“Lodīte” patīk nostalģijas un svaigu izjūtu dēļ

2016. gada 11. augusts 07:00

264

“Lodīte” patīk nostalģijas un svaigu izjūtu dēļ

Šā gada martā, nedēļā pēc pneimatiskās šautuves “Lodīte” atvēršanas, SIA “Azamat” pārstāvju noskaņojums nebija priecīgs, jo pagrabiņā reti kurš iegriezās. Dzīvesbiedri Azasjevi vaļsirdīgi stāstīja, ka pie sava biznesa novedis izmisums – Anass, ilggadējs metalurgs, zaudējis darbu, arī Tatjana bijusi līdzīgā stāvoklī.
“Visu mūžu abi bijām darba ņēmēji. Pietika laika pārdomām, pārskatījām ģimenes ietaupījumus un nolēmām darbavietas sev radīt paši. Negribējās kārtējo veikaliņu: Ķīnu nepārspļaut, toties brīvā niša izrādījās pneimatiskā šautuve. Šajā nozarē Kurzemē esam vienīgie, kuri piedāvā izklaidējošu, dažādiem tautas slāņiem pieejamu nodarbi,” izvēli pamato A. Azasjevs.

“Vājais dzimums” šauj labāk
Lai gan realitāte krietni atpaliek no iedomātā, pēc pirmā pusgada Azasjevi jau var teikt, ka nākotnē raugās mazliet optimistiskāk.
“Tomēr maz cilvēku par šautuvi “Lodīte” zina. Reklāmu likām vairākos Liepājas medijos un sociālajos tīklos. Blakus 1. ģimnāzija, tehnikums, universitāte, bet skolēni un studenti nez kāpēc staigā pa Graudu ielas otru pusi. Ienāca divi puikas, viņi tieši esot sprieduši, ka pilsētā pietrūkst šautuves. Mūs ieraudzījuši, tikai ar velosipēdu garām braucot,” teic T. Azasjeva un pieļauj, ka daļēji pie vainas varētu būt sarukušais iedzīvotāju skaits un mūsdienu tehnoloģiju izplatība. “Jaunieši pieraduši spiest taustiņus un visu paveikt internetā. Kaut gan tie, kuri pie mums kaut reizi ir ienākuši, atzīst, ka te vēl aizraujošāk nekā virtuālā vidē. Ir mums arī pastāvīgie klienti.”
Šautuvi galvenokārt apmeklējot trīs kategoriju cilvēki: ģimenes ar bērniem, pusaudži, kuri atrāvušies no datoriem, un sievietes.
“Jā, jā, sievietes, jo vīrieši prasa pēc īstajiem ieročiem, nevis pneimatiskajām šautenēm vai pistolēm. Kaut gan arī ar šiem šaujamrīkiem ne katrs vīrs var trāpīt mērķī no septiņu, astoņu metru attāluma. Dāmas šauj labāk!”
Gana azartiski esot turīgie četrdesmitgadnieki, kuri vēl labi atceras padomju laiku šautuves. Viņi mēdz ierasties kopā ar atvasēm.
Piedāvājuma popularizēšanai uz svētkiem izsludinātas atlaides, rīkoti pasākumi ģimenēm, savukārt daži liepājnieki šaušanu kā eksotisku elementu iekļāvuši dzimšanas dienas svinībās, tāpat vecmeitu un vecpuišu ballītēs.
Par godu olimpiskajam gadam šautuves saimnieki radio noorganizējuši izglītojošu konkursu par sportistu Haraldu Blauu.
“Latvija tolaik vēl bija Krievijas impērijas sastāvā, viņš tika iekļauts šīs valsts vienībā, taču bija pirmais latvietis, kurš 1911. gadā Stokholmā izcīnīja olimpisko bronzas medaļu stenda šaušanā. Viņi šāva pa māla baložiem,” zina A. Azasjevs.

Patīk gan amatieriem, gan profesionāļiem
A. Azasjevs savulaik trenējies amatiera līmenī un šautuvē veic ieroču pieregulēšanu, jo ar laiku tie kļūst neprecīzi. Viņš nekļūdīgi prot noteikt, kurš pagrabiņā ieklīdis nejauši, kurš ar ieroci jau nedaudz pazīstams un kurš ir profesionālis. Tāds šaut pa metāla bundžiņām uzskata zem sava goda un dažu minūšu laikā “nogāž” divus lāčus, alni, mežacūku un žurku.
Varis Siliņš, bijušais Liepājas teātra galvenais mākslinieks, tagad strādā skolā un ir rakstnieks. “Lodītē” viņš nav pirmoreiz un ierasti ņem pneimatisko šauteni. “Nekur trenējies neesmu, kad vēl mācījos Rīgas 7. vidusskolā, ar zēniem bieži gāju uz Elizabetes ielas šautuvi. Patika. Tikko ieraudzīju “Lodīti”, tā sagribējās! Bērnības atmiņas, nostalģija,” neslēpj jau gadus desmit Liepājā dzīvojošā radošā personība.
Viļņas iedzīvotājs Barts Markevičus jautā pēc atlaidītes, ja pirks munīciju par lielāku summu. Parasti viena patrona maksā desmit centus.
Uz Liepāju datorspeciālists Barts braucot jau trešo gadu, šautuves adresi sameklējis internetā, jo viņa pilsētā tādu šautuvju vairs neesot. Brīvbrīdi lietuvietis izvēlējies aizpildīt, šaujot ar pneimatisko pistoli ar lāzera mērķa rādītāju. Vīrietis nekļūdīgi trāpa kustīgā mērķī un saņem bonusu.
A. Azasjevs uzreiz pamana pareizo stāju, tēmēšanu ar abām atvērtām acīm un slavē precizitāti, bet Barts atjoko: ar patronām kurš katrs var šaut – pamēģiniet bez.
“Agrāk man bija savs treneris, piedalījos sacensībās, šaujot no 300 metru distances ar Mosina trīslīniju šauteni KO-44 un ar sporta šauteni MC-13, kas sver astoņus kilogramus, bet tādu poligonu mums vairs nav. Pēdējā laikā vairs nopietni nešauju, nodarbojos ar kuģu restaurāciju Kuršu līcī. Mums ir liels projekts Latvijā atjaunot retumu – 1911. gadā būvētu buru kuģi –, lai piedalītos Baltijas regatē. Pētīju situāciju, atradu domubiedrus Pāvilostā. Mans vectēvs Jokubas Thulis jeb Jēkabs Tulis bija latvietis, tātad manī ir ceturtdaļa latvieša,” pasmaida varenais šāvējs.
Uz tūristiem un iebraucējiem šautuves īpašnieki tomēr pārāk necer: aktivitāte atkarīga no laikapstākļiem. Saulainās dienās ļaudis grib vairāk uzturēties svaigā gaisā, pludmalē. Aizvadītā festivāla laikā tikai divi jaunieši ienākuši.
T. Azasjevai ir nākotnes vīzija. “Sapņojam iegādāties vēl citādus ieročus, ierīkot garāku šaušanas distanci, īrējot blakus telpas. Cilvēki varētu nākt šurp ar saviem ieročiem, lai tos remontētu un piešautu – noregulētu. Pagaidām pēc norēķināšanās ar telpu saimnieku un šautuves apsargu pat manai algai nepietiek.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Lodīte” patīk nostalģijas un svaigu izjūtu dēļ

Kategorijas