Amats, uz kuru neraujas

2016. gada 21. jūlijs 01:18

563

“Viss pie vietas, nekādas vainas,” saka vecpilnieks Aivars, tikko saņēmis trūcīgajām personām domāto paku. Tajā cukurs, milti, makaroni, gaļas konservi. Visu mēnesi ar to iztikt nevar, taču ir atspaids.
Pēc pakas Vecpils centrā atnākusi arī Ira. Viņas stāsts nav tipiskākais. “Nav jau gribēta šāda situācija, bet tā sanāca.” Kopā ar vīru strādājusi liellopu fermā, pārmaiņu laikā sākuši patstāvīgu saimniekošanu, ņēmuši kredītu, bet krīzes laikā dabūjuši visu pārdot tā dzēšanai. Līdz ar to palikuši bez pietiekama darba stāža un vīram pensija maza – 82 eiro. Pašai tā gaidāma tikai nākamgad. Trūcīgo statuss bijis glābiņš, kad sastreikojusi veselība. Atvieglojums arī maksai par elektrību.
Iztikai tiek audzēti putni un kopts dārziņš. Pakā ielikto produktu klāsts nu esot palielināts, arī kvalitāte labāka. “Esam apmierināti.”
Šo cilvēku pirmais palīgs, pie kā vērsties pēc palīdzības, pašvaldībā ir sociālais darbinieks vai sociālās palīdzības organizators. Lai arī Vecpilī nav pastāvīga šā amata veicēja, abi nesūdzas. Katru otrdienu šeit ierodas un viņu vajadzības uzklausa darbiniece no Durbes novada centra. “Ja kas pietrūkst, paprasu. Sūdzēties nevaru,” saka Aivars.
Latvijas pirmās palīdzības vienības pārstāve Dace Liepa, kas piegādā pārtikas pakas, zina stāstus, ka ne visi tiek pēc palīdzības pie sociālā darbinieka. Kāds visu dienu nostāvējis uz ceļa, jo nav bijusi nauda biļetei un neviens personiskajā mašīnā arī nav paņēmis. Tāpēc Dace un viņas kolēģi piebrauc saņēmējiem pēc iespējas tuvāk. Kopumā to skaits esot aptuveni nemainīgs.

Vakance neaizpildās
Tiek rēķināts, ka uz tūkstoš iedzīvotājiem nepieciešams vismaz viens sociālais darbinieks. Durbes novadā darbinieki un aprūpētāji kopā ir trīs. Vēl vajadzētu vienu, kurš strādā uz vietas Vecpilī un Dunalkā, pašlaik uz turieni reizi nedēļā brauc darbinieks no Durbes, kā arī apseko, ja ir tāda nepieciešamība.
Šī vieta jau trešo gadu ir vakanta. Durbes novada domes priekšsēdētājs Ojārs Petrēvics stāsta, ka ik pa laikam tiek izsludināts konkurss, bet – nekā. “Skaidrs, ka darbs nav viegls,” viņš atzīst. Tas piedāvāts pretendentei uz bāriņtiesas locekles amatu, kurai ir sociālā darbinieka izglītība, bet viņa atteikusies. Savukārt tiem, kuri gribētu strādāt, nav atbilstošas augstākās izglītības. Likums prasa, ka drīkst ņemt darbā tikai ar pabeigtu speciālo izglītību.
Tagad lielāka slodze ir esošajām darbiniecēm. Durbes novada Sociālā dienesta vadītāja Oksana Strēle stāsta, ka kolektīvs darbus nešķiro, visi dara, kas nepieciešams. Pērn dienestam iedalīts auto, ar ko uz pakalpojumu punktu vest invalīdus.
Nesen izsludinātais konkurss atkal beidzies bez rezultāta. O. Strēle atklāj, ka situācija tiks risināta, pieņemot darbinieci, kura strādājusi sociālās aprūpes iestādē, pašlaik mācās un vēlas šo darbu veikt.
O. Petrēvics norāda, ka šī ir daudzu pašvaldību problēma. Valsts mērogā neoficiāli esot izskanējis variants, ka par sociālajiem darbiniekiem kursos varētu apmācīt pedagogus, kuri reformas gaitā zaudēs darbu.

Nevēlas negācijas
Tā ir problēma – kad jāmeklē darbinieks, ir ļoti grūti labu atrast, atzīst Grobiņas novada Sociālā dienesta vadītāja Mairita Krētaine. Šeit vakance radusies pirms pāris nedēļām. Iepriekš konkurss izsludināts martā, tad pieteikušies pieci pretendenti.
Pērn grobiņnieki vērsušies pie Liepājas Universitātes pēdējā kursa studentiem, bet neviens nav atsaucies – bija jau izķerti vai arī tādi, kuri studē paralēli darbam. “Kas darbu atradis un kolektīvā iekļāvies, to mainīt negrib,” secina M. Krētaine.
Augustā Grobiņas Sociālajā dienestā ieradīšoties praktikante, un pāragri cerēt, ka viņa pēc tam vēlēsies palikt. Pašreizējais dienesta kolektīvs Grobiņā ir gados jauns.
Pamatīgākais šķērslis, kas šo amatu liedz cilvēkiem ar radniecīgām specialitātēm, ir precīzi atbilstošas izglītības trūkums, norāda M. Krētaine.
Kādām personības iezīmēm jāpiemīt sociālajam darbiniekam? “Jābūt iejūtīgam un vienlaikus jāmāk kādā brīdī pateikt stingrāku vārdu. Nedrīkst ņemt ļaunā klientu sacīto, jāmāk noturēties stresa situācijās un risināt konfliktus. Noteikti jābūt humora izjūtai – tā ir viena no galvenajām īpašībām, ar to var visu atrisināt,” uzskaita M. Krētaine. Svarīga ir rakstu valoda, jo jāraksta daudzi dokumenti, atzinumi, lēmumi. “Esmu ievērojusi, ka šī prasme darbiniecēm vai nu ir, vai nav.”
Darbs ir morāli grūts, atzīst M. Krētaine. Dažs tā arī pasakot: kāpēc man vajag uztvert apkārtējās negācijas? Ja kādā ģimenē kas notiek, medijos neraksta, ko darīja vecāki, bet jautā, kur skatījās sociālie darbinieki un bāriņtiesa.
Smagi strādāt arī ar veciem cilvēkiem. Nereti bērni pasaka: kāpēc man jārūpējas par vecāku, kurš bērnībā par mani nelikās ne zinis?

Netrūkst pat “vācēju”
Kopējais pašvaldību sociālo dienestu klientu loks pēdējos gados nepalielinās. Nostabilizējies kontingents, kas saņem garantēto iztikas minimumu (GMI), to atstrādā un pēc kā vairāk netiecas. Kad SIA “Grobiņas novada namsaimnieks” dienestā apjautājoties pēc cilvēka, kurš varētu veikt sētnieka vai citu vienkāršu darbu, esot grūti ieteikt kādu, kurš to patiešām darīs.
O. Strēle atminas periodu, kad saņemtas sūdzības, ka pakas tiek pārdotas zemniekiem putnu un lopu barošanai. Apsekojamie nereti pirms darbinieka vizītes “izgaist”, paziņo cits citam. Izvairoties no darba, parastākā atruna, ka nav ceļa naudas, lai izbraukātu. Vairāk atrunu tiem, kuri vienkārši negrib strādāt.
Lielākā pabalstu saņēmēju daļa ir vecie ļaudis, kam tas vajadzīgs medicīniskajiem pakalpojumiem. Tikko ir pensiju indeksācija, kādam tā par niecīgu summu pārsniedz noteikto slieksni un viņš pie pabalsta netiek. “Protams, arī mums ir žēl par šādu situāciju, bet, ja pieļausim atkāpi no likuma vienam, tad ko darīt ar pārējiem?” vienu no situācijām ieskicē M. Krētaine.
Viņa atklāj, ka novadā netrūkst arī tādu gadījumu kā televīzijā rādītie “vācēji”. Dažkārt pēc cilvēka ārējā tēla pat nevarot iedomāties, kāds ir viņa dzīvesveids, un tās varot būt arī kādu neatrisinātu problēmu sekas. Skati, kad dzīvoklī nevar kāju iespert, no šā darba neapšaubāmi atbaida, īpaši jaunus cilvēkus, kuri atnākuši praksē. Tie augstskolā sociālā darbinieka specialitāti pabeidzot tikai diploma dēļ.

Uztrauc ģimenes
Abas vadītājas norāda vienu tendenci – vairāk rūpju nākas veltīt ģimenēm ar bērniem. O. Strēle uzsver: turklāt tādām, kas ārēji šķiet labvēlīgas, bet kurās ir kas tāds, ar ko to iekšienē netiek galā. “Ir grūti palīdzēt, jo nevienam nepatīk, ja jaucas viņa privātajā dzīvē. Ir jāatrod līdzsvars, lai kaut nedaudz virzītos uz rezultātu.” Par to runā daudzas iestādes, piemēram, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, bet īsti atrisināt neizdodas.
O. Strēle zina ģimenes, kuras gadiem uzrauga un kurās būtiskus uzlabojumus nevar panākt, var tikai noturēt rāmjos. Daži gadiem nāk un pieprasa tikai naudu. Ja šādā ģimenē ir bērni, tad īpaši jāpiestrādā. Par laimi, novadā neesot problēmu ar narkotikām.
Grobiņas novadā šogad ieviests jauns pakalpojums – ģimenes asistents. “Katru gadu budžetā cenšamies iekļaut kādu jaunu sociālo pakalpojumu. Vēlamies, lai krīze tiktu novērsta jau pašā sākumposmā,” pamato M. Krētaine.

Neko nedara ģimenes vietā
Asistents neko nedara ģimenes vietā, bet pamāca, seko līdzi bērnu higiēnai un mājas tīrībai, mājsaimniecības vadīšanai, budžeta plānošanai. Piemēram, pieskata, vai bērniņu pie ārsta neved ar melnumiem ausīs. M. Krētaine spriež, ka šo iemaņu trūkums pārmantojas no paaudzes uz paaudzi. Septiņos darba gados par viņas klientiem kļuvuši sākotnējo apmeklētāju bērni, kuri paši jau kļuvuši par vecākiem. Un problēmas palikušas tādas pašas. Asistentu pakalpojumus pašvaldība pērk no Sociālo pakalpojumu aģentūras, kas uzvarējusi iepirkumā. Latvijā esot nedaudzi šāda pakalpojuma sniedzēji. Asistents būs ģimenēm Cimdeniekos un Gaviezē. Vairākas tam pretojas, pamācītāju sev nevēlas, un uzspiest tām neko nevar. Par asistentu var būt arī skolotājs, bērnudārza audzinātāja un šo pienākumu veikt paralēli tiešajam darbam. Mūspusē šāds pakalpojums esot vēl tikai Liepājā.
“Skumji, ja nāk pabalstu lūdzēju bērni,” pievienojas Vērgales pagasta sociālās palīdzības organizatore Vizma Alseika. Ģimenēs nav iemācīts, kā racionāli izlietot esošos nelielos līdzekļus. “Varbūt jānopērk kauliņi un jāizvāra zupa visai dienai, nevis desa, kuru apēd vienā reizē. Esam kopīgi tīrījuši māju, bet diendienā, protams, klāt nestāvēsi.”
Iesaistās kaimiņi
Vecāka kundze pēc vīra nāves paliek dzīvoklī viena, bet ne pamesta – rūpi par viņu tur tuvinieki un kaimiņi. Taču kundze ir neapmierināta – kāpēc pagasta sociālā darbiniece neatnāk un nepainteresējas, kā viņai klājas? Materiālā palīdzība viņai nav vajadzīga, vien uzmanība.
Visus apmeklēt nevar, atzīst M. Krētaine. Visbiežāk par tiem, kuriem nepieciešama palīdzība, paziņo kaimiņi vai citi līdzcilvēki. Ir arī cilvēki, kuriem palīdzība būtu nepieciešama, bet viņi to nevēlas. “Jābūt psihologam, lai saprastu, cik daudz var otra dzīvē līst.”
Arī O. Strēle neizslēdz, ka ir cilvēki, kuri kaunas nākt pēc palīdzības. Īpaši tie, kuriem dzīves kvalitāte pasliktinājusies tikai vecumdienās. “Tad ir labi, ja kāds cits tam pievērš uzmanību.”
M. Krētainei ir gandarījums, ja izdodas situāciju vērst par labu, ne tikai uzlabot. Ne vienmēr var cerēt, ka paveiktais dos simtprocentīgu rezultātu. Arī tas ir panākums, ja skolotāji un ģimenes ārsts vairs nesūdzas.
Grobiņā nelabvēlīgās situācijas tiek prognozētas, sadarbojoties “trīsvienībai” – sociālajam dienestam, bāriņtiesai un pašvaldības policijai. Policistiem jau galvā esot saraksts ar ģimenēm, kuras jāuzrauga ārpus dienesta darbalaika. Reizi mēnesī visi tiekas un izrunā problēmas. “Apsekojamais loks jau viens un tas pats.”

Rezultāts – nemanāms
O. Strēle stāsta, ka skolas gados vēlējusies studēt psiholoģiju, bet palikt Liepājā. Toreizējā Liepājas Pedagoģijas akadēmija piedāvājusi psiholoģijas skolotāja vai sociālā darbinieka specialitāti. Pedagoģija nav vilinājusi, tāpēc izvēlējusies otro. Studējusi neklātienē, un daudzi kursabiedri bijuši ar medicīnisko izglītību, kuri vēlējušies papildu specialitāti vai pārkvalificēties. Tagad maz no viņiem palikuši šajā jomā.
V. Alseikai sociālās palīdzības organizatores amatā uzkrāta krietna darba pieredze – 20 gadu. “Tas laikam ir mans dzīves uzdevums – palīdzēt citiem.” Sākusi uz pusslodzi, tolaik vēl īsti nezinot, kas un kā darāms. Vienai pašai vajadzējis atrisināt sarežģītas situācijas, piemēram, apbērēt mirušo, par kuru radinieki nav spējīgi parūpēties. Vien ar gadiem nedaudz iemācījusies citu sāpes nelaist caur sevi un pasaudzēt savu veselību. Tikai šogad darba daļu noņem kolēģes – Pāvilostas novada sociālās darbinieces. Arī sociālā darba sistēma kļuvusi daudz sakārtotāka.
“Brīžiem šķiet, ka darba rezultāts ir tik nemanāms. Gribas redzēt vairāk.” Taču rezultāts ir – salīdzinot ar darba sākumu pirms 20 gadiem, klientu skaits esot gājis mazumā. V. Alseika to skaidro ar jaunām darba vietām gan pašu, gan kaimiņu pagastos. Jūtams, ka ģimenēm palielināta “bērnu nauda”. GMI saņemot galvenokārt ilgstošie bezdarbnieki.
Sociālais darbs dažādās formās ir veikts vienmēr un neatmirs arī nākotnē, ir pārliecināti tā veicēji.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Amats, uz kuru neraujas

Kategorijas