Kurš vedīs no meža vidus uz veikalu?

2016. gada 30. jūnijs 07:00

637

Kamēr Autotransporta direkcija (ATD) braukā uz novadiem, lai mēģinātu sakārtot pasažieru pārvadājumus, tikmēr policija uz ceļiem aptur skolēnu busiņu šoferus un soda par to, ka viņi uzņēmuši pensionāri. Mūspusē 50 eiro lielu sodu dabūjis kāds Aizputes novada šoferis. Kas īsti notiek un ko sakārto ATD, “Kursas Laiks” mēģināja izpētīt.

Pasažieru un kravas pārvadājumus mūsu valstī veic atbilstoši 2004. gada 20. aprīlī pieņemtajiem Ministru Kabineta noteikumiem Nr. 327. Visi, kas veic pārvadājumus ārpus šiem noteikumiem, ir nelegālie pārvadātāji, un pērn VSIA “Autotransporta direkcija” visnotaļ skaidri paziņoja, ka uzsāk cīņu ar jebkādiem nelegālajiem pārvadājumiem visās to izpausmēs. Te ir runa gan par tiem cilvēkiem, kuri privātā busiņā brauc uz Rīgu, gan par pensionāru pārvadāšanu pašvaldību skolēnu transportā, ja viņi nav iekļauti sarakstos. Norit arī transporta maršrutu apzināšana, lai tie nepārklātos un viens otram neatņemtu pasažierus. Tomēr kā jau jebkurai cīņai ir gan ieguvumi, gan nepatīkamas blaknes.

Par sodiem jau zina
Šobrīd pašvaldību šoferīši jau labi zina par Aizputes gadījumu un ne Mildu, ne Annu, ne Kārļonkuli kādā līkumā neuzņems. To sarunā ar “Kursas Laiku” apliecināja Priekules novada domes izpilddirektors Andris Razma: “Par Aizputes gadījumu zinām, un šoferiem tas pateikts, lai gan arī iepriekš neviens mūsu vadītājs nav uzņēmis nelegālus pasažierus, jo noteikumi pastāv jau sen.”
Arī citās pašvaldībās apstiprināja, ka zina par policijas pastiprināto uzmanību un šoferiem ieteikts būt prātīgiem, ja vien 50 eiro nav lieki. Starp citu, otrajā reizē policija var izrakstīt kvīti arī par 300 eiro.
Daudz skolēnu autobusu braukā pa maršrutiem, kas nepārklājas ar sabiedrisko transportu maršrutiem, un tieši šeit atklājas lielākā bēda. Transports it kā ir, bet iekšā nelaiž. Pašu novada transports – mazmeitiņa iekāpa, bet vecmāmiņa uz veikalu netiek. Piemēru Liepājas apkaimē ir pietiekami, un to atzīst arī AS “Liepājas Autobusu parks” (LAP). “Ir vietas, kur mūsu autobusi nekad nebrauks, jo tas nav rentabli,” saka “Liepājas Autobusu parka” Pārvadājumu daļas vadītāja Ildze Kržanoviča.
Ir, protams, jau vairāki risinājumi vientuļiem pensionāriem attālos nostūros. Piemēram, pensionāre var kļūt par bērnu pavadoni skolēnu busiņā, bet tad uz veikalu iznāk braukt ik dienu, bet skolēnu brīvdienās jādzīvo bez maizes. Cits padoms – pašvaldība var nodot pārvadājumus pašvaldības uzņēmumam un iekasēt nelielu maksu, bet atkal ķeza. Pašvaldība pēc būtības nav uzņēmējs.

Jāatrisina likumdevējam
“Pašvaldības ir paredzētas iedzīvotājiem un viņu vajadzībām. Mēs centīsimies vest savus novadniekus pēc maizes un pie ārsta; ja vajadzēs, tad sodus maksāšu no savas kabatas. Novada autobusi kursē maršrutos, kur sabiedriskā transporta nav, un ir absurdi, ja bērns brauc uz skolu, bet vecmāmiņa raušas uz divriteņa, lai dotos uz veikalu pēc iztikas,” pauž Pāvilostas novada domes priekšsēdētājs Uldis Kristapsons.
Arī “Liepājas Autobusu parka” izpilddirektors Māris Ārbergs “Kursas Laikam” atzina, ka attālās vietās dzīvojošu cilvēku transportēšana nav atrisināta jau likumdošanas līmenī. “Problēmas sakne ir daudz senāk vēsturē, kādēļ šodien tas viss ir pacelts gaisā. VARAM bija valsts mēroga projekts un visām pašvaldībām pirka autobusus. Nebija jau slikti, kad par nelielu līdzfinansējumu saņēma transportlīdzekļus, bet sekas mēs redzam šodien. Reāli autobusus ir jāsāk apkopt pēc kāda laika, tie bojājas un remontu izdevumi ik gadu aug. Šoferiem darbs ir rītā un vakarā – arī problēma. Iespējams, šis pats pašvaldības šoferis aizved bērnus ekskursijās, bet noslodzes viņam nav. Vienā otrā pašvaldībā, ne Liepājas pusē, tas ir pārvērties par regulāru bezmaksas pakalpojumu. Tas nav īsti pareizi. Jau sākotnēji vajadzēja visu risināt citādāk. Tagad ir jāizšķir tās vietas, kur nekad nebūs regulārie pasažieru pārvadājumi un kur tādi ir, bet paralēli notiek arī pārvadājumi ar pašvaldību transportu. Patlaban šeit trūkst regulējuma, jo nav loģiski, ka bērni var braukt ar skolas autobusu, bet skolas apkopējai, piemēram, ir jānāk pieci kilometri līdz ceļam, kur brauc sabiedriskais transports,” uz likumdošanas trūkumu norāda M. Ārbergs.
Starp citu, Pāvilostas novads nupat noslēdzis līgumu ar “Liepājas Autobusu parku” par savu sešu autobusu apkopi uzņēmuma servisā, kas uzskatāmi parāda, ka profesionāļi pārvadājumos var piedāvāt lētāku pakalpojumu.
Uz likumdošanas trūkumu norāda arī Kurzemes plānošanas reģiona Sabiedriskā transporta nodaļas maršrutu plānotājs Indulis Ozoliņš: “To, ka konkrēto pensionāru vajadzētu vest, saprot visi. Analizējot problēmu, atsevišķie pensionāri saplūst vienā bezpersoniskā masā un kļūst par pasažieriem. Uzreiz ir cita pieeja! Parādās jautājums, vai pašvaldībām būtu jāiejaucas pasažieru pārvadājumu tirgū un tamlīdzīgi, bet pensionārei ceļa galā tikmēr jāgaida!”

Mīts par uzņēmumu peļņu
Dažādās sarunās gan ar iedzīvotājiem, gan pašvaldībās parādās, ka pie vainas privātie pārvadātāji, kuri dzenoties pēc papildu peļņas un tādēļ mēģina atrast jaunus pasažierus. Patiesībā liela daļa pasažieru pārvadājumu tiek dotēti un pašreizējās sakārtošanas iniciatore ir valsts ATD personā.
“Esam informēti par ATD sarunām ar pašvaldībām, jo regulāro maršrutu tīkls ir tas, ko mēs piedāvājam. Bieži vien ir tā, ka regulārais autobuss brauc pa priekšu, bet tantes gaida pašvaldības skolēnu autobusu, lai aizbrauktu par velti, un šajā gadījumā tiek kropļots tirgus. Parastos autobusus dotē, tiem nav pasažieru, un beigās reisu var likvidēt. Esam arī pateikuši, ka skolēni var mūsu maršrutos braukt. Saprotams, ka no vecuma, kad viņam vairs nav nepieciešams pavadītājs. Runa te patiesībā ir par valsts un pašvaldības līdzekļu dubultu tērēšanu vienam mērķim, ne tik daudz par mūsu peļņu, jo ļoti daudzi maršruti tiek dotēti un ir tikai dabīgi, ka valsts mēģina racionālāk tērēt nodokļu naudu,” uzsver uzņēmuma “Liepājas Autobusu parks” pārstāve I. Kržanoviča.
No otras puses, pašvaldības ik gadu pērk jaunus autobusus un ne par mata tiesu negrasās samazināt pārvadājumu apjomu. Par to liecina gan Rucavā, gan Priekulē iepirktie autobusi, gan gaidāmie iepirkumi citos novados šim pašam mērķim.
“Pašvaldības visu laiku grēko, sludinot iepirkumus līdz 42 tūkstošiem eiro, kur nav īsti jānorāda, kur ar šo autobusu brauks un cik daudz. Tālākās problēmas tikai seko. Ir jātaisa iepirkumi par degvielu, par remontiem, par apkopēm, šoferis jāmeklē un citas bēdas. Ķēdīte te ir gara, un tiem, kas nodarbojas ar pārvadājumiem profesionāli, tas ir daudz vienkāršāk un bieži vien arī lētāk,” uz iespēju tērēt nodokļu naudu racionālāk norāda M. Ārbergs.

Tukšu gaisu nepārvadās
ATD sabiedrisko attiecību speciāliste Zane Plone “Kursas Laikam” institūcijas pēdējā gada aktivitātes skaidroja ar tās nolūku sakārtot pasažieru pārvadājumu nozari. “Lai uzlabotu maršrutu tīkla efektivitāti un rentabilitāti, ATD regulāri tiekas ar pārvadātājiem un pašvaldībām. Tikšanās laikā tiek spriests par sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanu maršrutos, kuros brauc vien daži pasažieri mēnesī; tiek spriests par nepieciešamajām izmaiņās minētajos maršrutos, lai padarītu tos pasažieriem pievilcīgākus,” sacīja Z. Plone. Tiek veidots vienots maršrutu tīkls, kuru uzklājot uz kartes, būtu pilnīgi skaidrs, kur nauda tiek tērēta divkārt. “Mūsu mērķis ir novērst maršrutu dublēšanos un veicināt sadarbību starp pašvaldībām un valsti, veidojot optimālu pārvadājumu sistēmu. Ilgtermiņā tukša gaisa pārvadājums netiks uzturēts, tādēļ vietās, kur maršruti dublējas un kur skolēnu autobuss uzņem arī pieaugušos, kā rezultātā samazinās pasažieru skaits sabiedriskajā transportā, mēs būsim spiesti izvērtēt atsevišķu maršrutu vai reisu turpmāku saglabāšanu,” uzsvēra speciāliste.
ATD līdz jūlija beigām plāno aktīvi organizēt tikšanās ar pašvaldībām visā Latvijā, kur skolēnu pārvadājumi pārklājas ar sabiedrisko transportu, lai spriestu par iespēju tos apvienot. Vasarā paredzēts sniegt priekšlikumus izvērtēšanai Sabiedriskā transporta padomē, lai līdz septembrim varētu pārņemt tos skolēnu maršrutus, kas dublējas ar reģionālajiem maršrutiem, ar piebildi, kur tas iespējams. Var vien piebilst, ka Liepājas pusē vairumā gadījumu sarunas beigušās bez plānotā rezultāta, jo visur bērniem nepieciešami pavadītāji.
“Pašvaldību autobusi nereti uzņem pieaugušos, kā rezultātā regulārā pārvadātāja reisi ir tukši. Šādos gadījumos mēs plānojam mainīt reisu izpildes laiku vai tos slēgt,” uzsvēra Z. Plone. Tajā pašā laikā skolēnu autobusu funkciju ATD atzīst, jo ir vietas, kur sabiedriskā transporta nav bijis un nebūs.

Abonements un taksometri
Par vientuļā pensionāra problēmu jau šobrīd domā arī ATD. Pastāv ideja par jaunu pakalpojuma veidu – transports pēc pasūtījuma. “Tas nebūs valsts dotēts taksometrs, bet kopējā maršrutu tīklā integrēts transports, kas kursēs atbilstoši pasažieru vajadzībām, kur nav noturīgas pasažieru plūsmas,” stāsta Z. Plone. Tā kā vēl notiek izstrāde, tad izskatot dažādus variantus, tostarp – reiss pēc pieprasījuma un galapunkts pēc pieprasījuma. Šādos reisos plānots izmantot vieglos automobiļus. Būtībā tas izskatās pēc taksometra vientuļam pensionāram, ko sauc par transportu pēc pasūtījuma. Pagaidām par cenu neviens nerunā, skaidrs tikai, ka valsts nedotēs.
Daudz reālāka lieta ir jau ieviestās abonementa biļetes, kas pastāvīgiem braucējiem braukāšanu padara pieejamāku, kā arī vienotās biļetes, kuras parādīsies drīzumā. Vienotās biļetes, kas apvieno vilcienu un autobusu maršrutus, Liepājas pusei nav aktuālas.
“Abonementa biļetes šobrīd ir pieejamas 329 reģionālās nozīmes maršrutos, un maijā tās iegādājās gandrīz 2700 pasažieru. Mēs aicinām pasažierus informēt mūs par maršrutiem, kuros nepieciešams tās ieviest, lai minēto maršrutu skaitu varētu palielināt,” vēstī Z. Plone.

Lauku skolas – rosības cēlonis
Pārlūkojot visu pušu argumentus, netop skaidrs, kādēļ šobrīd ATD tā sarosījusies. Ne velti M. Ārbergs norāda uz to, ka problēma ir sena un daudzpusīga, kur vienkāršu atbilžu nemaz nav. Tātad varēja par maršrutiem gudrot jau pirms desmit gadiem, tomēr tas nebija vajadzīgs, jo visas puses bija daudzmaz apmierinātas un patiesībā arī šodien vēl ir. Galvenā problēma ir tuvākajā nākotnē. 2015. gada 9. decembrī Saeimā ir laists klajā Ilgtspējīgas attīstības komisijas lēmums “Par uzdevumiem, kas veicami, lai nodrošinātu kvalitatīva vispārējās izglītības iestāžu tīkla izveidošanu un risinātu ar izglītojamo telpisko mobilitāti saistītās problēmas”. Šo lēmumu Saeima akceptēja savā paziņojumā un jau šā gada 31. decembrī prasa atskaitīties.
Dokuments ir visnotaļ apjomīgs, un katrs var mēģināt iepazīties pats, kas un kādēļ. Tā galvenā doma ir, ka pārvadātājiem ir jābūt gataviem nogādāt bērnus uz lielākiem centriem mācīties. Tātad pašreizējais satraukums par vientuļo tantiņu uz lauku ceļa patiesībā ir mazākā bēda, jo valsts kopumā gatavojas lauku skolu klašu skaita samazināšanai vai likvidācijai, tikai ar paziņojumiem par to apkārt neskraida, jo lēmums nav populārs. Starp citu, šajā pašā lēmumā ir paredzēts izveidot kārtību, kādos gadījumos pieaugušos skolēnu autobusos varēs pārvadāt. Pie tā jāstrādā Latvijas Pašvaldību savienībai, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai un ATD kopīgi. Tas, vai risinājums radīsies, tālāk atkarīgs no pieminēto organizāciju sadarbības.

No Rīgas citādi redz
“Mēs esam tie, kuri apkopo un pēc vienotas sistēmas izveido reģiona skolēnu maršrutu datubāzi. Uzreiz jāsaka, ka neesam īpaši aktīvi par katru cenu pārņemt kādus maršrutus no pašvaldībām, iepriekš kārtīgi neapsverot visus “par” un “pret”,” “Kursas Laikam” saka I. Ozoliņš, Kurzemes plānošanas reģiona maršrutu tīkla plānotājs.
Nereti tiekot pārspīlēta maršrutu dublēšanās. “Kāds ir ievērojis, ka pa lielceļu, kur kursē satiksmes autobuss, vienlaikus brauc skolēnu autobuss, un nu mēģina apvienot, bet pārsvarā gadījumu tā nebūt nav dublēšanās. Skolēnu autobuss parasti met īsākas vai garākas cilpas pa maziem pašvaldības celiņiem abās lielceļa pusēs. Iespējams, viņš tāpat dodas no punkta A uz B kā sabiedriskais transports, tikai viens veic 20 kilometrus, otrs – 40. Tāpēc šie maršruti nav savienojami vienā, jo citi pasažieri, vizinoties līkumu līkumus, tā vietā, lai nokļūtu pa īsāko ceļu no punkta A punktā B, turpmāk šādu maršrutu vairs neizvēlēsies,” stāsta I. Ozoliņš.
Tajā pašā laikā jau šobrīd Grobiņas novadā trīs skolēnu maršrutos varētu braukt sabiedriskā transporta autobusi. Par Grobiņas novadu pozitīvi izsakās arī M. Ārbergs, jo pilsēta ir netālu no LAP galvenās bāzes, pieļaujot arī papildu risinājumus skolēnu pārvadāšanai. Saskarsmes punkti rasti arī Rucavas un Priekules pusē, tomēr tie nav tieši saistīti ar skolēnu pārvadāšanu. I. Ozoliņš atzīst, ka galvenā problēma visās vietās ir mazie bērni, kuri nevar braukt bez pavadītāja.
“Tāpat papildu neērtības ir variantā, kad kādu no maršruta posmiem aizstāj ar sabiedrisko transportu. Piemēram, Rucavas novada bērni tiek vesti uz Nīcas vidusskolu, bet ir nepieciešama pārsēšanās Rucavas centrā, nedaudz mainot esoša maršruta kustības grafiku. Pašvaldība viņus no visurienes saved uz centru, un tad visi kāpj satiksmes autobusā. Mērķis taču nav kaut ko padarīt neērtāku,” smejas I. Ozoliņš.
Viņš arī norāda uz cilvēku ieradumiem, kas spēlē būtisku lomu un nereti traucē izmaiņām. “Tie, kuri pieraduši pie skolēnu autobusa, bērnus sabiedriskajā transportā negribēs laist, jo patiešām ir daudz priekšrocību un lielāka uzticība. Savukārt mēneša biļešu izmantošana sabiedriskajā transportā pašvaldībām izmaksā daudz mazāk nekā savs autobuss un tie, kuri pieraduši braukt ar sabiedrisko autobusu, nemaz neraujas pēc skolēnu busiņa.”
Nākotnes normatīvajiem aktiem jānosaka vēl dažas lietas. “Sagaidāms, ka normatīvs deklarēs, cik tālu skolēns var iet līdz autobusam un kad viņam jābrauc pakaļ. Arī vizināt pa pagastu bezjēdzīgi ilgi bērnu nevarēs. Iespējams, ka tā būs stunda, varbūt lielāks laiks. Daudz kas vēl ir apspriešanas līmenī, un, kā visi normatīvi iedzīvosies, grūti prognozēt,” stāsta I. Ozoliņš.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kurš vedīs no meža vidus uz veikalu?

Kategorijas