Pārzina grobiņnieku galvas vairākās paaudzēs

2016. gada 28. jūlijs 07:00

509

Pārzina grobiņnieku galvas vairākās paaudzēs

Par laimīgu tiek uzskatīts cilvēks, kam ir savs dakteris un savs frizieris. Tāds, kurš zina tavas vajadzības un problēmas, kurš tevi saprot no pusvārda. Šajā ziņā paveicies Grobiņas un apkārtējo pagastu iedzīvotājiem – kopš 1964. gada viņi par savējo var saukt pieredzējušo frizieri Intu Krūmiņu. “Šķiet, esmu vecākā strādājošā friziere Latvijā. Bet, ja veselība atļaus, kādu gadiņu vēl pastrādāšu.”

Apkalpo savas paaudzes ļaudis
Parasti profesijas vilkme cilvēkā izpaužas jau bērnībā, un Inta nav izņēmums – lelles pucējusi, kopš vien sevi atceras. Kaut arī reizēm pasāp pleci un rokas, patikšana pret darāmo joprojām nav rimusi: izvēlēto frizieres amatu viņa raksturo kā noderīgu visos laikos. Neba velti mūža darbam veltījusi vairāk nekā pusi gadsimta.
I. Krūmiņa ir vidzemniece, mācījusies Rīgas frizieru skolā, ko pabeigusi 1961. gadā. “Tagad grobiņniekus apkalpo trīs frizētavas, bet, kad atnācām, šeit nebija neviena sieviešu friziera. Mani pierunāja palikt. Sadzīves pakalpojumu kombināts atradās tagadējās domes ēkā, septiņpadsmit gadus nostrādāju viena pati un Grobiņā pazinu gandrīz katru otro.”
“Grobiņas frizētavā” pašlaik rosās trīs meistaru komanda. Ar kolēģēm Daci Dāvidu un Edīti Duļķinu cīņa par klientiem nenotiekot: katrai ir savi, un Inta galvenokārt apkalpo savas paaudzes cilvēkus. “Strādājam individuāli, bet maksu par telpām un komunālajiem pakalpojumiem sadalām. Manas dāmas biežāk izvēlas griezt un krāsot matiņus, kā arī ilgviļņus likt. Kad vajag, uztaisu frizūriņu. Protams, pie manis nāk arī kungi labākajos gados,” atzīst plaša profila meistare.

Piedzīvo dažādas tendences
Jaunības gados Inta Krūmiņa piedalījusies frizieru konkursos, regulāri braukusi uz semināriem, bet tagad to vairs nedara: “Jo nezinu, cik ilgi vairs strādāšu. Kā nekā drīz jau būs septiņdesmit pieci gadi. Esmu piedzīvojusi dažādas modes tendences, arī laiku, kad frizūra bez matu uzkasīšanas nebija iedomājama. Bet viss jau griežas uz riņķi un atkārtojas. Ja ir ļoti labi mati, pietiek pēc ieveidošanas izķemmēt, bet arī tagad, frizūru taisot, šad tad drusku tomēr ir jāpiekasa.”
Jaunāko griezumu tendences Inta pašpikojot no jaunākajām kolēģēm, tomēr viņas pastāvīgie klienti dodot priekšroku ierastajam stilam. “Katram ir labi tā, kā labi piestāv, un nekas ekstrā nav jātaisa. Vecos klientus varu ar aizvērtām acīm apkalpot: tik labi pazīstu viņu gaumi,” tā meistare.
Vairāk pucēšanas darba ir pavasarī, kad cilvēki galvassegas ņem nost, bet līdz ar ziemu iestājas pieklusums. Daždien gadījies arī visu dienu nosēdēt bez neviena klienta. Lielākoties Inta strādā uz pieraksta, bet neatsaka arī, ja kāds ierodas, pēkšņa impulsa vadīts.
Mudināta atcerēties kādu kuriozu, strādājošā pensionāre atzīst, ka “pa to dzīvi ir gājis visādi”. Padomju laikos, piemēram, gana raibi veicies ar ķīmiskajiem ilgviļņiem: vienam klientam ilgviļņu sastāvs iedarbojies labi, turpretī citam – švakāk. Kaut vai uguni kurini apakšā, nesanāk, un viss! Dažkārt gandrīz galva kūpējusi, lai izbalinātu matus, tāpat nācies nopūlēties, lai izlabotu krāsošanas pašdarbības sekas vai citu frizieru neveiksmīgu griezumu. “Tagad ir cita apgāde un visi materiāli, ieskaitot krāsas, ļoti kvalitatīvi. Matiem daudz draudzīgāki.”

Šausminās par matu taisnošanu
Friziere divus gadus dzīvojusi ārzemēs. “Dēls astoņus gadus sabija Amerikā, Čikāgas Luterāņu teoloģijas skolā studēja maģistrantūrā un doktorantūrā. Vīrs arī tur pastrādāja, un es divus gadus mazmeitiņu auklēju. Mājas kārtībā griezu matus un ilgviļņus liku studentēm. Reiz iegāju vietējā frizētavā un redzēju, kā nēģeriem taisno matus. Ak, kunga māte, kā tie kūpēja! Nu, bet tas jau pavisam cits stils.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pārzina grobiņnieku galvas vairākās paaudzēs

Kategorijas