Meksika – kā salsa, kā dzīves baudīšana

2016. gada 28. jūlijs 07:00

Cita pasaules daļa, cita kultūra – tik tāla un grūti aizsniedzama. Daudziem no mums. Dagmārai Čirkšei palaimējies būt Meksikā jau ceturto reizi, jo tur dzīvo meita Eva, znots Kristians, trīsgadīgais mazdēliņš Kārlis Andrejs jeb Karloss Andreass, kā arī Dagmāras dēls Toms. “Bērni man biļeti nopērk, pedagogs to nevarētu atļauties,” atzīst liepājniece. “Meksika pārsteidz vienmēr, bet pa Valjartu tagad staigāju kā pa Liepāju: spāniski runāt protu, sabiedrisko transportu pārzinu.”

Tranquilo jeb dzīvo mierīgi!
Lidojums uz Amerikas kontinentu ir nogurdinošs: divpadsmit stundas pāri okeānam, ar vairākkārtēju pārsēšanos. Kad esi ceturtajā lidmašīnā, piesprādzējies ar kaimiņa drošības jostu un izslēdzies jau pirms pacelšanās. “Boeingi” lido desmit kilometru augstumā, aiz borta mīnus piecdesmit, iekšā vājprātīgs troksnis – no kondicionieriem. Visi sēž, spocīgi apsegušies ar plediem uz galvas, lai nesaaukstētos. Mani bērni Meksikā satraucās par saziņu, jo man bija pilnīgi svaigs, vēl īsti neapgūts viedtālrunis un pirmo reizi lidoju pilnīgi viena. Baidījos aizmigt un ar roku burtiski turēju savas acis vaļā: baterija bija nosēdusies.
Mehiko (Mexico City) ir aptuveni 8,8 miljoni iedzīvotāju, infrastruktūra daudz attīstītāka nekā Latvijā, taču nekas nenotiek precīzi, pēc plāna vai grafika – ar šo atziņu sākas meksikāņu dzīvesveida iepazīšana. Kāpēc jāsteidzas, jāiespringst? Neviens neuztraucas, ja lidostā meitene, kurai jānosver bagāža, sveras kopā ar to, paralēli runā pa telefonu un koķetīgi baksta kaimiņam.
Vairāk vai mazāk runāju un saprotu spāniski, dokumentu veidlapas biju aizpildījusi jau ceļā, centos paspēt uz vietējo pārlidojumu līdz pilsētai, kur dzīvo manējie. Nav teikts, ka lidaparāts pacelsies noteiktajā laikā, arī man nācās gaidīt stundu. Kamēr ieradās nokavējusies apkalpe. Izrādās, ja esi ielūgts uz kāzām vai dzimšanas dienu un ierodies noteiktajā stundā, tu nevienu nesatiksi. Viss notiek “trankilo” – mierīgi jeb divas stundas vēlāk.
Man ir pielipusi Meksikas filozofija – nesteigties, apstāties. Pat taksometru un autobusu šoferi tur piestāj pie baznīcas, lai pārmestu krustu. Mani, luterāni, tagad kājas pašas aiznes līdz katoļu dievnamam Liepājā, kur Eva ar Krišu laulāti un Kārlītis kristīts.
Kad galapunktā atveras lidmašīnas durvis, tu dzirdi, kā šalko palmas, sejā sitas mitrais, smaržīgais gaiss. Fantastiskas sajūtas – kā mammas klēpī. Šī zeme tevi paņem ar krāsām un ar prieku dzīvot. Ja esi draudzīgs, atvērts, Meksika tevi mīl un ciena. Spāniski gan jārunā. Amerikāņi demonstrē savu kultūru – visatļautību: kājas uz galda, skaļi kladzina kā vistu kūtī.
Valjarta (Puerto Vallarta) atrodas Banderas līcī un ģeogrāfiski atgādina Rīgu. Tūrisma pilsētas centrā lepni hoteļi, privātīpašumi, Gvadalupes baznīca, ar skulptūrām pilna promenāde un rosīga nakts dzīve. Valjarta ir vulkāniskā krātera malā, kur neprātīgi dziļš, tāpēc centrā piestāj pasaulē lielākie tvaikoņi.
Mana ģimene īrē lielu māju piepilsētiņā Pitiljalā, tur dzīvo arī Kriša mamma. Kārlītis runā un domā spāniski, jo auklīte ir spāniete, arī mājkalpotāja un dārznieks runā spāniski. Mājās sarunu valoda ir latviešu. Dēls Toms un meita Eva ir kāzu fotogrāfi, bet znots Kristians Šics – mākslinieks. Meksikā dzīvo aptuveni simts latviešu, viņi ir jautri, atvērti brīvdomātāji, kas uztur sakarus caur slēgtu grupu “feisbukā”.

Pansionātos – tikai alkoholiķi
Kad biju tur pirmoreiz, iepriecinot sevi un ģimeni, vārīju frikadeļu zupu, cepu kotletītes. Tagad darīju to tikai pēc pieprasījuma. Bez augļiem un sulām dzīve Meksikā nav iedomājama. Liels maiss ar apelsīniem maksā tikpat, cik pie mums ziemā kilograms kartupeļu. Ja nevēlas sulu spiest mājās, to var dabūt jebkurā vietā uz ielas. No sulām vislabāk man garšo ananasu, bet no augļiem – mango, kas maijā krīt no kokiem paukšķēdami, kā mūsu āboli. Banānu kokus nestāda, tie izaug kā mūsu kāršrozes, zied ļoti skaistiem ziediem, un, kad sāk ražot, blakus izlien jauns dzinums. Nogatavojušos avokado izmanto sviesta vietā. Tas viss ir labvēlīgs ādai – cilvēki ir “piens un asinis”. Ja kāds izskatās uz gadiem sešdesmit, viņam jau ir deviņdesmit.
Īpaši iecienītas tortiljas (tortilla). Lieso kukurūzas pankūku pasniedz pie pusdienām un atkarībā no reģiona un ēdēja gaumes pilda ar pupiņām, gaļu, sieru, dārzeņiem. Lai tortilju izceptu pareizi, nepieciešama aizverama bieza čuguna panna.
Vakarā uz ielas visur skan mūzika un gardi smaržo ēdiens. Var nopirkt arī lielos katlos vārītas cūku ādas un čurosus – tik saldus, kanēļainus, eļļā vārītus virtuļus, ka mute ķīp ciet.
Meksika pa īstam iegaršojas “caur” acteku zupu. Tas ir pasākums – divdiennieks: vispirms ilgstoši vāra buljonu no vairākām gaļām, tad pievieno ķiploku, sīpolu, čili, sarkanos piparus, tomātus, kinzu, avokado, svaigo sieru, kukurūzas čipsus.
Laims ir visur, tāpat kā daudzveidīgās garšvielas. Diļļu gan starp zaļumiem nav, augu sēklas nedrīkst ievest. Meita aizveda sēklas, paslēpjot krūšu kabatiņā, bet ieaudzēt neizdevās. Ogli kā zāles uz Meksiku noteikti nevajag ņemt līdzi, jo čili ir visur: pulveros, pudelēs, pat augļiem uzpilina.
Meksikāņiem virtuve ir ļoti svarīga, tā uztur sarunas satiekoties un, protams, arī pašu ģimeni. Vairākas paaudzes dzīvo zem viena jumta, visi kopā svētdienās dodas uz baznīcu un pēc tam pusdieno pilsētas laukumā. Noteikumus ģimenē diktē nevis pelnošais vīrs, bet vecmāmiņa – abuela. Piedzimstot bērnam, mamma saņem dekrēta naudu, bet valsts pabalsta bērna audzināšanai un vecuma pensijas šajā valstī nav. Ģimenes ir svētītas bērniem, jo aborti ir aizliegti. Mammai jāatgriežas darbā pēc 45 dienām, mazuli atstājot “silītē”. Par vecākiem mūža nogalē jārūpējas bērniem. Veco ļaužu pansionātā ir tikai tie, kuri sevi sagrāvuši ar alkoholu vai citādi.
Vecāki ir atbildīgi par to, lai bērns izglītības iestādē labi uzvestos. Ja sāk rasties uzvedības problēmas, vecākiem jāapmeklē vecāku skola. Ātrāk bērnu nevienā pirmsskolas iestādē vai skolā nepieņem.

Nopirkt nāvi un dziedāt
Meksika ir ritmiska kā salsa, viss atkarīgs, kā tu to uztver. Ģimenes svin ik dienu ar bērnu čalām, sarunām, uzsvilpojot, pateicoties Marijai. Nevienā pilsētā neredzēju ne lūdzējus, ne piedzērušos cilvēkus. Par “zālītes” pīpēšanu, ja to nepārdod citai personai, nevienu nesoda. Iegadījās būt vakarā pie baznīcas Palmu svētdienā: skaļa mūzika, dejas, bērniem par prieku pūš milzīgus ziepju burbuļus, tirdziņi, kur var nopirkt arī lelli – nāvi no salmiem vai cita materiāla. Cita filozofija: divas pasaules – dzīve un nāve – ir blakus, tāpēc nāve nebiedē. Mirušos pieminot, viņi visu nakti ir kapos, bet tur neraud. Šauj raķetes un dzied. Lieldienās apmeklējām Talpu, tas ir kā latvietim Aglona.
Meksikāņi ir muzikāli, visi dzied un spēlē. Bijām džeza kafejnīcā. Pianists lielisks, bet flīģelis lielā mitruma dēļ izskaņojies un skanēja dīvaini. Rīgas lidostā gaidīju lidmašīnu kopā ar vijolnieci Daci Lielmani, kura atzina: Valjartā nevar spēlēt, jo tad instruments pagalam.
Bijām pilsētā Tekilā (Tequila), kur ir divas tekilas ražotnes. Agave aug tikai Halisko (Jalisco) reģionā. Augs izskatās pēc milzīgas alvejas ar milzīgu garu kātu un dzeltenu ziedu. Agaves novākt ir ļoti grūti – jānocērt auga asā virszemes daļa un jāizrok sakne, līdzīgi kā cukurbietei.
Daudzu kultūraugu ražu ievāc četras reizes gadā. Karstās saules dēļ meksikāņi strādā baltos apģērbos, kas izskatās tautiski. Par higiēnu un tīrību, kas ir neticami augstā līmenī, meksikāņi tik ļoti safanojušies, ka visu indē gan ar ķīmiju, gan arī sentēvu metodēm. Apkārt mājām tin auklas, lai neielien skorpioni, jo viņiem kut vēders.
Veikalā blakus zaļo garšaugu stendiem ir pudelītes ar šķidrumu, ko pieliet garšaugu skalojamajam ūdenim. Ar vēdera kaitēm turienieši nesirgst, drīzāk ar saaukstēšanās slimībām. Kondicionieru dēļ.
Gandrīz iekāpu mutē krokodilam, kurš, labi paēdis, sildīja sānus pie upītes. Pielīdu ar kameru pie paša purna. Laimējās: nepamodās. Krokodils spēj pārvarēt septiņus metrus vienā mirklī, aizbēgt nav iespējams.
Siltajā Banderas līcī vaļi iepeld pavadīt populācijas laiku. Reizē ar skautiem biju uz tūristu kuģīša. Kad izslēdza motoru, kuģītis lēni šūpojās vaļu pulka vidū. Viņi iespaidīgi sprauslāja, izpūšot gaisu kā milzu strūklakas. Kad lielākie dzīvnieki pasaulē papeldēja zem mūsu kuģīša, kļuva mazliet baisi. Ieplestām acīm vērojām peldošus milzu bruņurupučus un delfīnus, kas cako okeānu kā šujmašīnas adatas.
Trīs vasaras mēnešus Valjartā dzīvo tikai vietējie, jo ir ļoti karsts (līdz plus 40 grādiem) un katru vakaru līst. No kalniem strauji lejā nākošais ūdens ātri ir līdz ceļgaliem. Pa pilsētu kursē aizvēsturiski autobusi ar augstiem riteņiem – lai ūdens netiek iekšā. Daudzviet uz ielām ir “gulošie policisti”: ja ilgi sēdi uz plastmasas sēdekļa autobusā, dibens vakarā brīnās, kas noticis.

Kurš krāc, ja ne vīrs?
Lai apskatītu Mehiko vecpilsētu: operteātri, parkus, zilo flīzīšu namu, pasta ēku, centrālo laukumu ar atsegtām piramīdām un katedrāli, kamēr nav pūlis, cēlāmies jau četros no rīta. Gvadalaharā (Guadalajara) bija iespēja padzīvot dārgā viesnīcā – koloniālisma laikmeta muzejā.
Pirmo reizi esot Meksikā, mitām mājā zem milzīga koka Montesori ielā. Baudot rīta kafiju uz terases, klausījos, kā blakus skoliņā dzied bērni un putni kokā. Formastērpi ir visās skolās, uzsverot vienlīdzību.
Vaļējiem logiem priekšā sietiņš pret kukaiņiem. Reiz naktī pamodos, jo izdzirdu pamatīgu krākšanu. Bet ne jau vīrs tas bija. Milzīgs oposums aiz loga, kurš krāca, ieracies no koka nobirušajās lapās.
Piramīdas atstāj sirreālas sajūtas. Tuksnesis, lieli kaktusi. Tālumā redzi baznīcas ar krustiem. Tas apstādina, pieslēdz kosmosam, citai realitātei.
Redzēju kovboju sacīkstes Laspalmasā (Las Palmas), ko pārraidīja arī TV. Izlaistos buļļus arēnā lauksaimnieki bez vardarbības un asins izliešanas cenšas noķert, metot laso, savaldīt, nogāzt un uzkāpt mugurā. Turpat spēlē marjači (mariachi), dejo un dzied.
Maskotā pa dienu uz ielas nesastapām absolūti nevienu cilvēku: visi strādā. Pilsētiņas īstā seja atklājas vakarā, kad sākas īstā dzīve: izbrauc rati, uz kuriem gatavo dažādus ēdienus. Meksikāņi ir izpalīdzīgi, draudzīgi, un arī tirgotāji uz ielas apkalpo kā mīļu ciemiņu, kā ģimenes draugu. Ja kaut kas iepatīkas un tu jautā cenu, tas nozīmē, ka tev arī būs jāpērk. Kaulējoties. Pretējā gadījumā pārdevējs skrien ar visu preci pakaļ. Ja nevēlies pirkt, jāpasaka pieklājības frāze: paldies, ļoti labi, skaisti.
Vai Meksika ir droša? Ļoti droša, ja ciemiņš ciena vietējo kultūru un nenāk ar saviem noteikumiem, neuzvedas kā citviet pasaulē.
Interesanti bija uzzināt un braukt virszemes metro, kur atsevišķi vagoni ir vīriešiem, sievietēm un ģimenēm.
Devāmies arī uz džungļu pludmalēm. Ceļš izbraucams tikai ar zirgu, džipu burtiski nesa nost no ceļa. Pie katras lauku fazendas zirgi un poniji bērniem. Pusdienojām ciematiņos, kur katrā ēstuvē gozējās kokakola un veci spēļu automāti. Sarunājām nakšņošanu mājā uz pāļiem, kas atradās kalnos. Iespaidīgi – apkārt džungļi, lejā okeānā laivas mirdzina uguntiņas. Pie okeāna var skatīties, kā lido un pikē pelikānu kāši, nobaudīt jūras veltes tieši no laivas.
Reiz apmaldījāmies tuksnesī, protams, ka ceļa nebija. Ļoti savajadzējās, bet nedrīkstēja izkāpt: visapkārt čumēja, mudžēja un kustējās.
Arī pie okeāna ir ļoti jāuzmanās, sevišķi vakaros. Gribēju nofotografēt krabi un okeānam pagriezu muguru. Attapos, ierauta okeānā un atsitoties pret lielu akmeni. Kad vilnis atkāpās, ūdens bija tikai līdz ceļiem. Vakaros “devītais vilnis” mēdz būt pat divstāvu māju augstumā.
Daudzi jautā, vai es gribētu dzīvot Meksikā. Neplānoju Latviju mainīt ne pret ko citu, bet nezinu, kā mūža otrajā galā te būs. Ja bērni aicinās, varbūt pārcelšos. Būšu abuela guapa – laimīga vecmāmiņa.

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Meksika – kā salsa, kā dzīves baudīšana

Kategorijas