“Napoleons” ļauj dzīvot starp cilvēkiem

2016. gada 11. augusts 07:00

1893

Kas kopīgs konjakam, Francijas imperatoram un kūkai? Gvenda Beģe, pazīstama godu saimniece un greznu toršu cepēja, zina – vārds. Liepājnieces meistarstiķis – svētku kūka “Napoleons” – viņai nozīmē daudz vairāk nekā atspaidu pie pensijas.
“Prieks, ka savos astoņdesmit divos gados vēl esmu vajadzīga. Grūti paiet, ar nūju staigāju, bet kūku cepšana palīdz dzīvot: no cilvēkiem nāk tik daudz labu vārdu. Draugi, bijušie darba biedri, ansamblis “Kurzemīte”, kur joprojām dziedu, ēd manu “Napoleonu” un slavē, apgalvo, ka otra tāda Liepājā nav. Zvaigžņu stundu bijis daudz: konkursā “Gadi nav šķērslis” par solo dziedāšanu dabūju pirmo vietu un balvas. Pirms astoņiem gadiem ar izlases kori dziedāts pie Brīvības pieminekļa 4. maijā.”

Lielu naudu neplēš
Lai nebūtu runāšanas “pa tukšo”, Gvenda apsien mazdēla sievas dāvināto priekšautu ar uzrakstu “Labākajai kūku cepējai” un vedina uz savu virtuvīti, ko salīdzina ar putna perēklīti, vērot garduma tapšanas procesu. Iepriekšējā vakarā iemīcītā kārtainā mīkla rītā pirms cepšanas tikusi pa trim reizēm pārrulēta un pārlocīta. Nu laiks starp sagatavju kārtām ar speciālu – lēzenu – nazi ieklāt vārīto krēmu, kas veidots no piena, olām, sviesta, cukura, miltiem un rīvētas citrona miziņas. Citrona sulu nevar: tā rada ieskābuša krēma sajūtu. Agrāk aromātam pievienojusi citrona esenci, bet pārgājusi uz miziņām: tā lētāk un garšīgāk sanāk. Nekādu mākslīgo uzlabotāju!
Meistarstiķa noslēgumā kūkas sāniņus un virskārtu pārkaisa ar mīklas drupatiņām un “sniedziņu” no cukura un vanilīna, kas samalti dzirnaviņās.
Daži cepējas klienti vēloties ar krēmu pievilkušās kārtas, bet pašai labāk garšojot, kamēr kraukšķīga. Draugi brīnās, ka Gvenda gatava baudīt našķi kopā ar pārējiem. Bet viņai taču jāizgaršo rezultāts!
“Sviestu iepērku, kad veikalā ir akcija. Lielu naudu ne no viena neplēšu, jo piestrādāju vien tik, lai aizbrauktu kādā ekskursijā,” atklāj saimniece, rādot pie ledusskapja piestiprinātos magnētiņus ar Eiropas valstu simboliem. “Par mani smejas – es negribot naudu, bet darbu. Ar frizierīti, kura nāk pie manis uz mājām, ir barters – viņai vajag kūku, man – matus.”
Mēģinājums kūkas realizēt kafejnīcā “Sakta” izčibējis. “Es viņiem devu par divdesmit kapeikām, viņi pārdeva par piecdesmit. Tik dārgi cilvēki nepērk, un vecu neviens negrib. Vārīju un oficiāli veikalam devu “zaķaušus”, bet, atrēķinot produktus un nodokļus, paliku ar pārdesmit eiro mēnesī. Tā nav vērts strādāt!”
Pašlaik Gvendas kundze vairāk bažījas par gaidāmo ceļgala operāciju, kas varētu liegt iziet no mājām un turpināt iecienīto nodarbi. “Napoleons” gan neprasot būt uz kājām pie karstas plīts. Stundu, kamēr ripas cepas, var atpūsties. Bet, ja pasūtītas vairākas kūkas, slodze pamatīga. Dažreiz nācies atteikt.
“Daktere Celma man piekodināja: Beģīt, jūs nedrīkstat cept un satraukties. Bet pati palūdza, lai viņai izcepu,” nosmaida cepēja.

“Liku vaļā slimnīcas virtuvē”
Daudzi domā, ka Gvenda ir grobiņniece, jo ilgus gadus bijusi saistīta ar vokālo ansambli “Sendienas”. Gan dziedāšana, gan ēdienu, īpaši našķu, gatavošana visu mūžu blakus gājusi un turpinās.
“Piedzimu Rīgā, bet kopš viena gada vecuma dzīvoju Liepājā. Jauna meitene būdama, strādāju Motorizētajā zvejas pārvaldē. Tur vienas darbinieces mamma bija varena toršu cepēja, sadraudzējāmies. Vecajās pavārgrāmatās daudz ko noskatījos. Ilgus gadus pa laukiem un pilsētām braukāju kā godu saimniece, pamazām kļuvu populāra. Skaists laiks tas bija,” atzīst kundze.
Savulaik G. Beģe par savu darba vietu saukusi Liepājas slimnīcu. 13. nodaļā bijusi “sanitāre pie virtuves”, vēlāk “infekcijās”. Bērniem augot, nevarējusi būt prom ne dienas, ne nakts maiņās. Pēc divdesmit namu pārvaldē nostrādātiem gadiem atgriezusies slimnīcas saimniecības daļā.
Kad Gvenda vairāk pievērsusies groziņiem un mīkstajām kūkām, kolēģi pārmetuši, kāpēc vairs necep “napoleonus”.
“Tad liku vaļā slimnīcas virtuvē. Dakterim Auderam reiz bija jāuzņem anesteziologu salidojuma dalībnieki. Virtuves sievas atteicās viņus trīs dienas barot, pierunāja mani. Piepalīdzot operācijas māsiņām, ēdinājām trīssimt cilvēku. Jaunie dakteri sita kanti, bet dakteris Blūms ar ģimeni palīdzēja.”

Līdzi laikam
Konditorei, kura prasmes apguvusi pašmācības ceļā, vienlīdz labi padodas dažādi mīklas izstrādājumi, bet priekšroka – pārbaudītām vērtībām. Kāzām tapušas gan divstāvīgas, gan trīsstāvīgas tortes, kādai meitenei uzmeistarota pils veidolā. “Neesmu vienīgi sākusi strādāt ar modernajām mastikām, tās ir kā ēdams plastilīns, no kā var veidot smukus ziediņus.”
Gvendas gardumi aizceļojuši arī uz ārzemēm, nemaz nerunājot par Liepājas rajonu. Attālums nav par lielu arī Pāvilostas un Vērgales iedzīvotājiem.
“Ne vienu vien ideju nošpikoju internetā. Tur pamanīju smalkus miltus bez kunkulīšiem – nav jāsijā. Maksā eiro septiņdesmit pieci par nepilnu kilogramu. Baidījos kūkā cept, bet krēmu izvārīju. Pēdējā laikā mīkstajās kūkās lieku iekšā šokolādes gabaliņus un arī pārleju ar šokolādi, ” atklāj darbīgā pensionāre, kura datorzinības apguvusi ar mazmeitas palīdzību. “Ieinteresējos, un šī sāka mani mācīt. Draugi no Rīgas atveda lietotu datoru, un nu jau gadus divdesmit darbojos. Ziņu portāli, draugiem.lv, esmu iegājusi arī “feisbukā”, kur var arī nolādēt bildes. Taisu albumus sev, ģimenei un draugiem. Tur lieku interesantāko darbu attēlus: greznus rolbiskvītus, tortes ar cipariem un sirsniņām, “napoleonus” ar svečturiem, pūpolīšiem no pūdercukura.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Napoleons” ļauj dzīvot starp cilvēkiem

Kategorijas