Dabas varenība un cilvēku rūpju rezultāts Vidzemē

2016. gada 21. jūlijs 07:00

Vidzemes novads daļai kurzemnieku, iespējams, vēl joprojām ir gana svešs un neiepazīts, taču mani ar šo novadu saista gana senas saites. Jau kopš bērnu dienām vasarā ar ģimeni braucām šurp, lai viesotos pie ģimenes draugiem un apskatītu pēc iespējas vairāk skaistu vietu. Par apmešanās vietu jau tradicionāli kļuvusi Valmiera, jo tieši tur dzīvo mūsu namamāte un gide vienā personā – Gaida. Arī šogad, kad kārtējo reizi viesojāmies Latvijas ziemeļu pusē, piedzīvojām lielisku uzņemšanu un guvām skaistus iespaidus, aplūkojot brīnišķīgas vietas un apbrīnojot dabas varenību.

Viens no lielākajiem Baltijā
Tā kā ceļš līdz mūsu galamērķim un apmešanās vietai – Valmierai – ir gana tāls, tad, protams, vēlējāmies apskatīt arī kaut ko interesantu, kas atrodams pa ceļam. Tā nu, izpētot dažādus bukletus un kartes, atradām kādu interesantu objektu – Ieriķu dzirnavas. Bukletā redzamajā bildē bija vien ļoti skaists ūdenskritums, bet reālajā dzīvē – ūdenskritums bija mazākā daļa no tā, ko tur iespējams apskatīt! Šajās Ieriķu dzirnavās kāds entuziasts ir ieguldījis ļoti lielu darbu, jo te apskatāmi gan no sūnām izveidoti gliemeži, gan dzērves, gan čūskas, gan aļņi, gan daudz kas cits, ko, no tālienes skatot, var noturēt par pavisam dzīvu!
Vietas nosaukums – Ieriķu dzirnavas – sevi attaisno ar vienu iespaidīgu šīs vietas eksponātu – lielo dzirnavu ūdensratu. Izrādās, ka pirms 300 gadiem vietā, kura šodien kalpo kā pastaigu un atrakciju parks, bijusi Ieriķu muiža. Šobrīd gan no muižas palikuši pāri vien dzirnavu mūri, kuri iekļauti vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā. Taču šis atjaunotais dzirnavu ūdensrats griežas vēl šodien un ir atzīts par vienu no lielākajiem Baltijā. Tā diametrs – veseli pieci metri! Apkārt visai krāšņi veidotajai teritorijai ved skaisti iekoptas taciņas un koka laipas. Iekopta arī jauka piknika vieta, kas liek domāt, ka šajā vietā cilvēki labprāt uzkavējas un nesteidzīgi bauda dabas un cilvēku kopīgi radīto skaistumu.

Vieta, kur pulcējušās raganas
Pirmās dienas izskaņā, pirms došanās uz Valmieru, piestājam arī pie viena no Gaujas Nacionālā parka objektiem – Zvārtes ieža. Tā pakājē atrodamais informācijas stends vēsta, ka Zvārtes iezis ir aptuveni 350–380 miljonus gadus vecs devona smilšakmens atsegums. Tā augstums – 20 metri. Zvārtes iezis atrodas Amatas – vienas no Gaujas straujākajām pietekām – krastā. Jau pēc apraksta vien var spriest, cik iespaidīgs ir šis iezis un dabas izveidotā ainava kopumā. Tad, kad tu, cilvēks, nonāc šādās vietās, tikai tad pa īstam saproti, cik niecīgs esi uz šo dabas veidojumu fona. Jo nudien – iezis ir patiesi milzīgs un unikāli izveidojies.
Arī Zvārtes ieža pakājē padomāts par to, lai liktu šajā vietā uzkavēties. Teikas stāsta, ka pie ieža senāk pulcējušās raganas, tādēļ šo pļavu ieža pakājē mēdz saukt par Raganu pļavu. Šo vietu noteikti var atzīt par interesantu arī ģimenēm ar bērniem. Vēl kāda lieliska iespēja – Zvārtes iezi apskatīt ne tikai no tā pakājes, bet arī no augšas. Pāri Amatai uzbūvēts tiltiņš, kurš aizved līdz Amatas pretējā krastā esošajam Miglas iezim, uz kuru pašā augšā var nokļūt pa speciāli izveidotām kāpnēm. Uzkāpjot Miglas iezī, paveras lielisks skats lejā uz Zvārtes iezi un Amatas upi. Kāpiens ir gana augsts, tomēr to ir vērts veikt – nenožēlosit!

Ala dievu ziedojumiem
Lai gan Mazsalaca ir pavisam maza pilsētiņa, tomēr, ko tajā aplūkot un iepazīt, netrūkst. Mazsalacas apkārtne ir interesanta ar to, ka tajā sastopamas ļoti daudz klinšu un alu. Visa brauciena laikā paļāvāmies uz līdzpaņemtajām kartēm un arī uz šobrīd tik populāro satiksmes aplikāciju “Waze”. Tai šoreiz jāsaka liels paldies, jo ne reizi ceļojuma laikā mūs nepievīla. Arī meklējot dažādos objektus Mazsalacā, pie visiem nokļuvām ar gana lielu precizitāti.
Pirmais objekts, ko šajā pilsētiņā izdevās aplūkot – estrāde. Pavisam vienkārša, neliela, bet ar ļoti senatnīgu elpu. Tur atrodoties, varēja just, ka vieta vēl joprojām tiek izmantota, ka cilvēkiem tā ir tuva – viss skaisti sakopts, nekādu bojājumu vai cilvēku atstātu demolācijas pēdu, kā tas diemžēl novērojams citviet.
Aiz estrādes lejup ved taciņas līdz Salacai, kuru vietējie iecienījuši gan netraucētām peldēm, gan aktīvai laivošanai. Laivojot pa Salacu, iespējams apskatīt visas tās krastos esošās dabas ainavas, kas vienkāršam kājāmgājējam var palikt nemanāmas. Tomēr šoreiz vēl nejutāmies gana pārliecināti par savām laivošanas prasmēm, tādēļ objektus apskatījām kājāmgājēju kārtā.
Turpat aiz estrādes paslēpušās Bezdelīgu klintis, kā arī pāris metrus tālāk – Lībiešu upurala. Bezdelīgu klintis nozīmīgas ar to, ka tas ir pirmais lielais Salacas krastu atsegums, ko redz upes laivotāji. Klintis ir īpašas ar to, ka tajās sastopamas gan alas, gan nišas, gan pārkares. Savu nosaukumu klintis ieguvušas par godu krasta čurkstēm, kas vietu izvēlējušās par savu mājvietu. Savukārt Lībiešu upurala unikāla ar gana lielo – 4 metru – augstumu un kupolveida griestiem, kā arī to, ka tā senāk izmantota kā ziedojumu vieta dieviem – cilvēki, ticot dievu labvēlībai, tur nesuši savus ziedojumus.

Skaņaiskalns neatsaucas
Vieta, ko Mazsalacā iesaka apmeklēt ikvienam ieceļotājam – Skaņākalna dabas parks. Tas atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritorijā un stiepjas trīs kilometru garumā Salacas labajā krastā. Interesantākais un iespaidīgākais šā parka objekts, protams, ir pats Skaņaiskalns, tomēr parkā aplūkojami arī citi ievērības cienīgi objekti un ir iespējams izbaudīt tur izveidotās atrakcijas. Arī par šo parku var teikt, ka tas ir cilvēku liela darba rezultāts. Visa parka garumā katrā pieturas punktā izveidotas skaistas koka skulptūras un atrakcijas kā lieliem, tā maziem. Ir iespēja pārbaudīt savas spējas līdzsvara trasē, izšūpoties meža vidū, uzkāpt raganas namiņā un apskaut mazo velniņu. Tāpat, caur mežu izejot līdz upei, tās krastos var apskatīt krāšņās Eņģeļu alas, Neļķu klintis, Velna alu. Šis dabas parks apvieno sevī gan neskartus dabas nostūrīšus, gan cilvēku iekoptas atpūtas vietas,
Dabas parka noslēdzošais apskates objekts, kuram par godu tad arī parks nosaukts, ir atstāts “saldajā ēdienā” – tas atrodas parka tālākajā punktā. Nonākot tur, paveras brīnumains skats uz Skaņokalnu, kas ir gluda smilšakmens klints, kura spēj radīt dzidrāko atbalsi Baltijā. Šajā vietā biju bijusi jau iepriekš un labi atceros, ka toreiz uz jautājumu “Ādam, kas ir tava sieva?” Skaņākalna atbalss skaidri atbildēja: “Ieva, Ieva, Ieva…”, taču šoreiz gan kalns neatsaucās. Atbalss gan bija dzirdama, tomēr tā nebija tik skaidra un precīza, kā to atceros no bērnu dienām. Iespējams, to ietekmēja vēja virziens vai mūsu atrašanās vieta – tai jābūt gana precīzai attiecībā pret kalnu, lai atbalsi vispār sadzirdētu. Tomēr tas, ka atbildi no kalna nesagaidījām, nekādi nesabojāja iespaidu par šo skaisto vietu, jo redzēt dzīvē tādas vietas – tas pats par sevi jau ir varen liels sasniegums un lieliska iespēja.

Pa Gauju ar peldošu tramvaju
Tā kā mūsu apmešanās vieta bija Valmiera, tad nu nekādi neiztikt arī bez pašas pilsētas apskates. Dienu iepriekš sastādījām plānu ar objektiem, ko vēlamies aplūkot, un pie tā tad arī pieturējāmies. Mūsu gide valmieriete Gaida, protams, mūsu apskati padarīja interesantāku, aizvedot mūs pa takām, kuras zina tikai vietējie – gar Gauju, cauri mežam, pāri tiltam un atpakaļ mežā iekšā. Jāteic, ka arī es šo ceļu gāju pirmoreiz, lai gan Valmierā esmu bijusi vairākkārt.
Pirmā vieta, ko aplūkojām, bija nesen izveidotā Sajūtu taka pie Jāņa Daliņa stadiona. Sajūtu takā iespējams ar basām kājām izstaigāt dažādus līkločus pa dažādiem segumiem, kārtīgi izmasējot savas pēdas un uzlabojot to asinsriti, taču aktīvākas atpūtas piekritējiem ir iespēja Sajūtu parku aplūkot no augstuma – staigājot pa gaisa trasi līdzīgi kā piedzīvojumu parkā “Tarzāns”. Jāuzteic valmieriešu uzņēmība – padomāts par visu vecumu valmieriešiem un viesiem.
Kā otrā obligātā apskates vieta bija noteikta Valmieras Svētā Sīmaņa baznīca, konkrētāk – tās skatu tornis. Mums bija ekskluzīva iespēja vieniem netraucēti uzkāpt tornī un apskatīt Valmieru no augšas. Šeit pavērās lielisks skats gan uz dabas skaistumu – Gauju un tās krastiem, gan Valmieras nozīmīgākajiem apskates objektiem – Valmieras Drāmas teātri un pilsētas domi.
Pēc nelielas atpūtas un pusdienu pauzes, ko ieturējām Valmieras restorānā “Parks” – šo vietu varam ieteikt gardēžiem, jo ēdiens tur bija patiesi garšīgs un ļoti skaisti pasniegts – devāmies lejā uz Gauju, lai dotos izbraucienā ar tā saucamo Gaujas tramvaju. Gaujas tramvajs ir īpaši būvēts peldlīdzeklis ekskursiju un izklaides braucieniem pa Gauju. Tajā vienlaikus var sasēsties ap 20 cilvēku liela grupa un kopīgi pavadīt interesantas 45 minūtes uz Gaujas. Interesantas šīs minūtes padara peldlīdzekļa kapteinis, kurš dalās interesantos stāstos par Gauju, Valmieru un ar tām saistītām teikām. Interesanti būs visiem!
Protams, visu redzēto un piedzīvoto šeit neizstāstīt, tomēr gribu mudināt visus, kas vēl Vidzemē nav viesojušies, to noteikti izdarīt. Jo ne vienmēr tās skaistākās vietas ir tālajās, siltajās aizjūras zemēs. Arī mūsu Latvija ir ļoti, ļoti skaista un dažāda – vajag tikai ļauties tās valdzinājumam!

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dabas varenība un cilvēku rūpju rezultāts Vidzemē

Kategorijas