“Piensaimniecība ir kā skabarga valdības pakaļā”

2016. gada 14. jūlijs 07:00

2851

“Piensaimniecība ir kā skabarga valdības pakaļā”

Līgo svētku tirdziņā par veiksmīgāko gardumu kronējuši zemnieku saimniecības “Apogi-1” sieru, “Kursas Laiks” dodas apciemot Grobiņas novada piensaimniekus. Saimniece Laima Kukuka neslēpj, ka siers top arvien retāk. “Krīzei sākoties, Siera klubs rīkoja apmācības, uz Rīgu pabraukāju, un sortiments bija plašs. Zaļajā tirdziņā “Lauku sēta pilsētā” tirgojos regulāri. Kad palielinājās piena cena, tad vairs nerentējās. Otrreiz atsāku, baidoties, ka jaunā rūpnīca nojuks, bet nu jau pusotru gadu veselības dēļ to daru kampaņveidīgi. Jo nav arī tirgošanās palīgu. Kā piena tirgotājs esmu savus klientus zaudējusi.”
Tikmēr dzīvesbiedrs Visvaldis Kukuks pavisam nopietni paziņo: “Nākamgad es barību septiņdesmit dažāda vecuma piena lopiem, tostarp četrdesmit slaucamām govīm, vairs negatavošu.”

Ar pensiju nesponsorēs lopkopību
Iemesli kardinālajam lēmumam ir vairāki, teic Visvaldis, cilvēks ar augstāko izglītību lauksaimniecībā: “Pirmkārt, man ir četrdesmit seši darba stāža gadi un iztikas līdzekļi – pensija. Vai es beidzot nedrīkstētu atpūsties? Kāpēc man sponsorēt lopkopību? Kiprā pienu iepērk par piecdesmit centiem litrā, bet pie mums deviņdesmito gadu līmenī – par septiņpadsmit. Pēc papīriem iepircējs ir Jēkabpils piena kombināts, bet faktiski brauc pakaļ leišu mašīnas. Jā, ir maksāts arī mazāk, bet tad par piečuku varēja veikalā kaut ko nopirkt un degviela nebija dārga. Ja 1992. gadā, kad šajā kūtī ienācām ar četrām slaucamām govīm, kāds būtu teicis, ka nevienam nevajadzēs pienu, es tam neticētu. Nesen noskatījos Dūklava interviju – viņš pats neapjēdz piensaimniecības problēmas. Zemkopības ministrs atbrauc uz zemnieku sapulci, dusmojas, ja uzdod jautājumus, un viņam nav laika!” sašutis saimnieks.
Zemniekaprāt, pie piensaimniecības zemā līmeņa daļēji vainojama arī Eiropas Savienība un mūsu ierēdņi, kuri nesaprot lietas nopietnību, neko nevar pateikt pretī, neprot cīnīties par tautas daļas izdzīvošanu. “Budžetniekiem algas ir, kāpēc būtu jādomā? Pat ģimene ar dažām govīm sevi uztur, bērnus skolā palaiž, neprasa sociālos pabalstus. Samazināt PVN nevarot, jo samazināšoties ieņēmumi. Nebūs, par ko finansēt militārā fitnesa nodarbības,” paironizē Visvaldis. Zemnieku saeimas ierosinājums, kā sadalīt peļņu no piena, novirzot trīsdesmit procentus no cenas zemniekam, esot saprātīgs. Kā izdosies to realizēt, rādīs laiks.
Pašlaik, ieraugot piena paciņas cenu, dūša abiem apskrienoties un arī tāpēc griboties to lietu izbeigt. Kaut gan fermā ieguldīti vairāki desmiti tūkstoši latu, visas darbojošās iekārtas ir ne vecākas par desmit gadiem. “Jaunu tehniku iegādājāmies par sešdesmit tūkstošiem, samaksājot no iekrājumiem. Eiropas nauda ņemta pašā sākumā – vakuumvada nomaiņai. Ielikts daudz enerģijas, arī naudas. Lauksaimniecība taču lēts hobijs,” nosmīn Laima.

Matemātika nemelo
Lopkopības darbības izbeigšana nebūt nav ātrs process: fermas pircēji nav vēl meklēti, arī teliņi vēl jāpieaudzē. “Poļi nesen brauca uz Durbes novadu pēc barības, pavasarī arī no manis paņēma. Viņi, lai saglabātu nozari, tiek no valsts dotēti, var paplašināties, tāpēc pērk un aizved arī ganāmpulkus un fermu iekārtas. Pie mums viena doma – nav cilvēku, nav problēmu. Zemnieki ir kā skabarga pakaļā,” skarbs ir Visvaldis un piebilst: “Eiropa prasa, lai ganības būtu koptas, siens nopļauts un novākts.” Kukukiem ir četrdesmit hektāri savas un nepilni piecdesmit – nomātas zemes. Nav grūti sarēķināt, cik izmaksā siena iegūšana no nomātas zemes hektāra: “Nomas maksa ir simts eiro par hektāru plus nodoklis, plus maksājums pagastam un kopā sanāk atdot ap simt piecdesmit eiro par hektāru. Zāle turklāt ir jāmēslo, jāiesēj, un sēkla vien izmaksā četrus eiro kilogramā, uz hektāru vajag trīsdesmit. Vēl, protams, savs darbs, degviela. Novācu no hektāra četrdesmit piecus ruļļus siena. Mazo rulli varu pārdot par pieciem eiro, lielo – par astoņiem līdz desmit.”
V. Kukuks uzskata, ka zemes nomas cena pacēlusies ne tikai ārzemnieku dēļ, kas ar mieru maksāt vairāk. “Zaļās enerģijas ražotājiem, kas apgroza miljonus, ir spēcīgi lobiji, tie spēcīgi kropļo zemes nomas tirgu. Vai tā ir lauksaimniecība, ja audzē graudus, kukurūzu, lai ražotu gāzi? Dīvānu zemniekiem tāpat joprojām maksā: atkal liels lobijs. Vārna vārnai acīs neknābj. Draugu būšana, jo Latvijā oficiāla lobija nav. Pēc likumdošanas, lobijs ir krimināla darbība.”

Gatavojas mierīgākai dzīvei
“Deviņdesmitajos, kad juka ārā piena kombināti, septiņus gadus tirgū nolauzu, nevienam ne kapeikas, ne santīma neuzdāvināju, bet tagad nāksies smuki uzdāvināt. Bijām piensaimnieku kooperatīva “Dzēse” biedri ar pajām, arī valdē. Viņi joprojām tos divdesmit piecus procentus tur… “Trikāta KS” priekšnieks, premjera padomnieks Uldis Krievārs atzina, ka tā bija stratēģiska kļūda. Manuprāt, bija slikta, vairākus tūkstošus vērta tirgus izpēte, kam noticēja. Arī “Latvijas Pienā” ieguldījām, tika uzskatīts, ka visi raus viņu produkciju.”
Ja tirgus sašaurinās, noieta nav. Agrāk katru dienu ceļā no Latvijas uz Krieviju bija divdesmit fūres ar piena produktiem. Pareizinām ar vidēji divdesmit tonnām katrā! Nu tirgus ir ciet, krieviem uz to nospļauties. Bet kas ir zaudētāji? Laima un Visvaldis zina, ka embargo dēļ Vācija katru dienu zaudē četrus miljonus, un Eiropa nesaprot, kā no dziļā sankciju grāvja tikt ārā: Ukrainā diez vai beigs karot un Krimu atpakaļ neatdos.
Kā trešo iemeslu darbības izbeigšanai Kukuki min normālu strādnieku trūkumu. Ja nebūtu apzinīgās slaucējas, nedzērājas, kura fermā strādā pašlaik, sen jau būtu nogrimuši: Laima nevarot pati pavilkt slaukšanu, Visvaldis kūts darbus – arī ne.
Par buržuju vai budzi “Apogu” saimnieks nekad nav nosaukts, bet par komunistu gan nolamāts. Kaut gan ar šo politisko spēku viņam nav bijusi darīšana. “Esmu pasūtīts uz kaimiņmāju, dzirdēts pārmetums par nemaksāšanu. Atliek atbildēt: kas neļauj pašam saimniekot?”
Kukuku bērni zinot par vecāku lēmumu, bet pārņemt biznesu negrasoties. “Izglītotajām meitām ir ar lauksaimniecību nesaistīts darbs. Mazbērni arī uz šo pusi neskatās. Necenšamies noskaņot, pierunāt: katrs jau grib, lai bērniem klājas vieglāk nekā pašiem. Šī nav nodarbe, kas nes gandarījumu. Bet laukos var nodarboties ar ko citu, piemēram, tūrismu. Esam tur, kur esam. Latviešu tauta saņem to, ko ir pelnījusi. Kādu valdību izvēlējāmies, tāda ir.”
Brīnums, ka pieļāva mājražošanu. Kārtībai, protams, jābūt, bet tirgošanai vajadzīgi papīru kalni un prasību tik daudz, ka nezini, kur vari norauties. Vienkāršāk pārdot pa sētām, piemetina Laima.
Būt ar savu produkciju Zvejnieku svētkos zem biedrības “Grobiņas spēkavots” karoga Laima gan uzskata par goda lietu un cer, ka, sākoties mierīgākam dzīves posmam, vairāk laika atliks arī hobijiem.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Piensaimniecība ir kā skabarga valdības pakaļā”

Kategorijas