Bernātu Minhauzena mākslas šķūnis

2016. gada 22. jūnijs 10:46

1246

Vecvagaru ģimenes īpašumā “Sīpoli” Nīcā vai ik gadu top jauns objekts. Jautāti, kā to var dabūt gatavu, Ina nosaka īsi – aiz slinkuma, bet Visvaldim patīk izteikties plašāk. Arī par malkas šķūņa pārvērtībām viņš stāsta sulīgi, neskopojoties ar ēsmu no sērijas “gribi tici, gribi netici”. Ja kāds apšauba dzirdētā patiesumu, dzejniekam un publicistam nav lielāka prieka un viņš šķiļ pretī: nu, beidz, vai tad ko tādu var izdomāt?

Sev un tīkamiem cilvēkiem
Pēc pārbūves pirmās kārtas “Kursas Laiks” tiek aicināts aplūkot metamorfozes saimniecības ēkā, kur agrāk mita vistas, truši, āzis, saimnieka vājība – dzirnakmeņi un, protams, malka.
“Bohēmas laikā klīdām pa mākslinieku darbnīcām, un katrs sevi cienošs mākslinieks mēģināja uzdāvināt pa darbam. Sakrājies daudz, tāpēc radās ideja tos beidzot izstādīt. Pazīstami mākslinieki centās šo domu nokaut, sakot, ka svētki tad būs tikai vienreiz. Vajagot mainīgās ekspozīcijas.”
Izstāžu zāles “Malkas šķūnis” pirmajā stāvā apskatei tiek gatavotas nīcenieka Egila Jāņa Brūna gleznas. Vēlāk tās nomainīs saimnieka mākslas darbu kolekcija. Bet augšstāvā pirmais tiek prezentēts Visvalža draugs koktēlnieks Jānis Žīmants. Daļa viņa darbu, iespējams, paliks pastāvīgā ekspozīcijā.
Ļoti piemērots mākslas telpai, kas pretendē uz oriģinālākā malkas šķūņa titulu, ir Mārtiņa Krūmiņa darbs. Bilde Visvaldim dāvināta tikai ar noteikumu, ka tai būs Tosmares veco ķieģeļu fons. Nācies gala sienu papildināt ar komisku skursteni. Jo kamīna faktiski nebūs, dekoratīvu piesitienu dos mazītiņa cara laika krāsniņa.
“Daudzi zina, ka es un mana ģimene esam īpatnēji. Arī “Malkas šķūņa” atklāšanu rīkosim ačgārni – ne šeit, bet mākslinieka Žīmanta mājās Rucavā. Izstāžu zālīti īpaši neafišēsim un svešus neaicināsim, jo tā pamatā domāta ģimenei, draugiem un tūristiem, kuri atpūšas mūsu viesu mājās. Iedomājies, mēs ar sievu vakara saulē, kas iespīd telpā, dzeram vīnu, viņa kļūst mazliet valšķīga, bet es visu laiku tāds esmu… Alkoholu nepārdošu, bet patīkamus cilvēkus uzcienāšu.”

Gadiem skrien pakaļ aktam
V. Vecvagars novērojis, ka “Sīpolos” atpūšas lielākoties sabiedrības vidusslānis un inteliģence, tāpēc top mākslas grāmatu bibliotēka. Uzmanību piesaista kāds restaurēts galds.
“Kundze Lietuvā bija izvedamo personu sarakstā, vienīgi šo galdu, bēgot uz Latviju, ģimene ielika ratos. Lietuviešiem galds ir ļoti svarīga lieta. Otrkārt, tukšajās galda kājas tēvs ieveda zelta monētas un sudrabu. Līdz ar to Inas vecāki varēja nopirkt pirmo māju Ērgļos, pēc tam Rīgā. Māju noārdīja, jo bija jātaisa sporta laukums, un pretī iedeva dzīvoklīti. Tēvs sagaidīja Lietuvas brīvību, atgriezās un nomira uz savas zemes. Celtniecības vagoniņā, jo pēc meliorācijas un slaucēju izmitināšanas māju bija nopostījis ugunsgrēks.”
Kā vēsturiska ģimenes vērtība saglabāts rotējošs zobārstniecības krēsliņš, uz kura Ina Vecvagare trīsdesmit piecus gadus gadu sēdējusi Nīcas ambulancē.
Bet Matīsa Zavicka darbi liecinot par laikiem, kad vēl pats bijis jauns un Uldis Briedis – traks. “No Liepājas mākslinieku darbnīcām, kur vandījāmies, sevišķi patika pie Zavicka. Ne tāpēc, ka viņš bija izcils zīmētājs, bet tāpēc, ka tur bija skaistas modeles.” Vienam no aktiem dzinies pakaļ astoņus gadus, jo šī meitene savulaik ļoti patikusi. Zavickis darbiņu pārdevis citam. Pēc cīkstēšanās summa izaugusi diezgan liela, bet meitenes dēļ nav žēl.
Kāpnēm margu nebūs, brīdina saimnieks. Kam vīns svarīgāks par mākslu, lai paliek apakšā! Tikmēr pa platajām trepēm bēniņstāvā nokļuvušajiem saimnieks sev raksturīgajā manierē atklāj Žīmanta darba ideju un apjūsmo plastiku. Pēc savas pasaules uztveres, protams. “Cūku bariņš, svētais vakarēdiens vai sapulces dalībnieki? Tiek dalīta manta. Autors atstājis caurumu: ja tauta redz, viņiem jābēg. Bet šī ir samocītā mūsdienu Latvija.”
Ja vien ir pateicīgi klausītāji, Bernātu Minhauzens gatavs turpināt. Par liderīgām, dabiskā materiālā sastingušām meitenēm, savādo putnu ar vienīgās neiegūtās jaunavas ķermeni un pūķi, kurš sargā Vecvagaru podus ar sudraba naudu. Par diviem dejotājiem, kuri pagaidām sadevušies rokās, bet ar laiku viens otram pieplaks, un ierēdni, kurš tikko saņēmis kukuli un nokaunējies. Kāpēc smaida ciema gudrais? Jo viņš ir filozofs!
“Māksliniekam bija kaķis, kurš aizgāja nomirt mežā un tik ilgi rādījās sapnī, kamēr to neizgrieza kokā,” fascinējošs, satraucošs, izaicinošs šķietot šis darbiņš, kas iemieso cilvēka skumjas par zaudēto.
Nosapņotu mājas gariņu pāri Visvaldis esot uzzīmējis un parādījis draugam. Atveidoti kokā, tie kā dāvana nu atgriezušies sapņotāja bēniņos.

Romantikai un jautrībai
“Es jau nestrādāju, tikai runāju,” koķetīgi turpina “Sīpolu” saimnieks un vedina apskatīt citus veikumus. Pēdējais atpūtas namiņš starp priedēm tapis, kad mazdēls Rūdolfs opim piezvanījis, prasījis, lai uzceļ viņam būdiņu, jo vēloties vasaru pavadīt atsevišķi no saviem vecākiem, kuri pašlaik strādā Maskavā.
“Patrīcija un Rūdis tur vasarā dzīvo. No dēla mums tagad ir vēl trešais mazbērns – divus mēnešus jaunā Katrīna. Runā jau, bet vēl atsevišķu mājiņu nepieprasa. Ar desmitgadīgo Rūdolfu man ir baigā saskaņa, bet trīs gadus par viņu vecākai Patrīcijai mācu izvēlēties pareizos dzīves vīriešus. Zini stāstu par estrādīti? Vedekla ar saviem draugiem dziedātājiem nebrauca šurp svinēt Jāņus, aizbildinoties, ka nav estrādes. Beidzot piezvanīju uz Vašingtonu, teicu, ka nu ir. Laura ieradās un pie kāpas aizkustinājumā apraudājās. Viņa bija pēdējais cilvēks ģimenē, ar kuru vēl nebiju sadraudzējies, ” un atkal zem baltajām ūsiņām paslēpies zobgalīgs izaicinājums: ej nu saproti, ar cik šoreiz stāstiņš jādala!
Pablefot, izjokot, pārsteigt ar spēli vai labestīgu ēverģēlību – tas mākslinieka dvēselei gluži pa prātam. Iegalvojis sievai, ka tagad dikti izdevīgs ir slieku audzēšanas bizness, tālab vajagot būvēt slieku mājiņu. Patiesībā top noliktava.
Līdz divdesmit gadiem mīlētāji ir sentimentāli un grib naktī dejot. Ko Visvaldis? Priežu siliņā izvieto dzirnakmeņus, lai romantiķiem ir, uz kā nolikt lukturīšus.
Milzīgu dekoratīvu katlu pēc saimnieka skicēm apdarinājis metāla mākslinieks Andris Garokalns. “Atbrauc tūristu autobuss un brīnās – kur radās zupa, ja apakšā nav uguns? Saku, uz elektrības, cienītie, vārījām, un puse notic. Īstenībā citur izvārījām un šurp atnesām.”
Arvien populārāka kļūst kāzu ceremonija brīvā dabā. “Sīpolos” tam iekārtota eleganta terase pie dīķīša. “Te krēsli, kur radi raud, bet viņi vairāk skatās uz klātajiem galdiem nekā uz laimīgajiem. Cilvēka dzimums ir neizskaidrojams.” Pērn laulību ceremonijas laikā mācītājs esot ievēlies ūdenī, grūti bijis izķeselēt ārā. Vecvagars esot pārbijies un teicis ievedējiem, ka naudu neņems, bet šie samaksājuši dubultā: būšot, ko atcerēties.

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Bernātu Minhauzena mākslas šķūnis

Kategorijas