10 tūkstoš kilometru personīgajā “Dakarā”

2016. gada 4. augusts 07:00

1910

10 tūkstoš kilometru personīgajā “Dakarā”

“Tā bija dāvana manam japāņu draugam divdesmitajā dzimšanas dienā,” liepājnieks Jānis saka par ceļojumu, kurā otrreiz vairs nedotos, tomēr ir apņēmības pilns dzīvē atkārtot kaut ko tikpat piedzīvojumiem bagātu.
Ceļojums bija dāvana arī pašam sev trīsdesmit ceturtajā dzimšanas dienā, jo piepildījis gandrīz desmit gadus senu sapni – izbraukāt tuksnesi ar džipu. Spēkrats “Nissan Patrol”, ko Jānis mīļi sauc par savu japāņu draugu, pirms pieciem sešiem gadiem iegādāts tieši šim mērķim. Un ceļā uz Āfrikas ziemeļvalsti Maroku abi devušies divatā.

100 bundžas šprotu
Bijušajā Francijas kolonijā, vienīgajā Āfrikas valstī, kura nav Āfrikas Savienībā, bet ir Arābu līgas dalībniece un kurai cauri ved arī pasaulslavenais bezceļu rallijreids “Parīze–Dakara”, Jānis pirmo reizi pabijis 2007. gadā, kad, kopā ar draugiem apceļojot Eiropu, kā pats saka, iešāvis tur tikai uz īsu mirkli. Eksotiskā valsts iekritusi sirdī, un viņš zinājis, ka reiz tur atgriezīsies. Diemžēl dažus gadus vēlāk, kad draugi izlēmuši piedalīties alternatīvajā rallijā “Africa Race”, jaunajam vīrietim brauciens izpalicis, bet apņēmība tikai nostiprinājusies. Nopircis džipu un, draugu piedzīvotā iedvesmots, gaidījis nākamo iespēju. Gads sekojis gadam, bet nekādi nav varējuši saorganizēties, līdz Jānis palicis vienīgais, kurš šo sapni neatmeta. Nolēmis, ka tam jānotiek šogad – par godu “japāņa” jubilejai, un sācis gatavoties. Viens!
Vispirms vīrietis darbā aizrunājis atvaļinājumu un rezervējis naktsmītnes, paredzot, ka ceļojums ilgs mēnesi. Servisā tehniski pārbaudījumam sagatavojis savu bezceļu draugu un iepircis proviantu, kā arī iepazinies ar citu ceļotāju pieredzi. Doties ceļā nav baidījies, jo Maroka skaitās drošākā Āfrikas valsts, pat drošāka par tūristu iecienīto Ēģipti, kurā pats bijis vairākkārt. Un, nedaudz aizsteidzoties notikumiem priekšā, tāpat lomu drosmē, iespējams, nospēlēja tas, ka Jānis, par spīti savam latviskajam vārdam, tur var justies kā savējais neāriskā izskata dēļ. Kā pats smej, varbūt iepriekšējā dzīvē bijis arābs un kādu gēnu pārmantojis.
Pārtikas grozs ceļojumam nav bijis milzīgs: rupjmaize, sausiņi, prjaņiki un… 100 bundžas šprotu. Rēķinājis, ka dienā pietiks ar trim kārbiņām, bet galarezultātā tieši trīs izēdis visa ceļojuma laikā. Lielā karstuma dēļ neesot gribējies un vietējā provianta esot bijis pietiekami. Atlikušās 97 izdalījis iepazītajiem cilvēkiem, kas līdzējuši atrast ceļu, devuši naktsmājas vai kā citādi bijuši pretimnākoši. Jautāts, vai iezemieši zinājuši, kas šprotes ir, Jānis smej, ka ne, daži esot vaicājuši, vai tā ir šokolāde.
Vai turienieši zināja, kas ir Latvija? Atbilde arī ir noliedzoša. “Viens gan viesnīcā teica, ka zinot, jo esot redzējis ēģiptiešu filmu par Latviju (?), un kāds cits esot saticis motociklistus no Latvijas.” Saziņa ar marokāņiem notikusi lielākoties angļu valodā, bet Jānis teic, ka tas vairāk bijis “Mēmais šovs” un “No pusvārda”, jo valdošā valoda Marokā ir arābu. Vairāk par angļu noteikti būtu noderējušas franču valodas zināšanas, jo to pārvalda teju visi marokāņi.

Naudu, naudu, naudu!
Piedzīvojumu Jānis sācis, no Liepājas ar prāmi dodoties uz Vāciju, lai ekonomētu kilometrāžu un ceļojuma laikā iztiktu bez džipa tehniskās apkopes, ko parasti veic pēc nobrauktiem 10 tūkstoš kilometriem. Tālāk ceļš vedis cauri Nīderlandei, Beļģijai, Francijai un Spānijai. No turienes ar prāmi pārcēlies pāri Gibraltāram uz Tanžeru (Tangier), piekto lielāko pilsētu Marokā. “Tanžera ir vārti uz Eiropu. Cilvēku miljoni! Ātrāk gribējās tikt no turienes prom. Jo atmosfēra nebija patīkama – agresīva,” izjūtas raksturo liepājnieks, atminoties, kā izbraucis tirgus laukumā, lai uzmeklētu bankomātu un tiktu pie vietējās valūtas – dirhēmiem. Auto momentā ielenkuši cilvēki, kuru mērķis bijis viens – tikt pie naudas. Kāds to gribējis nopelnīt, mazgājot logus vai parādot ceļu, bet lielākā daļa vienkārši izspiest par neko. Tādus “uzlidojumus” ceļotājs piedzīvojis katrā krustojumā, kur apstājies pie luksofora sarkanās gaismas. Kāds marokānis pat uzlēcis uz džipa un sācis spēkratu šūpināt, pieprasot “manī” (angliski “money” – nauda). Jānis uzgāzējis, vīrietis novēlies zemē un ar žestiem rādījis, ka sasities, lai maksā ragā, taču liepājnieks minis gāzes pedāli grīdā.
“Satiksme Marokā ir vājprātīga,” vīrietis salīdzina un stāsta, ka katrs brauc, kā grib, un ir nenormāls troksnis, jo visi signalizē vai auro. Naudas izspiedēji pamanās sekot pat ar motorolleriem, piebraucot blakus un solot parādīt īsto ceļu. Karti, lai gan tā bijusi līdzi, Jānis nav izmantojis, paļāvies uz navigatoru automašīnā. Reizēm izmantojis arī pavadoņu pakalpojumus, jo visas vecpilsētas ir iežogotas un motorizētiem spēkratiem tur iebraukšana ir liegta. Tā kā vienu otru naktsmāju vīrietis nezinot bija rezervējis tieši vecpilsētā, džipu nācies atstāt maksas stāvlaukumā aiz mūriem.

Ātrā palīdzība ar motorikšu
Tālāk ceļš vedis uz vecāko un lielāko Marokas pilsētu Fēsu (Fes), kur Jānis sajuties kā Dubaijā. Viesnīcas, kurā nakšņojis, apkārtne, serviss – viss bijis augstākajā līmenī. Divas dienas atpūties un devies tālāk uz 700 kilometru attālo Savīru (Essaouira), pa ceļam piestājot Kasablankā (Casablanca) – tur vīrietis cerējis aplūkot Hasana II mošeju, kas, kā vēsta tūrisma ceļvedis, ir viena no lielākajām pasaulē un vienīgā, kurā tiek ielaisti nemusulmaņi, tomēr iekšā nav ticis, jo apmeklētāju laiks bija beidzies.
Savīra liepājniekam palikusi atmiņā ar ceļojuma ekstrēmāko daļu. No rīta pamodies viesnīcā, jutis, ka nav labi – visi simptomi liecinājuši par saindēšanos. Kaut kādas zāles līdzi bija paņēmis, bet neviena no tām īsti nav līdzējusi. “Oglītes riju kā siemītes – jēgas nekādas!” Vakarā bijis tik slikti, ka lūdzis izsaukt “ātros”. Kā par nelaimi, arī šī viesnīca atradās vecpilsētā un palīdzība pie cietušā ieradusies… ar motorikšu. Jānis bija lasījis citu ceļotāju ieteikumus nekādā gadījumā nedoties uz valsts slimnīcām, bet meklēt kādu privātu klīniku. Taču motorikšas vadītājs tik daudz sapratis, ka nepieciešams hospitālis, bet nekādi nav spējis apjaust “privāts” nozīmi.
Lai aprakstītu slimnīcu, kurā nogādāts, Jānis saka: “Man trūkst vārdu! Nenormāla netīrība, nodaļas pārpildītas, žņauga vietā, lai iedurtu adatu vēnā, viņi izmanto izlietotu gumijas cimdu. Visi medicīniskie materiāli mētājas turpat pie kājām. Jebkurā mūsu patversmē, man šķiet, ir desmitreiz labāki apstākļi.” Mediestādē ceļotājs pie sistēmas noturēts visu nakti. Vismaz palāta ierādīta, kā viņš pats smej, “lukss”: ar kodīgu segu bez pārvalka, ar pleķainu palagu un nosiekalotu spilvenu, toties bez citiem pacientiem. Lai gan gluži bez uzraudzības Jānis nav atstāts, rūpi par sirdzēju uzņēmies kāds cits pacients – no ēzeļa nokritis čalītis. Liepājnieks nu jau ar smaidu atceras, kā reaģējis, kad, zāļu šķīdumam sistēmā ejot uz beigām, jaunais draugs nevis devies pakaļ dakterim, bet pats gribējis atvienot aprīkojumu. Pusdienlaikā ārsts pacientam iedevis sarakstu ar trīs medikamentu nosaukumiem (Jānis domā – antibiotikām) un izvadījis pa durvīm, lai gan pašsajūta neko laba neesot bijusi. Atradis aptieku, nopircis zāles un nekavējoties izrakstījies no viesnīcas, kurā saindējies. Šim gadījumam lieliski noderējusi iepriekš veiktā ceļojuma apdrošināšana – kompānijai nu jāatmaksā izdevumi par veselības aprūpi.

Marrākešā neatgrieztos
Vēl nejuzdamies vesels, devies tālāk uz Agādīru (Agadir), kas ir ļoti eiropeiska pilsēta. Daudz tūristu, plaša tiem paredzēta infrastruktūra ar skaistām pludmalēm. Villa, kurā Jānis sarunāja naktsmājas, esot fantastiski skaista, un runā, ka tur bieži uzturoties Francijas eksprezidents Žaks Širaks. Viesnīcnieks stāstījis, ka papagaili, kas ar savu savdabīgo dziedāšanu izklaidē viesus, uzdāvinājis tieši šis francūzis. Agādīrā liepājnieks atpūties divas naktis un, dzerot izrakstītās zāles, atguvis veselību, lai turpinātu ceļu uz Marrākešu (Marrakesh). Piestājis arī izslavētajā Paradīzes ielejā, kas ir starp klintīm izveidojusies aiza ar kokiem noaugušu kalnu upi un pasakainiem dabiskiem baseiniem. Šo vietu iecienījuši ekstrēmisti, kuri lec no klintīm ūdenī. Dažkārt pat no 15 metru augstuma. Jānis šādam vilinājumam nav ļāvies, jo tuvumā nebija neviena cilvēka. Tikai nopeldējies un braucis tālāk.
Marrākešu Jānis atceras ar nepatiku – otrreiz turp doties negribētu. “Kāpēc viņa ir tik slavena un iecienīta? Pieļauju, ka daudzi tūristi tur ir pirmo reizi. Nezināja, ko gaidīt, tā teikt. Pilsēta ir pārāk stresaina un uzbāzīga. Pat vietējie neiesaka to iekļaut savā maršrutā. Un pēc manis stāstītā vēlāk tuksnesī iepazītie šveicieši – tēvs ar dēlu – arī saīsināja Marrākešā paredzēto laiku.”
Runājot par piedzīvoto kopumā, liepājnieks novērojis: jo tuvāk dienvidiem, jo cilvēki patīkamāki, laipnāki. Un ceļi – pat starp maziem ciematiem – ir asfaltēti un daudz labākā stāvoklī nekā Latvijā. Mobilie sakari arī praktiski visur – kur bijis pieejams internets, Jānis izmantojis viedtālruņu saziņas rīku “WhatsApp”, bet tikai rakstīšanai. Zvanīšana, izmantojot šo aplikāciju, Marokā ir aizliegta. Domājams, ar valdības akceptu, lai atbalstītu vietējo operatoru, pieļauj ceļotājs.

“Vēl joprojām dzeru”
Jo tālāk uz dienvidiem, jo mazāka satiksme. Gadījies, ka Jānis 100 kilometrus tuksneša virzienā nobraucis, nesastopot nevienu cilvēku. Beidzot sasniedzis arī ceļojuma galamērķi – Merzugas (Merzouga) ciematiņu pašā tuksneša pievārtē. Tur liepājnieks iepazinis jau pieminētos šveiciešus un visi trīs kopā ar pavadoni uz kamieļiem devušies pārgājienā pa tuksnesi, lai 160 metru augstajās Čebi kāpās (Erg Chebbi) vērotu saullēktu. Pastaiga ilgusi trīs stundas. Jānis smej: pirmā pusstunda pagājusi, meklējot vienu ritmu ar kamieli un pūloties nenokrist. Pēc tam jau varējis baudīt apkārtni. “To nav iespējams izstāstīt!” liepājnieks sajūsminās par redzēto. “Skati! Gaiss! Un absolūts klusums! Namatēvam vēlāk to īsi noraksturoju: “It’s magic!” Maģiski! Apbrīnojami! Bija vērts tam visam iziet cauri, lai šo te redzētu!”
Nākamajā dienā ceļotājs, apņēmības pilns, uzlicis pēdējo punktu uz “i” – realizējot sapni tuksnesi iekarot ar savu džipu. Abiem draugiem nav klājies viegli. 50 grādu karstumā “japānis” pārkarsis – tosols zem motora pārsega vārījies kā tējkanna. Jānim todien līdzi paķērusies tikai viena ūdens pudele, ko izlietot pašam. Ar pavadoni meklējuši oāzi un uzgājuši aku, kas, kā vēsta norāde, kalpojusi par kontrolpunktu Dakaras rallijreida dalībniekiem. Tur uzradušies arī tuksneša bērni, kuriem liepājnieks izdalījis atlikušās šprotu bundžas.
Kad pēc piecām stundām tuvu ģībonim atgriezies ciematā, Jānis iegādājies dzeramo – kolu, fantu, ūdeni – teju visu, kas šķidrs. Vakarā, kad namatēvs apraudzījis ciemiņu un vaicājis, kā tas jūtas, atbilde skanējusi: “Vēl joprojām dzeru!”

Suvenīrs – maiss smilšu
Mājupceļš pagājis rāmākā garā. Pirms tā dažas naktis atpūties viesnīcā Meknesā (Meknes). Ceļā cauri Eiropai noguruma mirkļus lielākoties pārlaidis savā uzticamajā “japānī”. “To tu noteikti uzraksti, ka bez viņa šis viss nebūtu bijis iespējams,” Jānis norāda, un nosmejam, ka šis raksts būs neslēptā reklāma “nisaniem”. Dzelzs rumaks patiešām izturējis zvēra slodzi bez nevienas tehniskas ķibeles. Bet pašu ceļotāju draugi naktī sagaidījuši Liepājas ostā, lai līdz rīta gaismai klausītos piedzīvotajā. Tā teikt, uz tūrisma metropolēm aizbraukt var visi, taču vienatnē uz tuksnesi ne katrs.
Mājās liepājnieks pārvedis argāna eļļu, tējas, vēl šo to un… maisu ar tuksneša smiltīm. Tās sapildīšot pudelītēs un uzdāvināšot draugiem. Vaicāts, vai muitnieki nebija pārsteigti par tādu suvenīru, Jānis teic, ka kontrole uz robežām bijusi stingra, smilšu maiss vairākkārt pārrakņāts un sabakstīts, tomēr neviens nav jautājis, kam viņam tas.
Vai brauktu otrreiz? “Nē! Ir daudz citu interesantu vietu. Un dzīve ir pārāk īsa, lai uz vienu vietu dotos divreiz.” Vienīgais kreņķis – parastie ceļojumi tagad droši vien likšoties “nekas tāāāds”. Varbūt jāgāž uz Grenlandi vai Sibīrijas taigu? “Nē, mani saista tikai siltās zemes. Varbūt jāsāk apgūt eksotiskās salas,” baltu smaidu nozibina melnīgsnējais vīrietis.
Berberu tēja izdzerta, kūciņas “Melnais princis” apēstas, un “Kursas Laiks” no pārgalvīgā ceļotāja atvadās “līdz varbūt citiem piedzīvojumiem”.

+ 29

Rekurzeme.lv ARHĪVS

10 tūkstoš kilometru personīgajā “Dakarā”

Kategorijas