Ingus un septiņi pekinieši

2016. gada 4. augusts 07:00

438

Nevienu neizbrīna cilvēks ar vienu vai diviem suņiem, nu labi – trīs. Ja mīluļi jau trīs, četri – neizpratne garantēta. Bet ko jūs teiktu par septiņiem?
“Nav lielas starpības, vai suņi ir septiņi vai divi, jo viņi visu dara barā: reizē iet ārā un iekšā, reizē ēd. Divdesmit es, protams, negribētu. Derētu apstāties, bet, tikko kādu foršu ieraugu, iestājas audzētāja skopums: neatdošu labāko citiem, lai pērk kādu kranci!” atklāts ir pekiniešu saimnieks Ingus Iļjašenko.

“Slimība” sākas ar izstādi
Neparasta kombinācija – jauns vīrietis un septiņi sunīši. “Vispār seši, jo viens ir pārdošanā,” precizē Ingus.
Pirms divpadsmit gadiem viņš iegādājies pirmo pekinieti ar ciltsrakstiem, draugs gan pērn devies uz labākiem medību laukiem. Kā daudzi, kam suns ir pirmo reizi mūžā, Ingus nav plānojis to vest uz izstādēm, vēlējies vien jauku draugu. “Tolaik bija daudz kuces, bet suņu maz. Latvijā pazīstama kinoloģe Līvija Sproģe, kura nodarbojas arī ar pekiniešiem, atrada mani, mudināja piedalīties izstādē un sapārot. Pierunāts devos uz izstādi Jelgavā, Bairons vinnēja visu, ko var vinnēt, un “slimība” sākās.”
Pēc ilggadējas darbošanās Ingus jau prot šķirnes pārstāvjos saskatīt arī trūkumus, bet suņu konkurences trūkuma situācijā viņa pekinietis bijis gana labs. Tagad savukārt mazumā esot pekiniešu meitenes: nedzimst, “manējās ar’ jau pensijā”.
Pēc pirmās sapārošanas Ingus dabūjis alimentu kucēnu – Brendu, kura tagad saimē ir vecākā. Ņēmis pārdošanai, bet, pārnesta mājās, mazulīte tā iepatikusies, ka nolēmis paturēt. No Brendas pirmā metiena visi suņu bērni aizlaisti tautās, bet pēc otrās sapārošanas piedzimis jauks astaiņu bariņš – četras meitenes un viens puika. Ingus atstājis sev vissmukāko meiteni Bellu: ģenētika taču vērtīga, no Krievijas čempionu kārtas.
Drīz vīrietis aizdomājies: “Radiniekus – opapu, meitu un mazmeitu – taču nevar pārot. Tāpēc paņēmu Čiepu, no citām asinīm.”

Pulciņš pamazām vairojas
Meklējot jaunulei dižciltīgu līgavaini, Pierīgā atrasti divi pekinieši, kas saimniecei atdāvināti “priekš mājas”. Sunīšiem bijusi kolosāla izcelsme: vecāki ar čempiona tituliem. Sapārojot ar vienu no tiem, piedzimuši divi suņu puikas.
“Vienu pārdevu. Bet otrs tik feins! Puiku atstāju sev. Kad pienāca laiks pārot Brendu, atkal devos uz Pierīgu. No Melnā kavaliera piedzima divi. Pelēko atdevu alimentos, bet brālīti Melni uzreiz nolēmu atstāt.”
Pekiniešu saime kuplinājusies arī pēc Čiepas un Bellas tēva “kāzām”. “Skatos – atkal viens tik smuks. Tā mājās ienāca Čalis. Tagad pārdošanai palicis viens, gadu vecs, kurš arī ļoti patīk. Jā, rāda man ar pirkstu pie deniņiem, bet tā ir, ja saslimst, sevišķi ar šo šķirni. Viņi labāk izskatās čupiņā, vismaz trīs vajag. Jo viens nīkst, izaug egocentrisks, pārņem varu pār ģimenes locekļiem,” atzīst suņumīlis.

Kopj un pieņem dzemdības
Kamēr Ingus ir darbā, viņš strādā par frizieri, privātmājas atsevišķā istabā sunīši kārto savas attiecības. Saķeršanās par vadoņa posteni sanākot Puikam ar Melni, jo abiem pusgadu vecuma atšķirība.
“Ja dzīvotu dzīvoklī, neturētu nevienu suni, jo netiktu ap sešiem no rīta vest pastaigā. Tagad pieceļos, izlaižu dārzā un eju atpakaļ gultā.”
Daudz ūdeņu aiztecējis kopš dienas, kad Ingus izstādē “Dinamo” stadionā ieraudzījis mūspusē vēl maz pazīstamos pekiniešus. Viņi tolaik izskatījušies citādi – rudi, ar kuplu asti, augumā mazāki, plikāki. Zēns toreiz pat neuzdrošinājās iepīkstēties, jo kucēni bijuši ļoti dārgi.
Tikpat spilgti atmiņā palikusi satikšanās ar paša pirmo suni, kad sācis pelnīt un beidzot pavērusies iespēja īstenot bērnības sapni: “Man pretī izskrēja pieaugušu pekiniešu bars. Ak, šitā viņi tagad izskatās! Latvijā šī šķirne nav populāra, jo prasa kopšanu, pie kā jāradina agri. Nepieciešama regulāra ķemmēšana, vismaz reizi nedēļā: pareiza spalvas struktūra neveļas. Nagi nenotrinas gar asfaltu, tie jāgriež. Acis jāuzmana, jo viņiem ir plakans purns un, tikko kaut kas, actiņas var satraumēt. Diezgan sarežģīta arī šķirnes pavairošana, pareizi jāpiemeklē otra puse – lai abiem nebūtu vienādi trūkumi. Ja vienam par daudz uz priekšu izvirzīts apakšžoklis, otrs ar tādu nav vēlams. Ja vienam galva nav pietiekami plata, meklē partneri, kas to izlīdzinās. Ideāli – ja abi nav pārāk gari vai augsti, ja kuce nedaudz lielāka par suni: vieglāk dzemdēt. Pēcnācējus vieglāk saņemt vasarā, tad dzīvnieki vairāk kustas un kucēm ir muskulatūras tonuss. Cik manējās dzemdējušas vasarā, esam iztikuši bez palīdzības. Bet obligāti esmu klāt, jo īpatnējā sakodiena dēļ kuces ne vienmēr var pārgrauzt augļa apvalku un kucēns var nosmakt.”
Ziemā, kad kuces pārsvarā guļ, divas radības pieņēmis vetārsts Dzintars Tīds. Vienas dzemdības vilkušās pat pusotru diennakti.
Pekinieši ir diezgan izvēlīgi, vēlams piedāvāt profesionālo barību. Ja piebaro ar apvārītiem gaļas atgriezumiem, tie nedrīkst būt trekni, jo var būt caureja. “Kad vāru liellopu kuņģi, smird kā elle, bet viņiem ļoti garšo.”
Vecāki pret Ingus aizraušanos izturas ar sapratni, un mamma pabaro suņus, kad saimnieka nav mājās.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ingus un septiņi pekinieši

Kategorijas