480 kilometru patiesas sirsnības

2016. gada 30. jūnijs 07:00

280

Žurnālists un rakstnieks Mārtiņš Barkovskis ir dedzīgs Spānijas pavalsts Katalonijas neatkarības idejas atbalstītājs. Šopavasar viņš devās uz Kataloniju, lai kājām veiktu attālumu, kurā iedzīvoji pirms trīs gadiem sadevās rokās līdzīgi kā mēs “Baltijas ceļā”. Mārtiņš Barkovskis Latvijā plašāk zināms ar pseidonīmu Otto Ozols, un ar šo vārdu nu viņu atpazīst arī Katalonijā.
Otto stāsta, ka Katalonijas valstiskumam ir dziļas saknes – tai vienai no pirmajām Eiropā un pasaulē bijis savs parlaments un karogs. Leģenda vēsta, ka, karalim mirstot, pēcteči vaicājuši, lai atstāj karogu, zem kura cīnīties tālāk. Karalis teicis, lai iemērc četrus pirkstus viņa brūcē un novelk pa dzeltenu vairogu.
1714. gadā Kataloniju okupēja Spānija. Kataloņi par savas valsts sirdi saucot Monseratas klosteri, tā bijusi viena no pēdējām vietām, kurā apspiestības laikā saglabātas kultūras liecības. Dziedātājam Žozē Karerasam vārds bijis jānomaina uz spānisko Hosē, ar ko viņu pazīst pasaulē. Daudzi kataloņi emigrējuši uz Franciju, Lielbritāniju un citām valstīm.
Otto min izcilus kataloņus, kurus zina visā pasaulē – arhitekts Antonio Gaudi, mākslinieks Salvadors Dalī, gleznotājs Žans Miro. Barselonā dzīvojis un iedvesmojies gleznotājs Pablo Pikaso. Šajā zemē strādājis rakstnieks Džordžs Orvels.

Pirmie simti – sīkums
2013. gada 11. septembrī 1,6 miljoni cilvēku sadevās rokās 480 kilometru dzīvā ķēdē cauri visai Katalonijai. Gluži kā mēs “Baltijas ceļā”, atgādina Otto. Lai sadotos rokās, būtu pieticis ar 400 tūkstošiem. “Kad es uzzināju šo skaitli, tad sapratu, ka tie nav atsevišķi separātisti, kas klaigā, bet patiesa tautas kustība. Cilvēkos bija cerības un sapņi par brīvību un neatkarību, kas mums šobrīd jau liekas pašsaprotami, bet viņi par to vēl tikai sapņo.”
“Nolēmu izrādīt savu atbalstu kataloņiem, noejot ar kājām visu “Katalonijas ceļu” – no sākuma līdz beigām. Tas man ir arī sirds parāds, jo tālajā 1989. gadā, kad mēs, baltieši, sadevāmies rokās, tad pasaules lielvalstīm bija dziļi vienalga par mūsu neatkarības centieniem.”
Plānojis katru dienu veikt 25–30 kilometrus un vienu dienu pavadīt Barselonā. Bijis gatavs nakšņot arī bez ērtībām. Par ieceri pavēstījis saviem kataloņu draugiem un nedēļu pirms izlidošanas elektroniski saņēmis tabulu ar precīzi sadalītu maršrutu, norādītiem ceļiem un cilvēku vārdiem, kuri viņu ne tikai izmitinās, bet arī pavadīs. Otto atzīst, ka pret to izturējies “latviski bezatbildīgi” un īsti nav noticējis.
Aizlidojis uz Barselonu un autobusā uz ceļa sākumpunktu internetā pamanījis, ka ziņa par viņa ierašanos strauji izplatās sociālajos tīklos. Ceļojuma sākumpunktā sagaidījis vietējais iedzīvotājs Francisks, izguldījis un no rīta aizvedis uz oriģinālo ceļa sākumu ārpus pilsētas, ieteicis iet gar apelsīnu dārziem. “Skatos ceļa zīmes – Taragona nieka 106 kilometri, Barselona 200 kilometru. Kas tas latvietim – tīrais sīkums!” Laimīgs devies uz priekšu – ceļš tāds, ka var valsi dejot, maigi šalc Vidusjūra, otrā pusē kalni. “Jūtu, ka šis gājiens būs tīrā izprieca.” Pirmos desmit kilometrus nogājis kā septītajās debesīs, vien mugursoma šķitusi arvien smagāka.

Daudzviet priekšā žurnālisti
Brauc garām mašīna, signalizē, un šoferis sauc: “Hei, Otto!” Pietur, piedāvā alu un vēlas kopā nofotografēties. “Tikai vakarā uzzināju, ka šī bilde “Tviterī” jau apgājusi visu Kataloniju.” Jaunais paziņa Alberts piedāvājis aizvest uz tuvāko pilsētu, bet Otto nav atkāpies no apņemšanās iet kājām, un sarunājuši tikšanos pilsētā. Tur Alberts viņu aizvedis uz radinieku restorānu, bet pēc brīža klāt žurnālistu brigāde. Pēc 10 kilometriem citā pilsētiņā atkal sagaidījusi cilvēku grupa. “Ar šiem cilvēkiem sajutos kā Atmodas laikā, viņiem bija pārliecība, ka reiz būs neatkarīgi. Viņi nāca pretī vienam dullam latviešu mugursomniekam tāpēc, ka tas atnācis viņus atbalstīt.” Tuvojoties tiltam pār Ebro, pamanījis cilvēku pūlīti – izrādās, tur sarīkota liela preses konference ar televīzijas un pilsētas vadības piedalīšanos. Viens no Otto pamatmērķiem bijis stāstīt par savu valsti, tās vēsturi un neatkarības atgūšanu.
Līdzīgu uzņemšanu Otto pieredzējis katrā pilsētā, kurai cauri vijās viņa maršruts. Pieņemšanā Katalonijas parlamentā noderējis līdzi paņemtais baltais krekls. Visos ceļa posmos sagaidījis un pavadījis vismaz viens vietējais entuziasts, un tas nekas, ka dažs nav pratis angļu valodu. “Nezinu citu cilvēku, kam būtu laimējies katru dienu satikt cilvēkus, kas priecīgi tevi redzēt un sagaida no visas sirds. Un runa ir par vienkāršiem cilvēkiem.”

Latvieši ir visur
Kataloņi ļoti rūpējoties par dabu. Kāds no pavadoņiem ļoti sapīcis, kad 30 kilometru garā posmā divās vietās ieraudzījis un pacēlis nomestu papīru.
Ceļā Otto tvēris apkārtējos iespaidus. Pa ceļam ielavījies kādā apelsīnu dārzā un paņēmis uz zemes nokritušu augli. Garšojis lieliski! Vērojis Vidusjūru, kuras klinšainie krasti mijas ar garām pludmalēm. Krastā sabūvētas krievu miljonāru mājas, kurās paši nedzīvo.
Otto turpinājis smaidīt arī tad, kad uznācis lietus un pūtis stiprs vējš. Caurcaurēm izmircis un konstatējis, ka pa klinšaino ceļu pieveicis 43 kilometrus. “Ne cepts, ne vārīts” nākamajā dienā nolēmis gājienu sākt stundu vēlāk, bet izrādījies, ka pavadoņi jau gaida no pulksten 10, kā iepriekš paredzēts.
“Man bija stereotips par dienvideiropiešiem, ka viņi ir neprecīzi – var atnākt ar stundas vai divu nokavēšanos,” atklāj Otto. Ar izbrīnu konstatējis, ka uz kataloņiem tas neattiecas. Izrādās, ka vietējie nolēmuši Otto pavadīt visu ceļu – viņš kā stafetē nodots no vienas grupas nākamajai. Piemēram, 76 gadus vecais Žuzepe soļojis žirgtāk un enerģiskāk nekā latvietis.
Eskalugas pilsētā sarīkots īpašs latviešu vakars. Lai pierādītu, ka “latvieši var visu”, Otto ēdis sagatavotos gliemežus. Sajūsmā gan nav bijis.
Kādā nomaļā ceļa posmā Otto piedzīvojis savas grāmatas virsraksta “Latvieši ir visur” patiesumu. No pretī braucošās riteņbraucēju grupas pēkšņi viens sabremzējis un pārsteigts lūkojies uz Otto. “Kādā sakarā tev Latvijas karogs?” viņš izdvesis.

Mācās iet ar karogu
Īpašs stāsts Otto ir par karogiem. Un brīžiem, kad “acis slapjas”. “Karsts, saule, esam nekurienes vidū, bet pēkšņi pie apvāršņa redzu – plīvo karogi. Domāju, vai tik neesmu saulē pārkarsis. Bet karogi nāk arvien tuvāk, sagaidītājiem līdzi suņi un bērni.”
Citreiz pēc pusdienām uz ielas ieraudzījis pulciņu ar Latvijas karogu. “Kas tad tas – mans karogs taču somā?” Nevarot internetā nopirkt Latvijas karogu, Žuzepes ģimene izzinājuši tā proporcijas, krāsu un uzšuvuši paši. To Otto kā suvenīru pārvedis mājās.
Sākumā ceļotājs savas valsts karogu no mugursomas izņēmis tikai fotografēšanās brīžos, bet ceļa lielākajā daļā, iedvesmojies no kataloņu parauga, nesis to visu laiku, piestiprinātu pie mugursomas. “Mācījos no kataloņiem, kā ar godu nest savu karogu.”
Kataloņu karogs plīvojis arī zvejnieka laivā Vidusjūrā, un Otto ieskatījies, ka tam līdzās vēl otrs – Latvijas. Zvejnieks tādā veidā signalizējis, ka zina – pa krastu iet latvietis. “Reizēm bija tā, ka Latvijas karogu apkārt bija vairāk nekā vietējo,” aizkustināts saka Katalonijas viesis.
Uzlīmes Latvijas karoga krāsās ar uzrakstiem latviešu valodā “Otto”, “Lai dzīvo Otto!”, “Lai dzīvo Latvija!”, “Nāc šurp!”, “Laipni lūgti mūsu mājās!” bijušas pat uz ceļa stabiņiem.

Būvē cilvēku torni
Turēties kā Lāčplēsis Otto centies arī tad, kad nepareizu apavu un samērcētu kāju dēļ uz pēdām parādījušās “ārprātīgas” tulznas. Redzot ceļotāja stīvo gaitu, kataloņi nojautuši, ka kaut kas nav kārtībā, bet Otto to noliedzis. “Ko es – ceļa vidū apstāšos un teikšu, ka vairs nav spēka?” Tad viņu sagaidījis vīrs ar diviem zēniem, kuri uzdāvinājuši pašu gatavotu ceļotāja spieķi. “Paņēmu un sapratu – bez tā es vairs ne soli nespētu paspert.” Kad kataloņi ieraudzījuši Otto kājas bez zeķēm, sociālajos tīklos “aizgājuši” simboliņi ar saķertām galvām. Teikuši, ka jādodas uz slimnīcu, bet Otto nav ļāvis sevi pierunāt, jo sapratis, ka tad ceļojums būs beidzies. “Ja esmu nolēmis iet, tad nedrīkstu padoties.” “Salāpījuši” kājas pašu spēkiem, vēlāk profesionālu palīdzību sniedzis pieaicinātais ārsts.
Taragonā ceļotājs pirmo reizi dzīvē ieraudzījis, kā tiek veidoti cilvēku torņi – viena no senākajām kataloņu tradīcijām. “Skats tāds, ka tiešām uzmetas zosāda.” Tā raksturojot kataloņu ģimenes vērtības – tajā piedalās visas paaudzes. Tornis, kas veidojas, kāpjot un noturot citam citu uz pleciem piecos stāvos, balstās uz pamatīgu savstarpēju uzticību, līdzsvara izjūtu, spēju mobilizēties un sadarboties. “Viens no iemesliem, kāpēc es tik ļoti ticu kataloņu vēlmei pēc neatkarības, – redzēju torņu veidošanas treniņos, kā viņi sadarbojas.” Kādā no kasteljeru klubiem Otto dāvanā saņēmis viņu kreklu. “Jutos kā puika, kurš dabūjis slavena futbolista kreklu.” Tad piedāvāts pamēģināt, kā ir noturēt uz pleciem cilvēku. Pēc principa “kas jādara, tas jādara” ar “salāpītām” pēdām kāpis augšā citam uz pleciem. Un tad uz Otto pleciem stāvošā meitene Judīte pacēlusi Latvijas karogu... “Iespējams, kļuvu par pirmo latviešu kasteljeru.”
Sveicina himnas autoru
Spānijas valdība neparko negrib pieļaut Katalonijas atdalīšanos. Piemiņas zīme, kas uzlikta “Katalonijas ceļa” piemiņai, iestiprināta tik dziļi zemē, ka spāņi to nav spējuši izņemt, tāpēc smērējuši ar krāsu. Bet iedzīvotāji tikpat neatlaidīgi to tīrījuši, līdz spāņiem apnicis. Arī kāds no Otto sagaidītāju plakātiem vēstījis: “Adeo, Espania!” (“Visu labu, Spānija!”)
Pēdējā dienā pusdienojot kafejnīcā ienākuši bruņoti policisti, un Otto sapratis, ka runa ir par viņu. Sadrūmis, ka nevarēs ceļu pabeigt, bet izrādījies gluži otrādi – pilsētas vadība nolēmusi, ka pēdējos piecus kilometrus pa blīvu satiksmi ceļotājam labāk veikt kārtības sargu pavadībā. Lai precīzi noietu “Katalonijas ceļu”, nelielu gabalu nācies veikt arī Francijas teritorijā, jo arī tur dzīvo kataloņi.
“Latvijas karogs ir veiksmīgi nonests 480 kilometrus un palika glabāšanā pie draugiem. Pirmais var būt tikai viens, un tas bija Latvijas karogs. Esmu atgriezies Latvijā laimīgs, svētīts.”
Mājās atvests arī kataloņu sveiciens komponistam Mārtiņam Braunam, kura dziesmas “Saule. Pērkons. Daugava” melodiju viņi izvēlējušies savai himnai.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

480 kilometru patiesas sirsnības

Kategorijas