Oskars brauc uz Rio

2016. gada 11. augusts 07:00

“Mani sauc Oskars. Esmu apstiprināts par brīvprātīgo 2016. gada Olimpiskajām spēlēm Rio!”
Oskars Morozovs ir Valmieras drāmas teātra aktieris un brīvprātīgā darbs Rio Olimpiskajās spēlēs ir aktiera sapņa piepildīšanās. Oskars Rio Olimpisko spēļu dienasgrāmatu raksta savā Facebook.com profilā un ar katru dienu viņa gaitām seko arvien vairāk fanu. Latvietis ir viens no 50 tūkstošiem brīvprātīgo.
1. jūlijs
Tagad jau jaunumi katru dienu! No rīta saņēmu uzaicinājumu akceptēt sagatavošanās kursus jau stadionā, kas sākas 30. jūlijā!!! Protams, akceptēju!
Tātad skaidrs, ka man dalība Olimpiādē sākas 30. jūlijā. Pirmā spēle tajā stadionā būs 3. augustā.
Šobrīd doma, ka prom lidoju 23. – 25. jūlijā, skatoties, kurā datumā būs labākā cena. Vienā virzienā lidojums ar visām gaidīšanām ap 30 stundām, tad vēl 8 stundu brauciens ar autobusu no Sanpaulu uz Belu Orizonti, nu tur vajadzētu trīs dienas aklimatizācijai. Amerikas braucienā tieši trīs dienas man pagāja, kamēr pārslēdzos.
Tā kā brazīlietis čatā ar rīkotājiem man apgalvoja, ka datumiem vajadzētu būt tuvākajās dienās, tagad uzreiz biļeti nepirkšu, bet nedaudz nogaidīšu, lai puslīdz precīzi zinātu datumu, līdz kuram man jāstrādā, lai zinātu apmēram, uz kuru datumu pirkt biļetes atpakaļceļam, ierēķinot vēl manu vēlmi aizbraukt paskatīties Rio.
Katru dienu skatos e-pastā un brīvprātīgo portālā, vai nav kas jauns. Kā tikko būs – ziņošu atkal!
Ā, vakar nopirku selfiju nūjiņu, lai varu Brazīlijā jums reportēt ar skaistām distancētām bildēm.
Vēl joprojām vēl un vēl – paldies par atbalstu!!!
3. jūlijs
Pēdējās pāris dienās notikumi bijuši tik intensīvi un attīstījušies tik strauji, ka tagad vairākus notikumus aprakstu uzreiz.
Atcerieties, pirms pāris dienām priecīgs ziņoju, ka mani treniņi Mineirão stadionā sāksies 30. jūlijā? Protams! Taču jau nākamajā dienā saņēmu savu “rosteri” (darba grafiku), kurā melns uz balta – pirmā darba diena ir 26. jūlijs! Ko darīt? Sazinājos ar rīkotājiem, kā rezultātā man atcēla pirmo treniņu 30. jūlijā un atzīmēja, ka pirmā diena, kad varu piedalīties treniņos, ir 23. jūlijs. Grafiku saņemšu vēlāk, bet zvērēja, ka manas intereses tiks ņemtas vērā. Visādā ziņā man ir sarakstes protokola numurs, uz kuru varēšu atsaukties, ja nu kas...
Ņemot vērā, ka man treniņi sākas 23. jūlijā, nolēmu ierasties dažas dienas ātrāk, lai varētu aklimatizēties. Tā nu, izmantojot vairāku cilvēku palīdzību, Brazīlijā bijušu cilvēku padomus, ķēros pie aviobiļetes meklēšanas, kā rezultātā – TA-DĀM!!!! – uz Brazīliju dodos 20. jūlijā ar “Lufthansa” cauri Frankfurtei un Riodežaneiro līdz pat Belu Orizonti. Par nedaudz lētāku summu varēja lidot līdz Sanpaulu, taču, kā man apgalvoja ļaudis, kuri ir ceļojuši pa Brazīliju, labāk tomēr esot kaut nedaudz pārmaksāt, tomēr turpceļā lidot līdz galamērķim, bez vajadzības nebraukt ar takšiem no Sanpaulu lidostas uz autoostu, gaidīt tur autobusu un pēc tam vēl 9 stundas braukt līdz galamērķim. Lai vai kā – viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek, tāpēc viss ir pareizi, un tieši tā, kā tam jābūt!
No Rīgas lidostas izlidoju 20. jūlija agrā pēcpusdienā, Belu Orizonti ierados 21. jūlija pirmspusdienā bez lielām nīkšanām pārsēšanās punktos. Done deal!
Tagad par strādāšanu. Kā jau esmu rakstījis, dalībai Olimpiādē pieteicos maksimums uz 10 darba dienām. Brazīlieši, protams, ir ņēmuši vērā to, ka nevaru strādāt vairāk par 10 dienām, un ielikuši man strādāt 4 dienas. Tikai! Šīs dienas ir saliktas ar nedēļas intervāliem. Pirmā darba diena – 26.jūlijs, tad 31., nākamais datums 7. augusts, pēdējā darba diena – 14. augusts. Ir ok, ne? Labā ziņa – daudz, daudz, daudz brīva laika, ko var izmantot Belu Orizonti un tuvāko pilsētu apskatei, tāpat arī braucieniem uz Rio un Sanpaulu. Ne tik labā (bet tas šā brīža acīm veroties) – par velti baro un vadā ar sabiedrisko transportu tikai tajās dienās, kad trenējies un strādā. Tātad – ceļojuma budžets prasās pēc jūtamas palielināšanas.
Taču, ja esmu ticis tik tālu – izturējis visas atlases kārtas, saņēmis jūsu fantastisko finansiālo atbalstu, kā rezultātā sakrājis naudu aviobiļetei, saņēmis “rosteri”, sarunājis couchsurfingā naktsmājas utt., utjpr. – tad nemaz negrasos atteikties no šā brauciena! Nauda ir tikai nauda, bet tās emocijas, pieredzi un piedzīvojumus, ko saņemšu tur, Rio spēlēs, to ne par kādu naudu nenopirkšu, un tas ar mani paliks visu manu dzīvi!
Tātad, Brazīlijā sabūšu gandrīz mēnesi – no 21. jūlija līdz 16. augustam, kad no Belu Orizonti, cauri Sanpaulu un Frankfurtei dodos atpakaļ uz Rīgu. Mājās atgriezīšos 17. augustā nedaudz pirms pusnakts!
Tik tālu viss skaidrs, bet ir vēl, ko padarīt – potes ir sapotētas, bet vēl jāapdrošinās, jāsapērk sorbex un citas eiropieša vēderam noderīgas zāles, sīki un smalki jāizdomā, ko ņemt līdzi (tikai pašu nepieciešamāko), jāsapērk suvenīri tiem brazīliešiem, kuri mani izmitinās un par mani rūpēsies šo gandrīz mēnesi, kā arī jāapkopo un jāpapildina ceļojuma budžets. Ir vēl ko ņemties šajās 16 dienās līdz lidojumam uz Brazīliju.
Pēc biļetes nopirkšanas manī iezadzies pašsaprotams uztraukums, taču tagad tikai uz priekšu!!! Vēl un vēlreiz, vēl un vēl – LIELS PALDIES VISIEM, kas mani atbalstīja un atbalsta šajā manā ceļojumā pretī mērķa sasniegšanai. Gan finansiāli, gan psiholoģiski, gan ar pieredzi, gan padomu, gan labiem vārdiem! PALDIES!!!! Bez jums tas būtu daudz sarežģītāk! PALDIES!
Protams, tiklīdz būs kādi jaunumi, tā tūlīt jums par tiem ziņošu! Tiekās!

22. jūlijs
Pirmā diena dienvidu puslodē aizvadīta. Neiztika arī bez nelieliem pārpratumiem un uztraukumiem, bet tas kopējā kontekstā neko nemaina!
Pirmās dienas pirmie iespaidi? Brazīlija ir kaut kas pilnīgi savdabīgs, un, lai vispār kaut kādus secinājumus izdarītu, ar vienu pusi dienas, protams, ir par maz.
Cilvēki pilnīgi citādāki, izturēšanās un uzvedība pilnīgi cita, pati vide jau arī pilnīgi citādāka. Mulsina dienvidnieciskas smaržas, kas ziemeļnieka nepieradušajam degunam vairāk šķiet smakas.
Tas, kas uzreiz tādam rietumu tūristam “lec acīs”, ir tas, ka angliski saprot un runā ārkārtīgi maz cilvēku. Pat lidostā pie starptautiskajiem reisiem angliski runā labi, ja viens cilvēks, ap kuru angliski runājošie tūristi spieto kā...nu, jūs jau zināt.
Acīs lec arī cilvēku draudzīgums, atvērtība. Es tikai ceļu paprasu, bet viņš jau ir labākais draugs un metas ap kaklu. Tas iedvesmo!
Saņēmu akreditāciju (bildi jums labāk neredzēt) un uniformu. Tagad esmu īsts Rio Olimpiādes brīvprātīgais!!!
Gar vietējo ezeru visās malās sporas mētājas. Ko, stirnas pa nakti staigā pa pilsētu? Tomēr vakarā, mājās ejot, ieraugu kapibaru, un viss ir skaidrs. Un viņu te bariem.
Vakarā uzsāku programmu – iepazīsti eksotisko augli! Šovakar iepazinu papaiju. ĻOTI garda, bet arī nepierasta garša. Rīt marakujas kārta! Starp citu, banāniem te gan konsistence savādāka, gan garša. Jāspiež uz augļiem.
Rīt jāpaplašina apsekoto apkārtni. Vienīgi agri jāceļas, jo 18:00 jau tumšs.
Nekad nebeigšu jums pateikties par šo iespēju un pieredzi – paldies jums, draugi!!!!

24. jūlijs
Šodien rūpi par mani uzņēmās brazīliešu brīvprātīgais Brunu, kurš pieteicās ar motociklu mani aizvest uz Parque das Mangabeiras, kas ir tāds parks Belu Orizonti nomalē, kur no kalna paveras skats uz pilsētu.
Pats brauciens ar moci jau bija ļoti spilgts notikums. Kā jau dienvidu valstīs, transporta plūsma ir samērā haotiska, visi brauc diezgan psihi, pat trakāk nekā Rīgā. Un tas ir ļoti dīvaini, jo esmu novērojis šajās dienās, ka brazīlieši pēc izturēšanās un savstarpējās attieksmes ir ļoti mierīgi. Kāds iesēdās tavā vietā pie galda – nekas, es pārsēdīšos. Pie mums ko tādu grūti iedomāties.
Un arī prasības pret apkārtni, tīrību un servisu brazīliešiem ir diezgan miermīlīgas. Visur mētājas draza? Nekas! Parkā daudzi pārīši guļ uz zemes, zoodārza kafejnīcā visi sēž pie 90. gadu plastmasas galdiem, kurus meitene-apkopēja no Coca-Cola pudeles ar korķī izdurtu caurumu palaikam aplaista un noslauka ar padomju laikiem tipiski netīru trauku lupatu. Brazīlieši zina savu vēsturi, no kurienes cēlušies, tāpēc prasības pret dzīvi lielākajai daļai nav sakāpinātas. Eiropietim laiku pa laikam brīnumi lieli, bet, ja jau esmu Brazīlijā, tad jāpieņem un jāpierod. Arī smakas vairs tik ļoti negriežas nāsīs, kā pirmajā dienā.
Belu Orizonti zoodārzam šogad 25 gadi, šķiet, četras reizes mazāk nekā Rīgas zoodārzam. Arī pēc dzīvnieku daudzuma un teritorijas platības tas no mūsējā atpaliek. Toties ir veseli trīs ziloņi, liels daudzums vietējo čūsku un zivju. Interesantas arī dažādas Brazīlijā atrastas fosilijas un indiāņu alu zīmējumu kopijas uz sienām. Indiāņu gan, kā stāsta vietējie, praktiski vairs nav. Gandrīz visus izslaktēja kolonizējot.
Augstāk aprakstītajā zoodārza kafejnīcā nobaudu nacionālo virtuvi – ēdienu, kas sastāv no rīsiem, pupiņām, svaigiem kāpostiem, desiņām, ceptas cūkgaļas un cūku ādiņām. Gardi! Rīsi un pupiņas te, šķiet, ir visa pamatā.
Jau rakstīju, ka viss ārpus pilsētas centra atgādina geto – uz visiem žogiem vai nu dzeloņdrātis, vai naglām līdzīgi durstekļi. Vai elektriskie gani, vai vienkārši iemūrētas stikla šķembas un pudeļu kakliņu “rozītes”. Aizsardzība pret zagļiem.
Pievakarē uznāk grūtsirdības vilnis – apkārt vieni vienīgi brazīlieši, no kuriem praktiski neviens nezina citu valodu. Saprotu, ka esmu bijis pārāk bezatbildīgs, neapgūstot portugāļu valodu, bet nu jau vairs līdz sarunvalodas līmenim nepagūšu tik. Rio latviešu daudz, vismaz ir ar ko parunāt skumjā mirklī, te labākajā gadījumā kāds zina angļu valodu.
Bundžiņa vietējā alus un saulains vakars parkā grūtsirdību izgaisina, nonākot pie secinājuma, ka vieglākais ceļš ir padoties un ļauties skumjām, bet ne tāpēc šurp esmu braucis.
Parīt sākšu darīt to, kāpēc esmu šurp braucis – palīdzēšu sarīkot Rio Olimpiskās spēles, pirmās Dienvidamerikā!
Nav labāku zāļu pret drūmām domām par darbu! No pirmdienas sākot līdz aizbraukšanai būs tikai piecas brīvas dienas, maz laika skumjām. Tikai uz priekšu! Zinu, šī pieredze mani iekšēji mainīs uz labu! Pie tā arī turos!
Rīt pārceļos uz citu dzīvesvietu. Tad jau atkal jauni draugi, jauna pieredze, jauni piedzīvojumi.

29. jūlijs
Tuvojoties Olimpiādei, darba kļūst arvien vairāk. Lai arī pagaidām viss notiek “team building” režīmā, tomēr viss tiek darīts ar pilnu atbildības sajūtu.
Šodien pumpējām un kalibrējām olimpiskā turnīra oficiālās bumbas “Errejota”. Darbs, ko bez precizitātes un atbildības nemaz nedrīkst veikt, jo no pareiza gaisa spiediena bumbā, kā zināms, futbolā ir atkarīgs daudz kas.
Starp citu, nevarēju internetā atrast tulkojumu šim “Erižotta”, kā to izrunā brazīlieši. Man paskaidroja, ka tie ir Riodežaneiro burti R un J, kas brazīliski izrunājas kā “eri” un “žotta”!
Pēc pusdienām šķirojām un pakojām brīvprātīgo formastērpus tiem brīvprātīgajiem, kuri vēl nav ieradušies. Jautrus brīžus sagādā brazīlieši – vecākajiem vīriem katram ir savs viedoklis un vienīgā taisnība par to, kā darāms darbs, taču strīds ievelkas, bet darbs nenotiek. Savukārt meitenes – kā sāk runāt savā starpā, tā vispār vairs neko nedara. Tā nu es vienu brīdi viens pats gan somas krāmēju, gan lieku pa izmēriem.
Pēc darba ar Luizu dodamies meklēt vietu, kur manas mugursomas saplīsušo rāvējslēdzēju salabot, taču meistari, pēc Luiza pārliecības, prasa par daudz (45 RS) un nesola salabot uzreiz, tāpēc Luizs piedāvā doties uz vietējo Rīgas Sporta pils un Latgalītes tipa tirdziņu. Svarīgākais ir tas, ka tas atrodas vietējā bordeļu un zagļu rajona epicentrā. Diemžēl bildes jums nevaru parādīt, jo tieku piekodināts telefonu no kabatas nevilkt ārā, ja vien nevēlos no tā šķirties. Gala rezultātā, izbaudot tirgošanos dienvidamerikāņu stilā, tieku pie jaunas mugursomas par 50 reāliem – tikai par 5 reāliem dārgāk nekā prasīja par labošanu. Labs tirgus!
Pirms došanās mājās Luizs aizved mani uz augļu un dārzeņu veikalu, ko sameklējis priekš manis, lai es redzētu plašu vietējo augļu izvēli. OMG! Kas tur tikai ir! Un vienai daļai es pat nosaukumus nezinu! Sākumā iepirkos prātīgi, bet, redzot izvēli un cenas, kontroli pazaudēju un ņemu, ņemu un ņemu. Maiss teju pilns, bet iztērējis esmu tikai 16 reālus. Nereāli! Piedodiet, no pārsteiguma pat aizmirsu nofotografēt. Nākamreiz!
Rīt jau 6.30 no rīta ar sabiedrisko transportu došos uz Serra do Cipó, dabas parku 100 km attālumā no BH, lai redzētu, izbaudītu un nofotografētu ūdenskritumus. Tad jau gaidiet rīt skaistus dabasskatus!
Uz tikšanos!

4. augusts
Es Rio Olimpisko spēļu sieviešu futbola turnīra spēlē biju viens no tiem sešiem laimīgajiem, kurš nesa laukumā ASV karogu. Vai varēju kaut ko tādu iedomāties, šurp braucot? Tikai cerēt... Ar mani, pie krekla piesprausts, karogu nesa Latvijas karodziņš!
6. augusts
Nu tad beidzot mēs to Olimpiādi atklājām! Laipni lūgti Rio Olimpiskajās spēlēs!
Šodien nokļuvu masu medijos abos okeāna krastos – Brazīlijā sižetu par mani demonstrēja “Globo TV”, savukārt Latvijā uzreiz divos laikrakstos par mani bija publikācijas – “Liesmā” un “Ziemeļvidzemē”. Arī tas ir negaidīti – šāda mediju uzmanība. Komandas biedri, kuri redzējuši sižetu, stāsta tiem, kuri nav redzējuši, visi smaida, spiež roku, sit uz pleca, stāsta, ka tagad esmu slavenība. Daudzi lūdz ar viņiem nofotografēties, fotografē, kā ēdu, kā sēžu, strādāju.
Paskatoties retumis Latvijas medijos, var caurskatīt tādu stīgu, kas brīdina, biedē, publicējot materiālus, cik te Brazīlijā ir bīstami – sākot no Zikas, beidzot ar to, ka uz ielām šeit visi grib tūristus aplaupīt, piekaut, nolaupīt vai pat nogalināt. Protams, ir skaidri jāapzinās, ka favelās (graustu rajonos) “līst” ir kategoriski aizliegts, bet tajā pašā laikā Rīgā, Bolderājā, arī var viegli pa muti norauties un palikt bez naudas, tāpat kā pa nakti Liepājas Karostā labāk nerādīties utt., utjpr. Bet ārpus favelām, kas ir pārliecinoši lielākā pilsētas daļa, ir pilnīgi droši, un sliktākajā gadījumā nevienam par tevi nav nekādas daļas, bet pārsvarā brazīliešiem eiropietis ir tikpat interesants, kā viņi mums. Brazīlieši ir draudzīgi, izpalīdzīgi, smaidīgi, atbrīvoti un viesmīlīgi, un baidīties no viņiem nevajag! Bet visi briesmu stāsti ir tikai atsevišķi gadījumi un mediju tieksme visu pasniegt dzeltenīgi skandalozā mērcītē.
Šodien daudz strādājām – gatavojām ģērbtuves rītdienas otrajai spēļu dienai, kalibrējām bumbas, mainījām apskrambātās pret jaunām utt., utjpr. Lai neviens vairs nevazātos pa spēlētāju un spēles tehnisko zonu, šodien tikām pārvietoti uz citu telpu. Ļoti labi, cerams, ka tas darbosies. Rīt visa apkārtne un stadions būs pārpilns ar drošībniekiem, jo pirmajā spēlē savā starpā tiekas ASV un Francija – divi lielākie terorisma mērķi. Vietējie nav sajūsmā par to. Visās malās – gan uz ielas, gan veikalos, gan ēstuvēs – par to vien runā, ka baidās no spridzināšanas. Stadiona apkārtnē policija aptur visas smagās mašīnas un pārbauda, kas iekšā.
Vakarā Olimpiādes atklāšanas ceremonija. Rio uzmanības centrā. Pilsēta vārās un mutuļo, bet pie mums, Belu Orizonti, neviena!!! lielā ekrāna, nekāda speciāla pasākuma! Man tas nav saprotams, bet jāpieņem tas kā fakts. Toties līderis Pedru sarūpē to, ka brīvprātīgie atklāšanu var skatīties Mineirão arēnā uz lielajiem ekrāniem. Iespaidīgi!!! Ar apgaismojumu, ar skaņu pa visu stadionu un 65 tūkstošu stadionā atklāšanu skatāmies mēs kādi cilvēki 20! Kosmoss!!!!!
OMG!!! Tikko saskaitīju – man Brazīlijā atlikušas vairs TIKAI 10 dienas. Es vēl neesmu gatavs pamest šo brīnišķīgo, pasakaino, sirsnīgo, draudzīgo un iemīlēto valsti. Mirkli, jel apstājies!
Rīt vispirms ASV–Francija, kurā, iespējams, būšu bumbu padevējs, pēc tam pa nakti ar autobusu uz Rio, apskatīt šo daudzināto un skaisto sapņu pilsētu. Rīt – Oskars brauc uz Rio!!!!
Uz tikšanos!!!

9. augusts
Sveiki, mani draugi!
Nupat mans ceļojums iegājis tajā posmā, kad sāku skaitīt dienas līdz datumam, kad došos mājup. Ceļošana ir burvīga nodarbe, Brazīlija ir skaista, brazīlieši draudzīgi, bet pamazām sāk vilkt uz mājām. Nekur nav tik labi, kā mājās... Šo to Račs ir precīzi uzrakstījis.
Vaina, protams, ir arī psiholoģiskajā aspektā. Atceros kaut kur lasījis vai man kāds stāstīja, lai ko tu arī darītu (ceļotu vienatnē, atmestu smēķēšanu, dzeršanu, sāktu skriešanu utt.), pēc aptuveni 20 dienām nāk psiholoģiskais klupiens, kad galva sūta tev signālu – vai tu tiešām esi tik spēcīgs, lai izturētu uzsākto? Varbūt viss nemaz nav tik rožaini? Varbūt gribi sevi pažēlot? Šāds mirklis man uznāca vakar, kad šķietami viss ir lieliski, esmu Rio – pludmale, daba, brīvība! Bet galva sūta signālu. Visticamāk, sava nozīme arī tam, ka ar mīļajiem neesmu kādu laiku Whatsappā runājis. Īsāk sakot – nāk virsū grūtsirdība. Piedodiet, ka sūkstos šeit, kur līdz šim esmu visu tik pozitīvās krāsās mālējis, bet šī savā ziņā ir mana dienasgrāmata, bez tam, zinu, ka jūs mani saprotat un atbalstāt.
Jau esmu rakstījis, ka ticu tam, ka cilvēks saņem to, ko ļoti vēlas, un šodienas notikumi man jau atkal apstiprina, ka tā ir taisnība. Šajā dienā Copacabana satikos ar Dāvidu Ernštreitu. Viņš pirms kāda laika jautāja, vai esmu ar mieru, ja par manām gaitām Brazīlijā uztaisa nelielu sižetu, un es piekritu. Un tieši šodien, kad man visvairāk nepieciešams satikt kādu pazīstamu cilvēku un aprunāties latviešu valodā, mēs tiekamies un kopā pavadām krietnas divas stundas – runājamies, dauzāmies, smejamies. Un tas ir tieši tas pozitīvais dopings, kas man nepieciešams. Paldies Dāvidam, ko jau viņam pateicu arī personīgi!
Turklāt (es zinu, ka ar turklāt teikumu sākt nav labais tonis), kamēr darbojāmies ar Dāvidu un LTV operatoru Armandu Rudzīti, mani Whatsappā uzrunā Alma, latviešu meitene, kura arī atrodas Rio un vēl joprojām gaida savu brīvprātīgā uzaicinājumu (šobrīd to jau ir saņēmusi). Bijām runājuši, ka varētu tikties, un Alma, par ko viņai milzu PALDIES, apjautājas, vai vēl esmu Rio, viņa labprāt ar mani satiktos un parādītu Rio apskates objektus.
Neliela atkāpe. Jau vakar bija doma vairākiem latviešiem vakarā satikties, papļāpāt, pasmieties, taču brīvprātīgā darbs ir ilgs un nogurdinošs, tāpēc vakarā gandrīz nevienam vairs nav spēka, lai tiktos. Bez tam arī attālumi megapolē nav nekādi mazie.
Tā nu pēc satikšanās ar Dāvidu tiekamies ar Almu. Es paskaidroju, ka man ir aptuveni divas stundas laika un gribētos redzēt centru, savukārt Alma piedāvā aizvest mani uz Lapu, skaistu rajonu kalna galotnē ar pasaulslavenām flīzīšu kāpnēm un leģendāro vēsturisko Rio tramvaju. Vai tas var būt? Es vēl vakar gribēju turp doties, tikai nevarēju kartē noorientēties, kur tas atrodas! Jā, tas var būt, tā ir patiesība! Uzkāpuši pa slavenajām flīzīšu kāpnēm, kuras kāds brazīliešu mākslinieks sācis taisīt daudzus gadus atpakaļ un kurā iemūrētas flīzītes no dažādām pasaules malām, kuras viņam sūtījuši kāpņu apmeklētāji, mēs nonākam Rio tramvaja pieturā. Tramvajā ir 32 pasažieru sēdvietas un tam ir tikai trīs pieturas. Ja vietas pilnas, gaidi nākamo vai staigā kājām. Manā gadījumā laika ierobežojuma dēļ būtu otrais variants. Braucot tramvajam kalnā, tas ir pilns, vadītājs rāda, ka vietu nav. Atliek cerēt, ka atpakaļceļā būs brīvas vietas. Pēc aptuveni 10 minūtēm tramvajs nāk atpakaļ, un jau pa gabalu redzams, ka visas vietas ir pilnas, taču tieši mūsu pieturā no tramvaja izkāpj precīzi tik cilvēku, lai tajā vietas pietiktu mums abiem un vēl vienai brazīlietei, kura gaidīja pieturā. Sakritība? Nedomāju vis!
Vienā dienā esmu saticis trīs latviešus un tādējādi uzlādējis baterijas atlikušajam ceļojuma laikam. Grūtsirdība pagaisusi un prieks un optimisms atkal manā sejā un sirdī. 16.00 kāpju autobusā, kas mani ved atpakaļ uz Belu Orizonti, atpakaļ pie brazīliešu draugiem.
Dzīve atkal šķiet skaista!

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Oskars brauc uz Rio

Kategorijas