Tautas sporta un profesionālā sporta robeža

2016. gada 28. jūlijs 07:00

240

Tautas sporta un profesionālā sporta robeža

Drīz pielipsim pie TV ekrāniem, lai vērotu Rio Olimpiskās spēles – pasaules sporta grandu cīņas. Tautas sportā gribas turēt latiņu tikpat augsti, bet viegli ir pāršaut pār strīpu, kad beigas ir pie daktera. Vakaros, izbraucot ar velosipēdu pa veloceliņu Liepājā, šķiet, ka dīvānā sēdētāju skaits ir sarucis. Jauni un veci brauc ar velosipēdiem, netrūkst skrējēju un braucēju ar skrituļslidām. Tantes iznākušas pastaigā, lai pārrunātu jaunākās klačas, jaunās māmiņas stumj ratiņus.

Brālim dzimšanas diena
“Tautas sporta un profesionālā sporta robeža ir tur, ka par profesionālo sportu maksā, par tautas sportu nemaksā. Savukārt citreiz ir tā, ka tautas sportā ir daudz profesionālāka attieksme nekā profesionālajā sportā. Tāpēc barjera, kur tautas sports pietuvojas profesionālajam sportam un tas sākas un turpinās, nav viena līnija, kas būtu stingra un izteikta,” stāsta basketbola komandas “Liepāja/Triobet” fiziskās sagatavotības treneris Reinis Rozītis.
Viņaprāt, daudzi tautas sportā dara izteikti to pašu, ko profesionālajā sportā, bet viņiem par to nemaksā. Iespējams, pat vēl labāk dara. Taču profesionālie sportisti grēko. Viņi paklūp uz to, ka grūti izturēt dzelžaino režīmu, jo profesionālais sports ir 24 stundas septiņas dienas nedēļā. Nav piektdiena, sestdiena un svētdiena, nevar atļauties ballītes. “Visgrūtākais ir izturēt režīmu, kas pieprasa to, ka tev viss laiks jāvelta sportam. Nav radu pasākumu, Ziemassvētku pasēdēšanas, Lieldienas. Tas viss atkrīt, jo esi sevi ziedojis sportam. Tā ir profesionālā sporta ēnas puse, ko grūti izturēt.”
Brīdī, kad sportists to spēj izturēt, sākas lielais sports. Ne vienmēr profesionālajā sportā klubs vai izlase spēj sportistu motivēt. Vienalga, vai samaksa ir desmit eiro vai desmit tūkstoši. “Tad ir runa, cik augsta ir sportista pašmotivēšanās spēja. Jo augstāka, jo spēj daudz ko atlikt un pakārtot sportam; jo mazāka – var strādāt ļoti labi pusgadu, gadu, bet kādā brīdī salūst. Tas nav viegli. Svarīga ir psiholoģiskā noturība. To treniņos netrenē. Trenē lēcienu, skrējienu vai metienu. Psiholoģiskā noturība ir svarīga. Tad, kad runājam par izcilniekiem, viņiem ir abas lietas, bet grūti ir dabūt kaut vienu no tām. Ja tās saskanēs vienā ķermenī, tad ir lielas lietas paveicamas. Tad mēs sakām: “Kāpēc viņš tāds ir?” Tāpēc, ka viņam ir šīs divas pamatīpašības,” norāda R. Rozītis un piebilst: “Daudziem liekas, ka arī viņi var to izturēt, bet tad pienāks brīdis – brālim taču ir dzimšanas diena!”

Piecos vakarā jau mājās
R. Rozītis profesionālajā sportā pavadīja septiņus gadus, esot Latvijas bobsleja izlasē. Tagad viņam liekas, ka vienmēr bijis profesionālis, taču par profesionāli viņu izaudzināja treneri un sportisti, ar kuriem viņš bija kopā komandā. “Atceros, ka Mārcis Rullis mani audzināja par to, kādai jābūt attieksmei. Audzināja mani, lai būtu profesionāls sportists,” atminas bijušais bobslejists.
Beidzot profesionāla sportista gaitas, “tas brīdis ir smags, jo gribas ikvienam piesieties, ka visiem ir jāiztur nezvēra darbs”, ko pats piedzīvoja bobslejista karjeras laikā. Tad liekoties, kas tur grūts – pieci treniņi nedēļā; ja vajadzētu, būtu 11. R. Rozītis atzīst: ja viņam tagad liktu sešos no rīta jau būt tirgū, arī tas būtu grūti. Katram sava darba specifika.
Basketbolists Mārtiņš Kravčenko, kurš jau aptuveni gadu ir prom no profesionālā sporta komandā “Liepāja/Triobet” un basketbolu savam priekam spēlē “Nīcas” sastāvā, norāda: sākumā bijis grūti pierast, ka darbs beidzas piecos. Lielā sporta laikā viņam no rīta bija treniņš, pusdienā pauze un pēc tam atkal treniņi. Tad nebija laika nekam citam. Tagad viņš vakaros var būt kopā ar ģimeni, tai velta laiku brīvdienās. “Es septiņpadsmit, astoņpadsmit gados pieņēmu lēmumu. Tagad jau to dara ātrāk, sešpadsmit gados saprot, vai līdz trīsdesmit gadu vecumam gribēs būt lielajā sportā,” norāda M. Kravčenko.
Trīsdesmitgadnieki grēko
Jautāts, kas ir dzinulis tautas sportā, R. Rozītis min – uzturēšana sevi formā. Tam būtu jābūt kā normai. Tautas sportā, ja viss ir mērpilni un normas robežās, cilvēks veidojas kā personība. Ja šauj pār strīpu, ko bieži dara tautas sportā, tad ir galējība, kas nav vēlama. Brīdis, kad ir par daudz, katram ir atšķirīgs. Nav divu vienādu cilvēku, nav divas vienādas situācijas. Tas atkarīgs no cilvēka fiziskās sagatavotības. Vienam stundas lēns skrējiens ir tikai normāli, citam tas ir jau daudz par daudz.
Lai izvairītos no sava organisma pārpūles, jāņem vērā absolūta mērenība, jādarbojas ar mīlestību pret sevi un citiem. “Tiklīdz gribam tautas sportā, pirmo gadu trenējoties, izmantot profesionāļu vingrinājumus un vēl parādīt, ka spējam viņus pārsist, tad tas ir jau par daudz. Iesācējam jāsāk ar vienkāršajiem vingrinājumiem, ar pauzēm. Parasti mēs, trīsdesmitgadnieki, grēkojam – ja varam jau kaut ko izdarīt, tad izdarīsim vēl grūtāku. Nevajag grūtāku, tad nākamā došanās būs pie fizioterapeitiem un dakteriem, jo kaut kas sāks sāpēt. Jābūt sagatavošanās posmam. Arī skolā nesākam mācīties uzreiz no astotās klases. Jāsāk ar pirmo un lēnām, lēnām, lēnām un pacietīgi. To cilvēkiem ir visgrūtāk saprast, kā tas ir lēnām. Es tūlīt samaksāšu trenerim vairāk, paņemšu divus trenerus dienā. Nē, nevar, tāpēc ka organisms tam nebūs gatavs,” uzsver R. Rozītis.
Viņaprāt, tautas sportā kustība ir liela, par ko liecina lielā apmeklētība pasākumos. Profesionāļu Latvijā ir tik, cik ir. Daudz vairāk nebūs, jo tas ir atkarīgs no sporta veidiem un sporta klubiem. Klubu skaits Latvijā ir zināms, cik ir basketbolā, hokejā un futbolā; attiecīgi var parēķināt, cik profesionāļu vajag.

Skriešana neder smagsvariem
“Pārlieku liela centība tautas sportā aptumšo prātu,” uzskata R. Rozītis. Viņaprāt, reizēm var pamocīties, bet no fiziskām aktivitātēm ir jāgūst prieks. Dienā nepieciešama vismaz 30 minūšu gara aktīva vingrošana. Jāskatās gan, ko pārējā laikā dara. Ja ir sēdošs darbs vai diena tiek pavadīta uz dīvāna, tad ar 30 minūtēm būs par maz, lai veselība uzlabotos. Lauku cilvēkiem gan ir vieglāk sevi uzturēt formā. Divas stundas skaldīt malku mūsdienu paaudzei būs tas pats, kas pavadīt šo laiku fiziskās sagatavotības zālē, salīdzina speciālists.
Nūjošanas instruktors Imants Ločmelis papildina, ka Pasaules Veselības organizācija ir noteikusi – nedēļā jākustas 300 minūtes vai vismaz 150 minūtes. Pats viņš septiņu gadu laikā nūjošanā pieveicis jau aptuveni 30 tūkstošus kilometru un sevi uzskata par veiksmīgu piemēru citiem – 50 gadu vecumā sagribējās kļūt smukākam un veiklākam, pēc operācijas mediķi deva slēdzienu – skriet nav ieteicams, tā grobiņnieks atrada nūjošanu. Ar to nokļuva uz viļņa, biedrībā “Nūjo ar vēju” ap sevi pulcinot aktīva dzīvesveida piekritējus.
“Nūjošana ir tautas sports, kas aptver visu iedzīvotāju spektru. Var nodarboties jebkurš. Nav jāsaņem drosme – salto atmuguriski nebūs jāmet. Ar nūjošanu var daudz ko panākt. Lēts pasākums – divi puļķi ir vajadzīgi un gribasspēks,” stāsta I. Ločmelis. Viņš iesaka dažas nodarbības pavadīt instruktora vadībā, lai iemācītos nūjošanas tehniku. Nūjotāji, kuri to ir apguvuši, nekritizē tos, kas staigā, kā grib. Viņi negūst tik daudz labuma, tomēr kustas, kas nav mazsvarīgi. Ievērojot tehniku, noteiktajā laika sprīdī efekts būs par 40 procentiem lielāks. Ja negribas skoloties instruktora vadībā, tad der tomēr atnākt uz nodarbību, lai redzētu, kādas nūjas ir nepieciešamas. Speciālists novērojis, ka lielveikali mānās, iesmērējot nepiemērotas.
Daudzi ir pavilkušies skriešanas masveidībai, bet ne visiem tā ir piemērota. Tā neder vecākiem cilvēkiem un tiem, kuriem svars ir “100+”. “Ja no jaunības dienām ir skriets, ir nostiprināti saišu muskuļi, tad var skriet arī vecumdienās. Bet redzu, ka viens otrs, kam ir svars virs simta, cenšas skrienot to nodzīt – tas ir nereāli. Tad drīzāk ar pareizu ēšanu jāsāk,” uzskata I. Ločmelis. Viņaprāt, cilvēki šobrīd vairāk sākuši kustēties, jo vairāk sevi mīl. Tautas sportu atspoguļo masu medijos, to atbalsta pašvaldības, tāpēc aktīvs dzīvesveids šobrīd ir iecienīts.

Pavelkas elku iespaidā
Tautas sports ir ikvienam pieejams, bet profesionālais ir atrunāts Sporta likumā. Tie ir cilvēki, kuri regulāri trenējas un par to saņem atlīdzinājumu. Līdz zināmam vecumam tā ir sportistu pamatnodarbošanās ar mērķi sasniegt augstus rezultātus. Tautas sportā ir visi pārējie – bērni, jaunieši, vecmeistari, invalīdi, stāsta Aizputes novada sporta centra direktors Indulis Laškovs. Viņš norāda, ka tautas sportā cilvēki sporto savam priekam. Piedāvājums ir gana plašs, tikai pēdējais sliņķis var teikt, ka nav, kur izpausties. Aizputes novada pašvaldības uzdevums ir organizēt tautas sporta pasākumus, jo neviena pašvaldība nenodarbojas ar profesionālo sportu. Tas ir klubu, valsts pārziņā, kuru uzdevums ir veicināt profesionālo sportu. Pašvaldībai ir jāveicina tautas sports un jāuztur sporta bāzes.
Pirms četriem gadiem Aizputes novadā tika rīkota pirmā sporta konference, kurā par novada trim prioritārajiem sporta veidiem tika izvirzīti ložu šaušana, vieglatlētika un volejbols. Par prioritāti tika izvirzīts bērnu un jauniešu sports. Novadā spēcīgāki ir sporta veidi, kuriem ir bāzes un labi treneru kadri. “Tagad pokemonu ķeršana ir populāra, bet esmu pārliecināts, ka tradicionālie sporta veidi ieņems lielu lomu bērnu dzīvē. Liela loma ir ģimenei. Ja vecāki būs pasīvi, tad diez vai bērnam radīsies interese par sportu,” uzskata I. Laškovs. Viņaprāt, lai arī iedzīvotāju paliek mazāk, Aizputes novads ir kustīgs. Tie, kuri nodarbojas ar sportu, to dara ar lielu prieku, cerams, ka līdzi pavilksies arī pārējie.
I. Laškovs uzskata, ka bērni uz sportu pavelkas arī elku iespaidā, piemēram, Štromberga, Šmēdiņa. Pieaugušajiem pamatā ir veselību veicinošs faktors. Aizputes novads neaizmirst arī savus lielā sporta izcilniekus – motokrosa zvaigzni Paulu Jonasu, bobslejistus, spēkavīram Mārim Juzupam bija atbalsts nokļūšanai uz pasaules čempionātu ASV.

Novadā saskata potenciālu
Nīcas jaunatklātās halles vadītājs Ingars Kalējs stāsta, ka iedzīvotāji jau nāk un izmanto halles piedāvātos pakalpojumus – aerobiku un trenažieru zāli. Vasarā sporta zālēs sporto mazāk, un tas, kā reizi, ir laikā, lai varētu izstrādāt grafikus un Nīcas sporta halle ar pilnu krūti varētu sākt darboties septembrī.
Nīcas novads cenšas atbalstīt ikvienu savu iedzīvotāju, kurš vēlas sportot. Šobrīd topā ir futbols, kuram tiek visvairāk. Populāra ir arī airēšana. “Jebkuram, kurš var par sevi paziņot, palīdzēsim,” sola I. Kalējs. Viņš novērojis, ka ir arī tādi, kuri sporto un paši saviem spēkiem brauc uz sacensībām. Tas gan neliedz citiem nākt uz novada domi un likt par sevi manīt.
Grobiņas sporta centra direktors Andis Ādiņš tautas un profesionālā sporta sakarā min, ka par to var runāt dažādi. Profesionāļi saņem atlīdzību, bet pie tiem var pieskaitīt arī tos, kas attiecīgi trenējas un startē augsta mēroga sacensībās. Grobiņas novadā tie būs mototriālisti, kuri pasaulē startēs “Nāciju kausā”. Jāpieskaita arī autosportisti, kuri brauc Baltijas čempionātā, motokrosista Laura Freiberga komanda. Novads par savu prioritāti ir izvirzījis bērnu un jauniešu sportu.

Būtu cilvēku izdzīšana
Lejaskurzemes komandas pēdējo gadu laikā ar vietējām sacensībām novadu robežās vairs neapmierinās, bet cenšas celt latiņu un startēt Latvijas līmeņa čempionātos. Florbolā Latvijas čempionāta otrajā līgā spēlē Aizputes klubs “Livonija” un “Leģions/Grobiņas novads”, futbolā – “Grobiņas SC” un “Nīca”.
Vienīgie, kas spēlē Latvijas čempionāta virslīgā, ir “Vaiņodes” handbolisti. Komandas galvenais treneris Zigmunds Mickus norāda, ka komanda nav profesionāla, jo nesaņem par spēlēšanu naudu, nav oficiāli līgumi. Gluži amatieri handbolisti arī nav, jo pašiem jāpērk ir tikai apavi. Pārējo visu – ceļa izdevumus, dalības maksas un sporta zāli – nodrošina Vaiņodes novada pašvaldība. Atšķirībā no citu Latvijas pašvaldību komandām, “Vaiņodes” vienībā spēlē tikai vietējie puiši, kā arī bijušie vaiņodnieki. Treniņu apjoms komandai ir mazāks, jo spēlētājiem ir ģimenes, darbs. Tikai puse no komandas dzīvo Vaiņodē, pārējie strādā vai studē Liepājā, tāpēc visa komanda kopā sanāk divas reizes nedēļā, nevis četras vai piecas. Tomēr arī pārējā laikā puiši individuāli sporto un uztur sevi formā, iet uz sporta zālēm Liepājā. Lielāka slodze ir skolas vecuma handbolistiem, kuri bez lielās komandas trenējas vēl Liepājas rajona Sporta skolā. Tiem treniņi sanāk piecas līdz sešas reizes nedēļā.
Z. Mickus norāda, ka par profesionālu komandu Latvijas virslīgas čempionātā var uzskatīt čempionvienību Dobeles “Tenax”. Taču arī šo komandu sezonas otrajā pusē sāk vajāt traumas, kas liecina par nesabalansētu treniņu slodzi. “Nevaru prasīt no saviem spēlētājiem profesionālu attieksmi, ja nevaru nodrošināt masāžu, relaksēšanos, medicīnas aprūpi. Tā būtu cilvēku izdzīšana,” uzskata Z. Mickus. “Vaiņode” profesionāli trenējās pirms iepriekšējās Latvijas olimpiādes, kad ieguva bronzas medaļas.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Tautas sporta un profesionālā sporta robeža

Kategorijas