Miervalža Ziemeļa žirgtuma noslēpums

2016. gada 7. jūlijs 07:00

1123

Jūtos daudz labāk nekā pirms gadiem trīsdesmit, saka mūzikas pedagogs un zvanu ansambļa dibinātājs Miervaldis Ziemelis, baudīdams septiņdesmit septīto mūža vasaru. Ne katrs seniors var lepoties ar tādu fizisko un garīgo kondīciju, un “Kursas Laiks” mudina dalīties pieredzē. M. Ziemelis neslēpj, ka bijis saistīts ar baptistiem, tad pievienojies katoļiem, bet pašlaik ir metodists. “Katoļos vadīju muzikālās lietas, laicīgām melodijām pievienoju garīgos tekstus, bet zvērinātajiem katoļiem tas negāja pie sirds. Tomēr es vienmēr savienoju garīgo ar laicīgo un ļoti priecājos par labas gribas cilvēkiem.”

Auksts ūdens un “burvju” dziras
Laba griba nozīmē arī sava ķermeņa kopšanu, pārliecināts žirgtais vīrs, kurš ar sportu ir draugos visu mūžu. “Pirms gadiem divdesmit kopā ar kolēģiem regulāri peldējāmies jūrā. Modos pulksten sešos un skrēju uz pludmali. Novembrī bija galīgi tumšs, tikai pie Glābšanas stacijas dzeltena lampiņa, un pūta stingrs ziemeļrietumu vējš. Noliku drēbes, dvieli un bridu jūrā. Iznācu ārā – drēbes aizpūstas, tumsā diez vai atrastu. Aptinos ar dvieli un, kā Dunikas pusē teic, luksnāju mājās. Liepājā vēl šodien ziemas peldētājiem nav pārģērbšanās vietu, kas ļoti noderētu.”
1978. gada ziema padevusies īpaši auksta, bet peldes turpinātas līdz mīnus piecpadsmit grādiem. “Vižņi jau bija malā, iegāju ūdenī un likos garšļaukus. Padusēs un degungalā pa lāstekai, tas sīkums, bet kājas sāka jocīgi durstīt. Tad jutu, ka jābeidz.” Kopš tā laika ik rīts sākas ar aukstu dušu. Arī norīvēšanās un kārtīga noslaucīšanās pēc tam uzlabo asinsriti un imunitāti, pārliecinājies enerģiskais vīrs un pauž pateicību Dievam, kurš tādu vēlmi viņam devis. Vienu gadu, kad nav gribējies iet aukstā dušā, trīs reizes saslimis ar gripu un sapratis – norūdīšanos nedrīkst pārtraukt.
Pieredzējis kara hospitāļa ārsts Miervaldim atklājis noslēpumu, kā izvairīties no insulta: ik dienu izdzerot litru ūdens ar desmit pilieniem trīsprocentīgās ūdeņraža pārskābes jeb ūdeņraža peroksīda.
“Olafs Gūtmanis ieteica pievienot ābolu etiķi, bet es iepriekšējā vakarā lielajā krūzē, kurā gatavoju šo asinsvadus paplašinošo dzērienu, ielieku sagrieztu citronu. Gados bagātākiem cilvēkiem var noderēt vēl viena recepte. Pudeli sešdesmit deviņu procentu stiprā alkohola ielej burkā, pievieno kārtīgu sauju izkaltušu un saberztu beigtu bišu un tikpat daudz sagrieztu ekoloģisko kartupeļu asnu. Var pielikt arī bišķiņ Rīgas melno balzamu. Periodiski saskalo, pēc dažām nedēļām vai mēnešiem izkāš un lieto ārīgi. Noņemot dažādas, arī ceļgalu sāpes, ādu neapdedzinot.”

Garīgā un fiziskā līdzsvars
“1963. gadā, kad vēl gāju mūzikas skolā, ar diriģentu Ozoliņu Bārtas kolhozā katru rītu skrējām trīs kilometrus no Bārtas centra līdz upei. Reiz patiltē pūta briesmīgs ziemeļu vējš. Man tā sakrita mugurā, ka gandrīz netiku pa kranti augšā. Tuvākās mājās laba saimniece iedeva termoforu ar karstu ūdeni. Tikai tad varēju nokļūt līdz savai mītnei, bet neizārstētās muguras sāpes vairāk vai mazāk vajāja visu laiku.”
Skriešana, viņš atzīst, ir laba lieta, jo attīsta atsevišķas muskuļu grupas, elpošanu, taču kāds atgadījums lika kardināli pārvērtēt ieradumus. “Naktī gāju sevis pēc, un pēkšņi – mugurā krika. Tāda, ka draudēja palikšana uz gultas. Apņēmos vingrot. Man ir paklājs, uz kura joprojām katru rītu pusotru stundu vingroju. Izkustinu visas ķermeņa daļas, arī kājas, ik rītu un vakaru pietupstos aptuveni trīsdesmit reižu un ar hantelēm arī vēl varu. Man ir labāk nekā pirms trīsdesmit vai četrdesmit gadiem! Vingrojot skaitu psalmus, jo garīgai un fiziskai lietai jābūt aptuveni līdzīgām. Ar garīgā nelielu pārsvaru. Arī pats esmu sacerējis vienu pateicības dzeju Dievam. Kad, skrienot un vingrojot, sev atgādinu Dieva vārdu, laiks paiet nemanot un nogurumu jūtu mazāk. Fiziskā un garīgā savienojums man noteikti palīdz dzīvot, arī spēlēt klavieres,” M. Ziemelis norāda uz galvu – komandu centru. Izcilā krievu pianiste Anna Jesipova teikusi, ka ne jau pirksti komandē galvu, bet galva – pirkstus.

Instrumentus apgūst patstāvīgi
Mājas apstākļos, turklāt nelaikā, dzimušais saimnieka dēls izdzīvojis. Ne jau kādā smalkā barokamerā, tēvs ar knupīti izbarojis. Tikmēr seši no divpadsmit bērniem ģimenē apmiruši. “Bērnībā, ganot govis, zaudēju vienu aci, taču redzu labāk nekā dažs labs ar abiem redzokļiem. Ora et labora! – vēsta latīņu teiciens: lūdz Dievu un strādā!” nepadošanās formulu atklāj mūziķis.
Pēc Dunikas četrgadīgās skolas zēns turpinājis mācības Sikšņu skolā. Arī kara gadus pavadījis Rucavā, bet interese par mūziku aizsākusies jau agrā bērnībā, kad ģimene mitusi Tāšos. “Liepājas Simfoniskā orķestra altists Karulis tur ieviesa mūzikas garu un mani iemācīja spēlēt mandolīnu. Kad brālēnam piederošais instruments atskaņojās, pats to uzskaņoju, un viņš pat nepamanīja.”
Lai gan puisis jau bija sagatavojis dokumentus mūzikas skolai, pēc kara izputinātie vecāki izlēmuši atvasi sūtīt uz Kazdangas Lauksaimniecības tehnikumu, kur kopgalds.
“Fizkultūras skolotājs Alfrēds Leja bija ļoti gudrs un taktisks. Savējais, bet ne familiārs. Es, tolaik īsts diegaciska, cēlos septiņos un gāju pumpēt dzelžus. Uztrenējos un svarcelšanā ieguvu trešo klasi.”
Pirmajā kursā jaunietis iepazinies ar cilvēku, kurš labi spēlējis akordeonu. Notis Miervaldis bija apguvis patstāvīgi, pēc dzirdes iemācījies spēlēt tautiskās dejas un drīz vien jau varēja nospēlēt arī visu balli. “Mani novērtēja gan pedagogi, gan audzēkņi un ceturtajā kursā sameta naudu, Rīgā nopirku lielo “Weltmeister”. Bez muzikālās izglītības mācīju vokālo ansambli. Mīļākais gabals bija “Skolas valsis”.”

Agronoms ar muzikālo izglītību
Prasība valsts eksāmenā slaukt govis lauku zēnam grūtības nesagādāja, jo vasarā pie māsīcas viņš bija slaucis pat trīspadsmit brūnaļas. Uz fermu devies ar divriteni, nomazgājis tesmeni, kā nākas, un līdz valsts komisijas ierašanās brīdim darbs jau bijis paveikts.
“1958. gadā Latvijā parādījās Kolorādo vaboles un eksāmenu komisijas priekšsēdētājs man jautāja, cik liela ir šī vabole. Atcerējos uz plakāta redzēto un teicu, ka dūres lielumā. Kad eksaminētāju acis iepletās, pārlaboju – īkšķa izmērā. Mani neņēma par pilnu, bet tehnikumu beidzu kā jaunākais agronoms ar nozīmējumu… uz mūzikas skolu.”
Pirms tam gan Miervaldis ar savu “Weltmeister” ieradies Liepājā un divas reizes apgājis riņķī mūzikas skolai. Pietrūcis drosmes iet iekšā dēļ bijības pret mūziku. Kad Vikmanis licis, lai velk ārā savu ermoņiku, jaunietis apvainojies: šitik skaistu akordeonu tā apsaukāt! Dziedot nospēlējis “Skolas valsi”, noplaukšķinājis ritmu un iestājeksāmenus izturējis. Pie pasniedzēja Ceriņa pilnveidojis akordeona spēli un pēc sešiem gadiem mūzikas skolu beidzis kā kordiriģents un muzikologs.
“Mūzikas vēstures un teorijas skolotāja Velga Kļaviņa bija beigusi Gņesina mūzikas pedagoģijas institūtu un ieteica braukt uz Maskavu. Krieviski “ņi bum-bum”, vairāk ar pirkstiem rādīju, bet, kad prasīja iestāšanās motivāciju, atbildēju, ka gribu iemācīties krievu valodu. O, tas viņiem bija kā medusmaize!”

Visa pamatā liek mīlestību
Konkursu – trīspadsmit uz vienu studiju vietu – latvietis izturējis godam, un šī izglītība viņam vēl šodien ļauj strādāt, par spīti muzikālās dzirdes attīstības problēmām. “Mana kundze arī strādā mūzikas skolā un pārmet: ko vari visu mūžu ķēpāties, bet nu jau zeķi gandrīz esmu noraucis. Muzikālos piemērus turpinu sacerēt pats, to sekmējusi arī klavieru un elektrisko ērģelīšu spēlēšana baznīcā, garīgās mūzikas, psalmu sacerēšana. Komponists Pauls Hindemits teicis, ka mūzikas piemēriem ir jābūt īsiem – lai nepazūd galvenā ideja. Dažreiz baznīcā dzirdu skaistu, bet pārāk garu dzejoli, kas vairs neuzrunā,” salīdzina Kristīgo radio iemīļojušais mūziķis, kuru ļoti uzrunā Kaspara Dimitera daiļrade. “Aleluja, slava Dievam ir labi, protams, bet man vajag, kas liek pārdomāt: vai rīkojos pēc tā, ko dziedu un runāju.”
Mīlestības praktisko iedarbību Miervaldim mācījis priesteris Vilhelms Lapelis: pienākums bez mīlestības dara īgnu, atbildība bez mīlestības dara nesaudzīgu, taisnība bez mīlestības iet kopā ar cietsirdību, laipnība bez mīlestības ir liekulība.
Sarunas biedrs praktiski piedzīvojis arī, ka gudrība bez mīlestības var būt aukstākais aprēķins, kārtība bez mīlestības dara sīkumainu, gods bez mīlestības – augstprātīgu, manta bez mīlestības rada skopulību, bet ticībā bez mīlestības dzimst fanātisms. “Dzīve bez mīlestības ir bezjēdzīga, turpretī dzīve mīlestībā ir radīšanas prieks un skaistums.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Miervalža Ziemeļa žirgtuma noslēpums

Kategorijas