sastāvā, piemēram, nodibinot grupu, mūziķe atklāj: “Man tagad vasarā būs viens projektiņš kopā ar kolēģi Reini Lapu. Tas, protams, ir daudz citādāk nekā orķestrī, jo orķestrī, aizmugurē spēlējot, nav tik liels uztraukums, bet attiecībā uz kamermūziku tas ir citādāk.”
Spēlēšana orķestrī M. Kauliņai ir sirdij ļoti tuva, un par savu skatuves vietu – atrašanos aizmugurē citiem mūziķiem – viņa vien nosmej: “Ja neatnāks sitējs uz darbu, to ļoti labi pamanīs. Ja es kaut ko nenospēlēšu, neviens cits to manā vietā neizdarīs.”

Jāmāk ar sevi darboties
Runājot par darba plusiem un mīnusiem jeb pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem, M. Kauliņai grūti tos nosaukt. Vienkārši esot lietas, ar kurām jātiek galā. Un galvenokārt – jātiek galā pašam ar sevi. “Ir jāiemācās saskarsme. Ir lietas, kuras ir jāatstāj darbā. Tu nevari personificēt cilvēku ar to, kā viņš spēlē. Man liekas, ka tas ir jebkurā profesijā – darba vide atstāj iespaidu uz personu. Gribi vai negribi – jūs jau salīmē kopā,” pārliecināta mūziķe. Par priekšrocību un mīnusu reizē M. Kauliņa nosauc vien pastāvīgo mācīšanos. “Pat tad, kad it kā ir brīvdiena, tu atnāc un vingrinies, jo ir vajadzīgas iemaņas. Uzturēt sevi muzikālā formā – tas ir galvenais darbs.”
Prieks šajā darbā noteikti esot par to, ka visu laiku ir iespēja iegūt jaunu informāciju, iepazīt cilvēkus. “Mūziķi, diriģenti vai jaundarbi, vai ieraksti – tās ir dažādas pieredzes vienmēr. Ar biežo ceļošanu un koncertiem ārpus Liepājas gan ir tā, ka pie tiem ātri pierod un tad tie vairs neizraisa tik lielu pārdzīvojumu, kā tas bijis, piemēram, pirmajās tūrēs ārpus pilsētas robežām. Kad bijām Baku, mēs no rītiem gājām staigāt pirms mēģinājuma. Tas bija ļoti foršs brauciens.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Sitaminstrumentu pavēlniece

Kategorijas