Folkreisā atrodas vieta arī sievietei

2016. gada 28. jūlijs 07:00

Aizputniece Aiga Spāģe aptuveni gadu piedalās folkreisa sacensībās, pirms tam savus spēkus izmēģinājusi arī autosprintā un amatieru autokrosā, kopumā iegūstot divu gadu lielu pieredzi. Kaut gan šobrīd dalību sacensībās nācies īslaicīgi pārtraukt diplomdarba dēļ, tomēr augustā tās ir plānots turpināt, startējot sacensībās Vecpilī. Aigas braukšanas procesu atbalsta un iedrošina vecāki, taču vislielākais atbalsts jau aptuveni divu gadu garumā ir viņas brālis Matīss. Pirms vairākiem gadiem viņš sācis braukt folkreisā, bet māsa bijusi līdzjutējos. “Biju uz visiem posmiem. Pārdzīvoju par viņu. Klusībā domāju, ka kādreiz arī es braukšu, bet atlika man to pateikt skaļi vecākiem un brālim, kad viss notika ātrāk, nekā biju cerējusi.”
Brālis arī bijis iemesls, kādēļ Aigai izdevies tikt pie pašai savas sacīkšu mašīnas un pilnveidot braukšanas prasmes: “Sākotnēji Matīss taisīja jaunu mašīnu priekš manis, taču tad mēs abi secinājām, ka man priekš sākuma labāk ņemt viņa mašīnu, kas jau diezgan daudz bija pārcietusi, un man sirdij mierīgāk, ja uzrastos kāda jauna bukte. Pirmās folkreisa sacensības man bija ziemā, pilnīgā ledū, galīgi negāja viegli. Taču vasarā jau varēju būt konkurētspējīga un ar katru braucienu kļuvu ātrāka, mācījos no savām kļūdām un klausījos padomos, ko deva brālis.”

Iejūtas vīriešu pasaulē
Autosports vairāku iemeslu dēļ tiek uzskatīts par vīriešu sporta veidu. Taču, par spīti šim uzskatam, aizputniece Aiga nav vienīgā, kura izvēlējusies pierādīt sevi šajā sporta veidā. Lai gan folkreisa sacensībās viņa ir vienīgā daiļā dzimuma pārstāve, tomēr autokrosa sacensībās piedalās vēl dažas sievietes.
Atbildot uz jautājumu, vai nav grūti izcīnīt savu vietu vīriešu pasaulē, kas ir folkreiss, Aiga apgalvo: “Godīgi sakot, neizjūtu nekādu šķēršļu. Folkreisa kolektīvs ir draudzīgs un atsaucīgs, protams, trasē neviens neskatās uz to, jo katram ir jāizcīna pēc iespējas augstāka vieta sev. Varbūt tādēļ arī man patīk šis sports – kad esi mašīnā un trasē, tur visi ir vienādi, sieviete vai vīrietis, tam nav nozīmes. Ārpus trases ir patīkami, kad nāk klāt, paslavē vai vienkārši apjautājas, kā iet.”
Lielisks pierādījums folkreisa braucēju savstarpējai draudzībai un atbalstam vēro jams arī cietušo automobiļu remonta brīžos, kad palīgā steidz ne tikai tie braucēji, ar kuriem izveidojušās visciešākās saites, bet arī tie, kuriem ir brīvs brīdis: “Sacīkšu laikā palīgu parasti ir daudz, jo esam vairāki braucēji no Aizputes, Rokasbirzs, Vecpils, kuri turamies kopā: Matīss Šadris, Emīls Baltaiskalns, Sandis Baltaiskalns, Viesturs Milzarājs, Andis Dreimanis. Parasti klāt ķeras brālis un palīgos nāk visi, kuriem ir brīvs brīdis.”
No visiem autosportiem folkreiss ir lētākais, tomēr “ceļa izmaksas, lai nokļūtu līdz sacensību vietai, dalības maksa, autosportista licence un vēl mašīnas remonts ir pārāk dārgi priekš studenta”.

Negadījumi – normāla parādība
Folkreisa skatītājiem bieži auto sacīkstes var likties interesantākas nekā autokross, jo tajās biežāk notiek dažāda rakstura sadursmes un avārijas. Arī A. Spāģe nav bijusi izņēmums dažāda smaguma negadījumiem trasē. Sākot ar neskaitāmām vieglāka rakstura sadursmēm, beidzot ar divām nopietnākām. Par negadījumiem meitene saka: “Sadursmes, protams, ir bijušas ļoti daudz: mazākas un lielākas, bet laikam tādas spilgtas bijušas divas. Abas reizes nācās kādu gabaliņu braukt uz diviem riteņiem un balansēt uz robežas, lai neapkristu uz jumta. Pirmajā reizē bija lieli putekļi un redzamība – nekāda. Tā nu nācās minēt, kur ir līkums, diemžēl neuzminēju, pacēlos uz diviem riteņiem, par laimi, neapgāzos, bet bija jau par vēlu, lai savāktu mašīnu un paliktu trasē, tādēļ ar lēcienu iebraucu pļavā. Otrā reize gan nebeidzās tik mierīgi, jo, krītot atpakaļ, traumēju roku un pusfināla braucienā pat stūri vairs nevarēju pagrozīt. Mammai gan noskatīties uz mūsu braukšanu ir pārāk nervus kutinoši, tādēļ viņa jūt līdzi no attāluma.”
Par vienu no negadījumiem Aigai joprojām ir spilgtas atmiņas. “Pati pirmā sacensība man laikam paliks atmiņā vienmēr. Tajā bija tāda sajūta, ka nekad iepriekš nebūtu braukusi, jo pirmo reizi bija pilnīgs ledus. Protams, šādos apstākļos mašīnu savaldīt es nemācēju un rezultātā izbraucu caur nelielu priežu audzīti un, kā izrādās, zem mašīnas līdzi biju paņēmusi vienu vislielāko. Ilgi man nācās cīnīties ar viņu, lai dabūtu ārā.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Folkreisā atrodas vieta arī sievietei

Kategorijas