Sēne, kas “dēj zelta oliņu”

2016. gada 28. jūlijs 07:00

4636

“Šitake mums ir kā zelta oliņa,” atzīst Skrundas novada Rudbāržu pagasta ZS “Garīkas” saimnieks Andris Vjaksa. Tieši sēņu dēļ, kas pasaulē novērtētas kā kulinārijas delikatese, ciemiņi brauc uz Vjaksu viesu māju.
Šitake sēņu audzēšanu Latvijā sāka daži entuziasti, tad radās sekotāju bums – vismaz trīs simti, taču ātri noplaka. “Ja būtu vienkārši, tad ar tām būtu pilna Latvija,” atzīst Andris Vjaksa un pašlaik zina vēl tikai vienu šitake audzētavu Alojā. Kopā ar sievu Valdu un pārējiem ģimenes locekļiem viņš šo biznesu ir pratis noturēt un integrēt citā – viesu uzņemšanā.

Prasa ēnu un mitrumu
Pirmās sēnes stādītas ozola bluķos, un raža iegūta pēc trīs gadiem. Zemnieks iesēj un ražu vāc pēc trīs mēnešiem, salīdzina Andris. Ar šitake nekas nenotiek “pa fikso” un ieguldītā nauda uzreiz atpakaļ nenāk. Tagad viņš sēnes stāda alkšņos, un tās izaug divos gados.
Baļķēnus sagarina, tajos urbj caurumus, kuros liek micēliju, un aiztaisa ar parafīna un darvas maisījumu. Tad mērcē, laista, groza. Sēnēm vajadzīga 85% ēnainība, meža apstākļi. Ķīnā un Japānā šitake aug brīvā dabā uz kritušiem kokiem mežā. Pirmās sēnes laužas ārā pa caurumiem vai tuvu tiem, bet pārējās pa visu stumbeni. Ražību ietekmē temperatūra, mitrums, vējainība. Sēņu gatavību saimnieki redz uz aci – jānogriež, kad atvērušās, un lielums nav noteicošais. No viena koka gadā varot iegūt vidēji kilogramu sēņu.
Viens “sēņu koks” kalpo piecus sešus gadus. To maiņa notiek katru gadu, lai saglabātu kopīgo apjomu. Nolietotos vienkārši sadedzina, jo tie ir tik praulaini, ka malkai neder. Sēnes izsūc visas barības vielas.

Izpērk ekskursanti
Sēnes tiek realizētas galvenokārt kaltētā un pulvera veidā. Andris pats uzbūvējis mājiņu, kurā notiek to apstrāde un žāvēšana. Pircēji šitake iegādājas kulinārijai vai veselībai, un saimnieki pārliecinājušies, ka tās pārdot tūristiem ir daudz izdevīgāk nekā veikalos.
Svaigo sēņu vešana uz smalkiem galvaspilsētas restorāniem bijusi “vienpusēja draudzība” un ātri beigusies. Interese no Rīgas esot joprojām, bet saimnieki negrib vairs pieredzēt gadījumus, kad pasūtīto 20 kilogramu vietā pēkšņi paņem tikai divus.
Ziema ir mierīgāks laiks, tad Vjaksas fasē sēnes, piedāvā veikaliem, bet bez īpašas reklāmas noiets tajos pavājš. Ar vienu autobusu atbraukušie nopērk daudz vairāk nekā veikalā gada laikā, salīdzina Andris. Tomēr viņu produkciju var atrast “Spicē”, “Molā” un citos Rīgas lielajos un ekoveikalos.

Pieķeras pulverim
Valda stāsta, ka, gatavojot sēņu zupas, receptūru pamaina, citādi pašiem apnīk – ar gaļu, sieru, veģetāro. Pieprasītas bijušas sēņu karbonādes, tagad šitake piedāvā, pildītas ar sieru un olu. “Ja neiesit roku, tad pagatavošana nesanāk,” teic Andris.
Šitake sēnēs ir maz kaloriju, bet pietiekami olbaltumvielu. Atbraukušie zinātnieki teikuši, ka vajag dienā apēst trīs svaigas sēnes. Salīdzinājumā ar mūsu garšīgajām sēnēm šitake tiek uzskatītas par veselību atjaunojošām. Japānā no tām ražojot pretvēža preparātu.
Daudzi šitake iegādājas ārstniecībai, bet namamāte ir piesardzīga spriedumos, kas cilvēkiem palīdz – tiešām sēnes vai pašiedvesma. Reiz kāda sieviete saukusi viņu ārā un rādījusi, ka mašīnā sēž vīrs, kurš iepriekš gulējis uz gultas, bet, lietojot šitake pulveri, nu varot piecelties un pat braukt. Citkārt Valda apsolījusi sievietei, kurai konstatēts vēzis, sūtīt pulveri un izārstēt. Sieviete pieķērusies šai domai, katru dienu to lietojusi un ļauno slimību pievārējusi.

Būvē, kur laba aura
“Garīkas” iecienījuši ekskursanti, kuri vēlas ne tikai redzēt un degustēt sēnes. Kā apskates objekts atjaunota hidrauliskā ūdens padeves ierīce – triecis. Tas darbojas jau no 1922. gada un senāk apgādājis māju un staļļus ar ūdeni. Izliktais zīmējums uzskatāmi parāda trieča mehānisma darbību. Par prieku ciemiņiem ūdens no tā nonāk koka dzērves mutē un aplaista tuvumā esošos. Ūdeni, kas agrāk uzskatīts par vienu no labākajiem apkārtnē, var arī padzerties.
Var doties pa pastaigu taku, atpūsties piknika vietā un baudīt dabas skatus. “Pie mums ir laba aura,” piekrīt saimnieks, kad “Kursas Laiks” novērtē apkārtnes patīkamo atmosfēru. To sakot arī citi atbraucēji, un saimnieks pieļauj, ka agrāk cilvēki pratuši izvēlēties labāko vietu dzīvošanai. “Garīkas” slejas kādreizējās muižas vietā, un saimniekiem jāappļauj un jākopj vairāk nekā pieci hektāri.
“Mēs jau vairāk pie Liepājas, nevis Kuldīgas,” saka saimniece Valda. Ar sava bijušā rajona centru saistība esot daudz mazāka. Galvenie virzieni – Rīga un Liepāja, un šo pilsētu ekskursiju biroji “Garīkas” ietver savos maršrutos. Citi uzskatot, ka netālu ir konkurents – Piena muiža, bet Vjaksas teic gluži pretējo – divu tik dažādu objektu tuvums tikai palielina vēlmi te iegriezties.

+ 16

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Sēne, kas “dēj zelta oliņu”

Kategorijas