Veido stropu kolekciju

2016. gada 30. jūnijs 07:00

2941

“Saulainās dienās esmu pie savām verdzenēm. Kad nav vēja, pieņemu dzemdības,” nosmej Linards Ozols un jau nopietnāk piebilst, ka nav skaidrs, kurš kuram kalpo: bites viņam vai viņš bitēm.
“Drusku apmācījos pie viena biškopja Cīravā un sāku ar diviem saņemtiem spietiem. Pirms tam šofera darbu cukurfabrikā pametu kā galīgs invalīds, pat kinoteātrī nespēju nosēdēt: tik ļoti mugura sāpēja!” Darbošanās ar bitēm veselību krietni uzlabojusi, bet īstais iemesls, kāpēc “Kursas Laiks” tiek uzaicināts uz Durbes novada Tadaiķu pagasta bioloģisko saimniecību “Dimanti”, ir topošā bišu stropu kolekcija.
Uz katra skapīša ir reģistrētā ganāmpulka un vairāk nekā simts saimju kārtas numuriņš. Daļa no tām atrodas Embūtes pagasta “Sīpolos”, kur īpašumu iegādājies viņa dēls Gatis Ozols.
Bioloģiskajā zemnieku saimniecībā pēc iespējas maz iejaucas dabas procesos – zāle tiek pļauta pēc nektāraugu noziedēšanas, mālainā zeme neliedz vadziņās braši augt kartupeļiem un zemenēm. Ķīmija netiek lietota, vienīgais mēslojums ir biogāzes ražošanas atlikums – digestāts.
“Redzat, te apkārt nav sētu rapšu, kukurūzas vai labības lauku. Tīru medu cenšos iegūt no nektāraugiem – baltā un bastarda āboliņa. Bišu amoliņš ziemā mēdz izsalt, bet arī no suņuburkšķiem bite prot medu ievākt.”
Linards sūrojas par stirnām, kas apskādē augļu kokus, toties viņu priecē meža zemenītes, avenes, kociņi, kas paši iesējušies ar vēju un putnu gādību. Augstu jācilā, lai tos nenobradātu.

Bite pufaiku nevalkā
L. Ozola interese par čaklajām medus vācējām aizsākusies pirms aptuveni divdesmit gadiem, kad viņš Durbes pusē pieprasījis zemi lietošanā un pēc tam trīsdesmit hektārus izpircis. “Lai saņemtu atbalstu, pēc Eiropas standartiem tik daudz platības aptuveni vajag priekš simts saimēm.” Pa ceļam uz stropu kolekcijas vecāko daļu dravnieks, kurš pats nodarbojas ar bišu mājiņu izgatavošanu, rāda tipisku Latvijas guļstropu, kurā var turēt līdz trim nelielām saimītēm. Pirmos paštaisītos bišu mājokļus saimnieks pielīdzina vienistabas dzīvoklītim ar virtuvi un tualeti vienā telpā. Pakāpeniski uzlaboti un paplašināti, pavērsti ar ejām uz bitēm tīkamo dienvidrītu pusi, tie novietoti uz lielas piekabes – lai vajadzības gadījumā nogādātu līdz griķu laukiem dēla saimniecībā.
Muzeja eksponāti tiek meklēti pa visu Latviju. Par kādu cienījama vecuma stropu gan vairs atgādina tikai jumtiņš ar izgatavošanas gada skaitli “1956”, savukārt no Grobiņas atvestā skapīša dzimšanas datus var tikai nojaust. Metāla restīte skrejai likta priekšā, lai bites varētu brīvi staigāt, bet peles netiktu iekšā.
Kad ienākusi prātā doma veidot stropus no koka bluķiem, materiāls gādāts no malu malām. Apjomīgas gobas resnākos zarus pirms piecpadsmit gadiem izdevies dabūt Karostā, citi atceļojuši no Vaiņodes sanatorijas apkārtnes. Aptuveni septiņsimt gadus senajā kokā vīdējušas atrastas gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara šķembas.
“Bluķī ar kaltu izkalu caurumu, bet darbs māca meistaru. Bluķis izrādījās par zemu, nācās paaugstināt: bites varēja dzīvot, bet nebija, kur ienest medu. Savukārt, ja bluķim nepietiekošs apkārtmērs, stāvstropā bez “eiroremonta” ir par aukstu. Bites pufaiku nelieto, tāpēc ieliku siltinājumu. Bluķī bez siltinājuma bites var dzīvot, bet ziemā saime nosaltu. Stropu jumti veidoti no metāla, šindeļiem, ozola dēlīšiem, ka tik nelaiž cauri lietu! Apakšā var palikt linoleju.”
Mūsu senči stropiem esot izmantojuši resnas liepas, apses stumbru, jo šie koki ir poraināki, mīkstāki un var siltumu saturēt. Turpretī goba un ozols ir cieti, salst cauri.
Lai jaunos kociņus nepostītu meža iemītnieki, teritorija norobežota ar drāšu žogu, bet bišu dravu no asā ziemeļu vēja sargā egļu audze. “Pērn ziemelis pūta līdz pat 7. jūnijam un dažas saimes gāja bojā. Sievietei bumbierenēs vīrietis klāt netiek. Tāpat arī bišu mātes aukstuma dēļ nevarēja izlidot apsēkloties un saražot bērnus,” pajoko dabas ritmu vērotājs.

Saprot saimes valodu
Kolekcijas vecākajā daļā skatāms no Dinsdurbes parka atvests retums. Zāģējot nokaltušu gobu, izrādījies, ka dobumā dzīvojušas bites, peles un putniņi. Kurš pirmais ieņēmis teritoriju, tas tajā vasarā arī dzīvojis.
Senāk latviešu zemniekam no katra bluķa bija jānodod muižkungam spainis medus, pārējo drīkstēja paturēt, zina bišu pazinējs.
Lai parādītu, kā vākts viršu medus 18. gadsimta vidū, viņš restaurējis literatūrā uzietu interesantu ideju. Senos laikos strops ticis veidots no kārkliem un vāciņš, kas atgādina Ivana Bargā cepuri, pīts no rudzu salmiem kā meitenes bize un apsmērēts ar māliem. Linards jumtiņu darinājis no resnām virvēm. Lineburgas apgabala virsājos tādus lieto vēl šodien, jo viršu medus nepakļaujas centrifūgai. Šūnas liek presē.
Bitenieks iemanījies spietu ķeršanā un skaidri atceras dienu, kad tas noticis pirmoreiz: “Cienītā man piezvanīja, sakot, ka divos ozolos vienlaikus sanēdami nāk iekšā bišu spieti. Šogad pirmā saime dravā ienāca 20. maijā. Tā pašlaik apdzīvo ar šķērssieniņu norobežotu skapīša daļu, jo bitēm nevajag lielāku telpu, nekā viņas spēj apsildīt.”
Kaimiņu bites noķert esot gandrīz nereāli. Kā sunim, lapsai un vilkam, arī bitei ir smalka oža, kas ziedu smaržu ļauj sajust pat pret vēju. Pa lanku lidojot, viņa saož arī citu bišu smaržu un lido ar līkumu: katrs taču meklē brīvu vietu.
Biškopības grāmatās aprakstīti medus vācēju instinkti, bet zinātnieki pierādījuši, ka bitēm ir arī sava saziņas valoda. “Desmit metru gara spieta priekšgalu nevaru noķert. Metu gaisā zemi no kurmju rakuma, trāpot astē. Priekšējās bites saprot, ka notiek nosēšanās, palido gabalu, atgriežas un visas nolaižas. Ja nebūtu saziņas, tā nenotiktu! Jauno vietu parasti izvēlas izlūki, bet varu piespiest nosēsties, brucinot izkapti vai strādājot ar fleksi. Tikko asa skaņa pārsit viņu frekvenci, bites nosēžas.”
Bišu valodu pierādot arī tas, ka jauns spiets vai uz citu vietu pārceļams atdalenis, pa solim tuvināts pamata saimei, pamazām ar to apvienojas. Linards reiz iekrāsojis bites spārniņus ar baltu krāsu un aizvedis divus kilometrus tālāk. Tik tikko paspējis atgriezties, kad lidone, orientējoties pēc magnētiskajiem laukiem, bijusi atpakaļ pie sava skapīša. Bet piecu kilometru attālumā izspietojušās bites “izslēdz” lokatoru jeb kompasu un paliek jaunajā vietā.

Vēsture blakus mūsdienām
“Dimantos” pamazām top dzīvojamā māja, kur būšot vieta arī vēsturiskiem bišu lietu muzeja eksponātiem. Tāpēc senu medus sviedi koka baļļā, ko Linards sauc par zelta vērtu mantu, pagaidām apskatīt nevar. Tāpat kā Sēlijas pusē atrasto muciņu no biezas bērza tāss, kura pēc cālīšu izperināšanas izmantota kā spiestuve. Toties papriecāties var par nelielā dravā kalpojušo saules vaska kausētavu.
Pa ceļam uz dravas mūsdienīgo daļu, kur vidēji vienā saimē dzīvo līdz deviņdesmit tūkstošiem čaklo radībiņu, apskatāma arī uzparikte, kas lietota pagājušā gadsimta 20. gados, kad Latvijā medus sviedes bija retums. Cilvēki izkurinājuši pirti, rāmīšus salikuši īpašā kastē, un medutiņš dabiskā veidā satecējis apakšā novietotā koka abrā.
Cīravā atrasts pussabrucis bišu mājas jumtiņš, taisīts apmēram 50. gados – kad izvestie latvieši atgriezās no Sibīrijas.
Ar digitālā termometra palīdzību dravnieks seko klimatam stropā. Normālā ziemā kamolā ir līdz piecpadsmit grādu; kad saime sāk paplašināties, temperatūra stropā ceļas. Pēc temperatūras celšanās tempa Linards aptuveni zina, kāda būs nākamā vasara: “Ja sāk ražot bērnus uz Ziemassvētkiem, būs “septiņi gulētāji”. Jūnijā izspietojusī jaunā saime pa vienu mēnesi nevar sev savākt barību. Šogad sāka perot aprīlī, tātad vasaras beigām jābūt labām.”
Ekoloģiskajā saimniecībā bites nepiebaro, bet gan atstāj tām daļu pašu vākuma. Arī pārējās darbības organizētas mednesēm draudzīgā veidā. “Aptuveni trīs tonnas sešsimt kilogrami tiek atstāti bišu iztikšanai ziemā. Gadā saražoju līdz sešdesmit kilogramiem tīra vaska, ko pārtaisu šūnās un lieku atpakaļ bitēm. Bet te man ir prauli, ko izmantoju papīra vai benzīna vietā. Nepaspēju kombinezonu uzģērbt, kad jau dūmu kanna strādā.”

Dabā nav nejaušību
Vērojot un ieklausoties dabā, L. Ozols secina: “Viss tajā ir izsvērts kā uz mikrosvariņiem. Nav lieks ne vējš, ne saule, ne ūdens. Arī smilts un zelts ir pareizās attiecībās, lai dzīvība uz planēta eksistētu. Kāpēc bites dažreiz nospieto līdz ar zemi, bet citkārt augstu koku galotnē? Pirms diviem gadiem 1. augustā bija 30 grādu karstums un es ar elektriķa kāpšļiem kāpu piecpadsmit metrus ozolā. Vēsā dienā bišu spiets būs zemu, jo neviena radība negrib sevi pakļaut iznīcībai. Priedes čiekurs, sākot sildīt pavasara saulītei, atveras, un sausā sēkliņa kā propellers krīt sniegā, lai mitrumā uzbriestu un varētu sākt dīgt. Adatiņa uz augšu un gara sakne lejup – tikai tā var izdzīvot smiltājā.”
Uzrodoties šeit bitēm, sākušas augt liepas, piefiksējis Linards. Liepu lapām karstā laikā ir uzsvīdums, bitei to vācot, pielīp pie kājiņām liepu sēkliņa, kas atnesta sāk augt.
Uzklājot virs stropa sietiņu, tiek pie ļoti vērtīgā propolisa, ar ko bitītes aizlīmē spraudziņas un šķirbiņas. Cilvēkam propoliss spirtā kliedē pumpas, izsitumus, augoņus un asins sastrēgumus. Ja daudzas slimības ārstētu ar propolisu, nevis ar skalpeli, daudzi cilvēki staigātu uz abām kājām, pārliecināts dravnieks.
Interesanta ir Linarda izveidotā bišu dzirdinātava. No mucai pievienota krāna ūdens strūkliņa nokļūst uz slīpa dēļa, kurā iegrebtas zigzaga līnijas – lai valgme ātri neiztvaikotu. “Cilvēki saka, ka te dzīvoju kā Dieva ausī. Dabiskais dzīvesveids dod mieru sirdij un labumu veselībai. No tā, kas izaug, nav, ko uz tirgu aizvest, bet pašam un mazbērniem pietiek. Netrīcu par naudu, tā nav svarīgākā.”

+ 19

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Veido stropu kolekciju

Kategorijas