Otaņķu gardumi īstās saimnieces rokās

2016. gada 28. jūlijs 07:00

4816

Trīs tirdzniecības vietās Liepājā ir pieejami zemnieku saimniecības “Otaņķi” ražotie konditorejas izstrādājumi ar brendu “Otaņķu gardumi”. “Lai arī pagājis laiks, televīzijas šovu “Īstās latvju saimnieces” cilvēki joprojām atceras, arī produkcijas atpazīstamība līdz ar to cēlusies,” atzīst Pārsla Kupše, kura konditorejas biznesā darbojas jau gadus septiņus.

Paaudžu pēctecība
Maize Otaņķu pagasta mājās “Otaņķi” cepta jau ļoti sen. “Omamma Maiga Otaņķe ir cepusi visu savu dzīvi, nu cepšanu pārņēmusi mamma Ilga Prenclava. Jaunliepājas tirdziņa skārņos sākām tirgoties ar pienu, maizīti un miltiem. Mums bija PVD izsniegta izziņa, ka drīkstam nodarboties ar šo produktu tirdzniecību, bet kādā reizē, kad maize bija pārdota, man kļuva garlaicīgi. Pirms astoņiem deviņiem gadiem aizdomājos, ka miltu izstrādājumi ir ne tikai maize.”
Mājās bieži vien tapis kaut kas garšīgs. Omīte cepusi plātsmaizes un tortes visādām jubilejām, arī pagasta svinībām. P. Kupše vienmēr bijusi klāt, lai palīdzētu kult olas. “Lēnām no viņas iemācījos. Iesāku ar cepumiņiem. Kad bērni auga, nereti ciemos atnākušie brīnījās: kas jums par svinībām? Vienkārši tukšs galds un kaut ko vajag pašiem. Tā ir bijis vienmēr, tikai vienu brīdi sāku mājas virtuvē tapušo dot arī citiem. Daru to, kas pašai patīk, padodas, citādi jau šajā nišā neturētos.”
Otaņķniece zina, ka preces izskatam ir liela nozīme. Mājās uz galda var uzlikt arī šķību cepumiņu, taču pārdodot produkcijas dizainam un garšai jābūt perfektai. Un jāskatās katrs sīkumiņš: par cik var iepirkt izejvielas un kur sacepto realizēs? “Tādēļ arī pati braucu tirgodamās pa novadiem, kad aicina, un piedalos gadatirgos. Līvas tirgū strādāju, galvu nepaceļot. Nu jau cilvēki atpazīst zemnieku saimniecības “Otaņķi” produkciju. Uzreiz spārniņi pieaug.”

Mājas virtuvē vairs necep
Pircējiem mājražotājas gardumi iepatikušies, jo P. Kupše centusies kā priekš sevis un mājiniekiem. Šī līnija tiek ieturēta joprojām. “Pirmās krīzes laikā, ap 2008. gadu, strauji samazinājās mūsu zemnieku saimniecībā izaudzēto kartupeļu un sīpolu pircēju skaits. Tieši tobrīd atbrīvojās telpas Dzērves ielā un uztaisījām veikaliņu.”
Pamazām iegādātas iekārtas, krāsnis, kredīts ņemts vienīgi transportlīdzekļa iegādei, jo ar privāto automašīnu produkcijas izvadāšanai pa tirdzniecības vietām nav pieticis.
Jau piecus gadus kafejnīca atrodas lielveikala “Baata” pirmajā stāvā. Kad Jaunliepājas skārņos pēc remonta pārcēlies veikals “Top!”, pastāvīgie pircēji pieprasījuši, lai nepārceļas tālu. Rīgas iela izrādījusies zemnieku saimniecības “Otaņķi” vajadzībām gana piemērota vieta. “Pa vienai pieaicināju palīdzes. Meitenes nav ar īpašu profesionālo izglītību, bet gan saimnieces, kuras ļoti labi gatavo.”
Pārsla Kupše ir profesionāla tirdzniecības darbiniece, beigusi Rīgas kooperatīvo tehnikumu.

Kopā ar labu komandu
Salīdzinot ar pirmajiem ražošanas gadiem, pieprasījums ir sarucis, un to P. Kupše skaidro ar sarūkušo iedzīvotāju skaitu. Stipri bijusi jūtama “Liepājas metalurga” grimšanas epopeja, jo arī Ezerkrastā ir daudz metalurgu māju.
Pakāpeniski izkristalizējies pieprasītāko produktu tops. Iecienītākā ir ābolu kūka – liela plātsmaize no smilšu mīklas ar olbaltumu pildījumu. Apaļie speķa pīrādziņi, Valdas Sīkles meistarstiķis, ieņem godpilno otro vietu. Tādi paši gaļas pīrādziņi, tikai no rudzu miltiem, bijuši uz izķeršanu pirms Jāņiem. Vēl topa augšgalā ir rulete ar ķiršu vai aveņu ievārījumu un tikai dabiskā putukrējuma pildījumu. Piens, ko Dzērves ielā tirgo, nāk no sešām slaucamām gotiņām, kas pašu saimniecībā, bet kvalitatīvu saldo krējumu konditorejai pieved uzņēmums “Tukuma piens”. Miltus iegādājas, rūpīgi sekojot dažādu ražotāju cenu piedāvājumam. Iepirkt vairumā neļauj nelielās telpas.
Lai gan ir aukstuma iekārtas, uz pusdienas laiku pasūtītais tiek gatavots no rīta – jāievēro pārtikas realizācijas termiņi. “Nav jau apavi, rūpniecības preces, ko var tirgot teju bezgalīgi. Ļoti jāseko līdzi, cik daudz pārtikas bez konservantiem katru dienu vajag. Nerealizēto vedu uz mājām – ģimenei vai lopiņiem. Četrām cūciņām tad ir svētki.”
Dažas pārbaudošo iestāžu prasības šķietot pārspīlētas. Piemēram, pārtikas iesaiņošanas maisiņiem jābūt ar latviski iztulkotu sertifikātu, ka tas ir atbilstošs pārtikai.
Mājražotājas produkciju var pasūtīt, gan katru trešdienu iegādāties zaļajā tirdziņā “Lauku sēta pilsētā”, kur pati saimniece to tirgo.
Jautāta, kā visu var paspēt, viņa atbild: “Ja viss būtu jāpadara vienai, ja nebūtu šī kolektīva, to, protams, nevarētu. Jebkurā brīdī varu palūgt savām meitenēm, arī kad pēdējā brīdī veikts pasūtījums. Ir iestrādājies noteikts ritms, un neviens no mūsu vienpadsmit darbiniekiem neskatās uz darba stundām. Mājās pašlaik dzīvojam deviņi piecu paaudžu cilvēki. Mamma vairāk par lopiem atbild, dēlam sava saimniecība ar pāri par divsimt hektāriem, kur pamatā audzē labību. Pieceļamies visi reizē, bez stresa, vīrs Arnis sakrāmē mašīnu, mēs ar mammu sagriežam pārdošanai paredzēto maizi, un es pati sēžos pie stūres. Meita Aiva Kupše ir izmācījusies par ēdināšanas speciālisti, arī vedekla Arta ir liels atbalsts.”

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Otaņķu gardumi īstās saimnieces rokās

Kategorijas