Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

Kokkopja profesija – mazpazīstama, bet vajadzīga

VALIJA BELUZA
Laikraksta arhīvs

2016. gada 21. jūlijs 07:00

2357
Kokkopja profesija – mazpazīstama, bet vajadzīga

Lielu koku apzāģēšana un vecu nozāģēšana ir bīstama nodarbe, to labāk uzticēt arboristam jeb kokkopim, kam ir gan nepieciešamās zināšanas, gan aprīkojums. Šīs profesijas pārstāvjus ik gadu sagatavo Cēsu rajona Ērgļu arodvidusskola. Šo mācību iestādi 2013. gadā pabeidzis arī “Kursas Laika” uzrunātais arborists Raitis Ozols.

Izmanto alpīnistu aprīkojumu
Pašnodarbināto Raiti Ozolu Liepājā satiekam pie deviņstāvu nama Ezerkrastā, kur viņš kopā ar diviem draugiem zāģē vismaz trīsdesmit metrus augstas, aptuveni sešdesmit gadus augušas papeles. Rojas ielas 1. nama iedzīvotāji tā nolēmuši, savākuši parakstus, un pilsētas domes Apstādījumu komisija devusi atļauju nozāģēt.
“Nav izvēles, jo koks izstiepies tik liels, ka aizsedz gaismu dzīvokļos un kļuvis bīstams,” skaidro speciālists. “Papeles koksne nav saturīga, zari pastāvīgi iet pa gaisu, var nodarīt kaitējumu kā cilvēkiem, tā transportam, un sētniekam ikdienā grūti uzturēt kārtību. Mājas apkārtnes apzaļumotājiem šo ātraudzīgo koku neiesaka stādīt arī pūku dēļ. Rīgā kolēģi pamazām visas papeles izzāģē.”
Kokus citu par citu vieglāk apstrādāt, atkarībā no to struktūras. Vismīkstākā koksne ir liepai, ozols, protams, cietāks, savukārt kļava pavasarī pilna ar sulu – kļūst ļoti smaga, tikko iezāģē, tā lūst. Koka vecumu speciālists ar trīs gadu pieredzi aptuveni nosaka pēc nogāztā stumbra gadskārtu skaita.
Pirms rāpšanās augšup arborists pārbauda un ar speciāliem mezgliem piestiprina sev tādu kā alpīnistu aprīkojumu, kurā ietilpst karabīnes, dažādas virves ar speciālu bremzīti – drošākai kāpelēšanai un nozāģēto zaru nolaišanai, sedli, parocīgs rokas zāģītis, speciāls motorzāģis, lai kokā būtu ērtāk, un citi piederumi. Tostarp kāpšļi, jo lielu stumbru nevar visā garumā nogāzt, tā sabojātu asfaltu vai žogu. Kad pa metru garam klucītim pamazām uz leju jāzāģē, nav zaru, ir, pie kā pieturēties.

Drošība – pirmajā vietā
Koku vainagu veidošanu Raitis sauc par tīkamāko darbu, to vislabāk veikt pavasarī, pirms sulu laika. Bērzus var apzāģēt vēl agrāk – martā.
“Lielākais koks ir šī papele – “deviņstāvenes” augstumā. Atceros arī pirmo kāpienu, kad mācījos praksē un vajadzēja rāpties dižpapelē. Bija diezgan bailīgi. Ticis līdz pusei, pasēdēju, padomāju un turpināju kāpt. Nokrist nav gadījies, jo drošība vienmēr pirmajā vietā. Augšā nereti ir stiprāks vējš, diezgan koks ļogās, bet līdz divpadsmit metriem sekundē kāpt var droši. Kuriozi nav gadījušies: darbs pietiekami nopietns, lai būtu joki. Bailes traucē arvien mazāk, drīzāk pensionāru konsilijs: viens grib, lai koks pēc apzāģēšanas izskatās tā, otrs – šitā, vēl kāds, lai nezāģē nemaz: tāpat smuki izskatās. Lielākoties prasa, lai uztaisa kā senos laikos – stabu. Tā mūsdienās kokkopji vairs nerīkojas, un tad skan pārmetumi – jūs te neko neesat izdarījuši. Mēģinām rast kompromisu, pārliecināt.”
Jo vairāk dari, jo vairāk tevi pazīst. Tā Raitim veidojusies sadarbība ar namu apsaimniekošanas uzņēmumu “Namu serviss “Apse””.
“Kad putnu perēšanas dēļ ir liegums – no 15. aprīļa līdz 30. jūnijam, kokus nedrīkst apzāģēt, toties ir pasūtījumi zāles pļaušanai,” darba ritmu ieskicē Raitis. Viņš veic arī starppaneļu šuvju aizdrīvēšanu un augstceltņu kāpņu telpu logu mazgāšanu. Ja pēc renovācijas saliek neveramos logus, citu variantu nav – vai nu ar pacēlājiem, vai ar virvēm tos no ārpuses tīrīt. Alpīnismam jeb bolderingam (viens no klinšu kāpšanas paveidiem) jaunais vīrietis gan nav pievērsies: kokos jūtas labāk. “Ja ievēro visus drošības pasākumus, nav nemaz tik bīstami. Bīstami ir arī dzīvot,” spriež arborists. “Kad esi virvēs, blakus ir stumbrs un zari, ja kas, varbūt…”

Ozolam patīk ozoli
Ar augstumu Raitis sadraudzējies jau bērnībā. Dzīvojot laukos Kuldīgas pusē, zēns labprāt kāpis uz jumta regulēt antenu un ar brālēnu rāpies visos lielākajos kokos ap lauku māju. Zēniem tas licies aizraujoši, jo lejā viss izskatās maziņš. Augu dienu varējuši augšā nosēdēt, vērojot apkārtni.
Pēc pamatskolas jaunietis atstājis dzimto vietu, jo “Basos nav pat veikala”, un 2002. gadā pārcēlies uz Liepāju, lai RTU apgūtu grāmatveža profesiju, kas tolaik interesējusi. Gadu nostrādājis pie privātajiem, krīzei sākoties, darījis citas lietas.
Meklējot darbus, iepirkumus, kas ļautu vairāk nopelnīt, viņš nejauši saskāries ar vārdu “arborists”, atradis attiecīgo skolu un iestājies. Jo, strādājot savā profesijā – par grāmatvedi, ģimeni apgādāt nebūtu viegli. Tolaik Liepājā jau darbojušies arboristi Vaironds Bitenieks un Ilze Rožlapa, tagad arī uzņēmumam “Tranzīts L” ir vairāki speciālisti.
“Tā kā mans uzvārds ir Ozols, ozolus negribas nozāģēt. Apzāģēt gan, jo tā ir kopšana. Ja man būtu liela teikšana, es visur šos kokus sastādītu. Ozols taču ir spēcīgs vīrieša totēms un Latvijas simbols.”
Ar Kaiju, nākamo dzīvesbiedri, Raitis iepazinies “Fonteinā”, ģimenē aug meita Robina, kurai ir seši gadi, un pirms divarpus mēnešiem dzimušais dēliņš Ragnars. Kad no rīta Raitis dodas uz darbu, Kaija īpaši nebaiļojas: zina, ka vīram ir galva uz pleciem un ka viņš ir prātīgs. Jo katrs nepareizs solis var būt liktenīgs. Par to Raitim atgādina arī dzīvesbiedres dāvana – krekliņš ar zīmīgu simbolu – galvaskausu virs sakrustota cirvja un motorzāģa.
“Man patīk viss zaļais, tāpēc kompensācijai valsts mežus stādu. Šosezon trīs hektārus ar priedēm un eglēm lielākoties Alsungas pusē apstādījām, rudenī pie Nīcas stādīsim. Papildu ienākumi un – galvenais – patīk. Nākotnē gribu attīstīties, dibināt SIA – uzņēmumu ar vairākiem darbiniekiem.”
Vaicāts, vai arī savam dēlam šo profesiju ieteiktu, arborists teic, ka tā nav sliktākā nodarbošanās. “Ja viņš gribētu kļūt par horeogrāfu, tad gan varbūt iebilstu. Bet lai pats izlemj!”
+ 7
Kategorijas

Kategorijas